Trešdiena, 17. decembris
Vārda dienas: Hilda, Teiksma

Ar kino un mīlestību sirdī

Druva
23:00
04.10.2007
14

Kino mākslinieks Gunārs Balodis un režisore Guna Balode šā gada sākumā svinēja savas zelta kāzas. Tik ilgs kopā pavadītais dzīves laiks ir apbrīnojams, īpaši mūsdienās, kad daudzi pāri šķiras jau pēc pāris kopā pavadītiem gadiem.

Aktīvie darba gadi jau pagājuši, bet abi vēl aizvien bez darba nespēj. Guna četrus gadus veltījusi grāmatas veidošanai par savu mammu, vienu no pirmajām Nacionālās operas baletdejotājām. Vēl jauna meitene būdama, māte sākusi rakstīt dienasgrāmatu, un tagad Guna, izmantojot to, kā arī pētot tā laika dzīvi un mākslu, raksta grāmatu. Savukārt Gunārs aktīvi seko līdzi politiskajai un mākslas dzīvei Latvijā. Satikšanās studiju laikā

Gunārs jūtas kā īsts cēsnieks, lai gan daudzi gadi pavadīti Rīgā. Jau pēc 4. klases pabeigšanas Cēsīs viņš uzsācis mācības Rīgā, J. Rozentāla mākslas skolā. Vēlākos gados bijusi doma mācīties arhitektūru, jau iesniegti dokumenti universitātē, taču gandrīz uzreiz tie izņemti. Gunārs nolēma doties studēt kino mākslinieka profesiju Maskavas Vissavienības valsts Kinematogrāfijas institūtā. Izvēli doties prom no Latvijas Gunārs skaidro: „Tolaik valdīja sociālistiskais reālisms – glezniecībā visam bija jābūt tikai tonītī, nedrīkstēja būt nekas spilgts, pārdrošs un krāsains. Mākslas akadēmijā studijas bija garlaicīgas. Arī Latvijas arhitektiem būtībā nebija ko darīt, jo visi projekti nāca no projektēšanas institūtiem Maskavā, Ļeņingradā. Latvijā arhitekts varbūt tualeti vai vannas istabu varēja pārvietot no vienas dzīvokļa malas uz otru.

Taču kino bija sirdij vistuvāk – tur bija gan celtniecība, gan dekorāciju veidošana, gan gleznošana un zīmēšana. Bija nepieciešama izdoma, bija jāprojektē, jāceļ un jāskicē.

Uzskatīju, ka tā man ir īstākā un piemērotākā profesija. Un jāatzīstas, ka neesmu kļūdījies – 36 gadus nostrādāju kinostudijā, esmu bijis mākslinieks 37 mākslas filmās, vienā leļļu filmā, apmēram desmit pasūtījuma filmās un īsfilmās dažādām ministrijām.”

Studējot institūtā, Gunārs ne tikai guva neatsveramas zināšanas, bet iepazinās arī ar Gunu, kura studēja režiju. Abiem bijušas īstenas studentu kāzas, ar daļu viesiem satiekoties pēc 50 gadiem, ar prieku pārskatītas fotogrāfijas no vienkāršajām, bet jautrajām un sirsnīgajām kāzām.

Ar mazākām iespējām, bet lielāku dvēseliskumu

Kā mīļāko vai, kā Guna piebilst, grūtāko Gunārs atzīst darbu pie filmas “Akmens un šķembas” jeb “Es visu atceros, Ričard!”(1966.), kā arī filmu „Piejūras klimats” (1974.).

„Tagad jau ir lielas iespējas būvēt un veidot dekorācijas, bet nav naudas. Padomju laikos tika piešķirta konkrēta naudas summa, vidēji 300 tūkstoši rubļu vienai mākslas filmai. Šādai summai nebija nepieciešams Maskavas apstiprinājums, tādēļ lielākā daļa filmu tajā iekļāvās. Ja bija nepieciešama lielāka summa, vajadzēja skaidrot, kādēļ un ko paredzēts par to darīt. No šiem 300 tūkstošiem apmēram 100 tūkstoši bija nepieciešami dekorāciju izveidošanai. Pārējā nauda tika sadalīta algām, transporta izdevumiem un citām vajadzībām.

