Aizvien biežāk tiek runāts, ka daudzās valstīs sabiedrība savos uzskatos un rīcībā sašķeļas jeb polarizējas savstarpēji naidīgās iedzīvotāju grupās.
Protams, nav iespējams, ka pilnīgi visi domā vienādi. Piemēram, iedzīvotāji jautājumā par to, vai Eiropas Savienība (ES) ir vai nav vajadzīga, pat var būt vienisprātis, bet noteikti atšķirsies viedokļi, kas ES ir jādara un kā tie darbi veicami. Tādēļ viedokļu dažādība demokrātiskās valstīs ir ikdienišķa un par to, kas un kā jādara, sabiedrība var vienoties, neieslīgstot radikālos risinājumos. Diemžēl kovida pandēmija un karš Ukrainā daudzviet ir izraisījis ne tikai dusmas un naidu, bet arī radikālu rīcību.
Spilgtākais piemērs ir atentāts 15. maijā pret Slovākijas premjeru Robertu Fico, kura nostāja un rīcība daudzos jautājumos atšķiras no ES. Piemēram, Fico pārtrauca atbalstu Ukrainai, apgalvojot, ka tas tikai pagarināšot karu, ir pret Ukrainas uzņemšanu NATO, nolēma likvidēt sabiedriskos medijus, tā vietā veidojot citu mediju utt. Viņu ievēlēja, vēlētāju balsīm sadaloties gandrīz vienādās daļās “par” un “pret”. Sabiedrības sašķeltība Slovākijā palielinās, iedzīvotāji saziedoja Ukrainas atbalstam aptuveni miljonu eiro, un to Fico nevarēja aizliegt.
Līdzīga situācija ir Ungārijā, kur Krieviju pavisam atklāti atbalstošais premjers Viktors Orbāns visu laiku cenšas bloķēt gan sankcijas pret Krieviju, gan atbalstu Ukrainai. Arī Orbāns tika ievēlēts, balsīm sadaloties gandrīz līdzīgas daļās, un viņš tāpat kā Fico uzvarēja tikai ar dažu procentu pārsvaru. Tiesa gan, Orbāna nostāja ir daudz radikālāka, viņš simpātijas pret Putinu neslēpj, brīžiem tās pauž atklāti. Sabiedriskie mediji Ungārijā jau labu laiku ir padarīti par “valsts medijiem”, drīkst paust tikai to, kas patīk un vajadzīgs Orbānam un viņa partijai. Arī Ungārijā notiek plašas demonstrācijas pret Orbāna valdību un tās politiku. Abās valstīs ir notikušas vai tiek plānotas nopietnas tiesu reformas tā, lai tās kļūtu atkarīgas no valdošās partijas, nevis no likuma.
Bīstama situācija izveidojusies Gruzijā, kura ir viena no valstīm, kas saņēmusi uzaicinājumu iestāties ES un ir izteikusi vēlmi iestāties NATO. Situācija saasinājusies pēc tam, kad parlaments nobalsoja par tā dēvēto “ārvalstu aģentu likumu”, kas ļoti līdzinās Krievijā pieņemtajam likumam. Kā zināms, “ārvalstu aģenta statuss” Krievijai ļauj vērsties pret jebkuru organizāciju vai cilvēku, kurš neatbalsta Kremļa politiku. Vēl vairāk, šo statusu var piešķirt arī tad, ja juridiski tam pat nav pamata, bet ir vēlme izrēķināties ar kādam varas pārstāvim netīkamajiem. Manuprāt, visprecīzāk situāciju Gruzijā raksturo ukraiņu deputāta Alekseja Gončarenko ieraksts blogā: “Vai nu rudenī Gruzijā būs revolūcija, vai tā kļūs par Baltkrieviju 2.0”. Tas nozīmē, ka Gruzija var kļūt par nākamo Baltkrieviju.
Protams, daudzi jautā, kādēļ tad vēlētāji nobalsoja par tādiem politiķiem, kuri izveido prokrievisku valdību. Pirmkārt, šajās valstīs, tāpat kā visās citās Eiropas valstīs, ir daudz Krievijas ietekmes aģentu. Otrkārt, šie politiķi nereti ar to oligarhu atbalstu, kuri sadarbojas ar Krieviju, sola vēlētājiem skaistu un labklājīgu dzīvi, runā par mieru un to, ka var taču sarunās vienoties ar Krieviju par kara pārtraukšanu. Piemēram, Ungārijā daudzi “uzķērās” uz lētākas gāzes solījumiem un zemākām cenām, ko nodrošina Krievija. Un gāze tur tiešām ir lētāka. Turklāt iedzīvotāji nereti nedomā, kāda tad īsti būs pamiera cena un ka tāds pamiers nozīmē, ka Krievija pamiera apstākļos okupētās teritorijas neatdos. Tāpat kā nesaprot, ka pamiers nozīmē vienīgi to, ka Krievija varēs atgūties, atjaunot armiju un atkal doties uzbrukumā – pat ļoti iespējams, ka pret kādu no ES un NATO valsti.
Kādēļ tas, kas notiek minētajās valstīs – un ne tikai tajās –, ir svarīgi? Ir vismaz naivi domāt, ka Latvijā nav Krievijas ietekmes aģentu. Un pirms Eiroparlamenta (EP) vēlēšanām no vairākām partijām izskan populistiski solījumi, ko tās paveiks Latvijas labā, ja viņu deputāti būs ES. Tāpat ne viena vien partija runā par mieru un vajadzību tomēr veidot labas kaimiņu attiecības ar Krieviju.
Tādēļ ir svarīgi zināt un atcerēties dažas vienkāršas lietas. Pirmkārt, jāzina, kādus jautājumus lemj Eiroparlamentā un kādi ir tikai katras dalībvalsts ziņā. Piemēram, EP nelemj par pensiju palielināšanu Latvijā, par ceļu labošanu vai asfaltēšanu, par skolu skaitu katrā novadā un tamlīdzīgi. Jāzina arī, ka Eiropas Savienībā likumdevēja funkcijas ir sadalītas starp trim institūcijām – Eiropas Komisiju, Eiropadomi un Eiropas Parlamentu -, bet bez EP vairākuma atbalsta nav iespējams pieņemt jaunus un visai ES saistošus likumus.
Savukārt drošība un Ukrainas atbalsts tagad ir kļuvis par vienu no ES galvenajiem jautājumiem. Otrs lielais jautājums neapšaubāmi ir t.s. “Zaļais kurss”, kas nereti tiek demonizēts, un par to būs ļoti lielas diskusijas un strīdi. “Zaļā kursa” mērķis ir līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāžu emisijas līdz 55% no 1990. gada līmeņa un nodrošināt, lai ES līdz 2050. gadam sasniegtu klimatneitralitāti, panākt, lai ES nerada vairāk siltumnīcefekta gāžu emisiju, nekā tā spēj tās neitralizēt. Protams, valstu izpratne un nostāja, kā tas darāms, atšķiras, ne visās valstīs situācija ir vienāda. Īsi sakot, ir vērts uzzināt un saprast, ko var vai nevar EP un kāda būs balsotāju izvēles patiesā cena.
Komentāri