Ja par 100 tūkstošiem rubļu bija jāuztaisa desmit dekorācijas, tad katrai bija desmitā daļa. Līdzekļi bija ierobežoti, bija jādomā, kā visu paveikt. Neko daudz nevarēja, jo nekad nebija tas, ko vajadzēja – ne tādas krāsas, ne materiāla. Varēja jau visu kaut ko izdomāt, bet nebija no kā uzbūvēt…

Atceros, kad taisījām dekorācijas filmai „Sprīdītis” (1985.), bijām Čehoslovākijā, Barandova kinostudijā. Rīgas kinostudijas rekvizītu noliktavā bija kādas piecas lustras, tas viss, no kā varēju izvēlēties. Tad vajadzēja domāt – ja ir sešas dekorācijas, bet tikai piecas lustras, kur tad ņemt sesto. Bet varbūt kādu no piecām likt tālāk, lai nepamana, ka tā jau bijusi kur citur? Barandova studijas noliktavās bija nevis piecas, bet 500 lustras – kas tad tur ko nestrādāt!

Tāpat arī lieliska bija Maskavas slavenā Gorkija studija. Tās pagalmā bija milzīgs, liels baseins, kur tika filmēti visi jūras kauju skati. Iedomājieties – slīd burinieki, šauj lielgabali, ir lieli viļņi, bet tas viss notiek baseinā. Tāpat arī otrajā lielākajā Padomju Savienības kinostudijā „Mosfiļm” bija baseins. Filmas „Aleksandrs Ņevskis” kaujas ar vācu bruņiniekiem uz Peipusa ezera tika filmētas baseinā, nevis uz ezera.”

Tomēr Gunārs neapskauž mūsdienu iespējas: “Nē. Tās, protams, ir lielas, ir dažādi tehniskie risinājumi, ko es pat nevaru saprast, piemēram, kā var uztaisīt filmu par

skudrām, „Gredzenu pavēlnieku”, „Juras laikmeta parku”. Tomēr domāju, ka, ja es strādātu mūsdienās, arī tādu varētu uztaisīt. Vienkārši jāzina tehnika, kā to var pielietot. Bet tā ir tehnika… Tās jau vairs nav pat dekorācijas.

Domāju, ka mēs ar visu nabadzīgo tehniku un iespējām strādājām ne sliktāk, ja būtu bijušas un būtu amerikāņu iespējas, mēs uztaisītu ne par matu efektīgākas filmas. Tomēr latviešu veidotajās filmās ir daudz vairāk sirds mīlestības.”

Guna savukārt dziļdomīgi vērtē: “Mēs esam pēckara paaudze. Lai gan mums nekā nebija, lai gan uz skolu gājām tenisčībiņās, bijām ļoti radoši. Visi domājām – nu tik nāksim un nu tik izdarīsim. Agrāk bija lielāks pacēlums, bet, ja tas nav, tad jau māksla vispār nevar būt. Man šķiet, ka mūsdienās radošo saārda naudas būšana. Pazūd kaut kas būtisks.

Lai filma būtu laba, ļoti daudz atkarīgs no radošās grupas, no tā, vai viņu vidū rodas ķīmija, vai viņi cits citu uzkurina. Viņi nedrīkst būt aprēķinātāji, skaitļotāji. Tieši tas, nevis moderna tehnika, ir būtiski. “

Gunārs vērtē, ka nekad nav bijis godkārīgs, tomēr ar dziļu sāpi stāsta par gadījumu, kad augstākais apbalvojums mākslā – PSRS Valsts prēmija – tika piešķirta filmas „Ilgais ceļš kāpās” filmēšanas grupai, taču sākotnēji izņemot mākslinieku. Tas bijis sāpīgs moments, jo sagatavotas 27 paviljona dekorācijas un ap 50 objekti dabā: “Viss taču bija jāizveido, jo tādas jūrmalas, kāda redzama filmā, dabā vairs nebija. Nebija ne zvejnieku laivu, ne tīklu, ne būdu. Tas viss tika taisīts. Tas viss bija darbs.” Beigu beigās, pateicoties Gunāra taisnības cīnītāja dabai, prēmija tomēr saņemta.

Lai gan pagātnes likstas mākslinieks nav aizmirsis, tomēr tās nav aizēnojušas mākslas mīlestību. Gunas un Gunāra dzīve bez mākslas būtu neiedomājama, arī meita Laila un dēls Andris turpina vecāku iesākto mākslas ceļu. Abi priecājas, ka Laila sevi atradusi glezniecībā, bet Andris mūzikā.

Radošums, māksla un ģimene

Guna atklāj, ka kopdzīves laikā abi tomēr nav pilnībā pieslīpējušies, aizvien ir jautājumi, par kuriem abiem ir krasi atšķirīgas domas un uzskati. Tomēr Gunārs atzīst: „Ja jau divi cilvēki dzīvo kopā, viņiem ir jācenšas vienam otru saprast. Piemēram, dzīvokļu rindā kā pirmie Rīgā gaidījām 17 gadus. Dzīvokli būtu dabūjuši dažu gadu laikā, taču man nebija labas attiecības ar Kinematogrāfijas savienību un kompartijas centrālkomiteju. Izdarīju vēl arī muļķību un uzrakstīju savienībai atklātu vēstuli, kurā apvainoju centrālkomiteju. Ar Gunu dzīvojām šauri un saspiesti, bet par savu rīcību nekad nedzirdēju nevienu pārmetumu.”

Gunārs piekrīt sievas teiktajam un atzīst, ka īpaši mantai nav nozīmes pieķerties. Pirms nu jau vairākiem gadiem nodegusi mākslinieka darbnīca – pāri nepalika nekas: „Man bija paredzēta jubilejas izstāde Teātra muzejā. Bija savāktas apmēram 200 bildes, tās visas sadega, tāpat kolosāla bibliotēka, kurā bija ap trīs tūkstošiem mākslas grāmatu. Mantai pieķerties nav jēgas, tikai žēl neatjaunojamas lietas. Mākslinieki organizē mūža darbu izstādes, bet man palikušas tikai atmiņas un filmas.”

Guna uzskata, ka radošais darbs attiecības un ģimeni neietekmēja, jo abi strādājuši atšķirīgās iestādēs: „Protams, viens par otra panākumiem priecājāmies, tomēr man

šķiet, ka bija pat labi, ka strādājām katrs savā vietā, jo, ja kopīgais

darbs vēl turpinātos mājās, būtu grūti. Es pat drusciņ apbrīnoju cilvēkus, kuri tā var – kopā strādāt un kopā būt arī mājās.

Ja man bija jāgatavojas kam svarīgam, es nemaz negribēju, lai kāds zina, kādas ir problēmas. Tāpat arī es nejaucos Gunāra radošajā darbā, kad viņš stundām ilgi sēdēja darbnīcā.

Radošā ziņā bijām katrs par sevi, manas režisores problēmas bija citādas, nekā Gunāram viņa mākslinieka problēmas.”

Radošā procesa specifika ir tā, ka tas neapstājas līdz ar darba pabeigšanu. Guna atceras, ka bijušas reizes, kad, atnākot mājās no izrādes, viņa nav varējusi atbildēt pat uz vienkāršiem jautājumiem.

Guna vērtē: „Dzīve jau nav vienkārša. Ir daudz grumbuļu, taču tagad mākam novērtēt, cik labi ir, ka līdzās ir mīļš cilvēks, jo pasaule reizēm ir tik sveša un auksta, arī draugu mūsu vecumā kļūst aizvien mazāk. Ir jānovērtē tas, kas ir, un tas ir daudz. Priecājamies, ka bērniem iet labi, un viss pārējais nav tik būtisks.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Straupe – maza toreiz un tagad. Pamanāma un zināma

10:05
17.12.2025
5

Straupe bija mazākā pilsēta Hanzas savienībā pirms gadsimtiem un tāda ir arī mūsdienu tīklojumā “Jaunā Hanza”.  “Vēsturiskā atmiņa veido identitāti. Hanzas savienība ir saistīta ar Straupi. Kaut tas bija ļoti tālā pagātnē, pret šo laiku ir pozitīva attieksme. Straupie­šiem sava vēsture ir svarīga,” saka Lielstraupes pils pārvald­niece Rudīte Vasile un pastāsta, ka ik vasaru Pārgaujas […]

Ne tikai kārtības sargi, bet arī iedvesmas avots cits citam

00:00
17.12.2025
39

Gadskārtējā policistu apbalvošanas pasākumā, kas aizvadītajā nedēļā norisinājās Limbažos, arī šoreiz par īpašākiem darba sasniegumiem vai ievērojamu dienestā aizvadīto laiku godināta virkne Vidzemes kārtībsargu, tostarp arī 18 no Dienvidvidzemes iecirkņa, kura pārziņā ir Cēsu un Madonas novads. Atzīmējot Valsts policijas (VP) 107. gadadienu, teju 60 Vidzemes reģiona pārvaldes (VRP) likumsargu 11. decembrī bija aicināti uz […]

Tradīcija - Ziemassvētku tirdziņi. Ne tikai iepirkšanās

00:00
16.12.2025
56

Decembris ir Ziemassvētku tirdziņu laiks. Laukumos un skvēros, ielās, kultūras namos valda svētku noskaņa, skan dziesmas, smaržo piparkūkas, tiek piedāvāts plašs preču klāsts. Dažviet Ziemassvētku egles iedegšana ar dažādiem priekšnesumiem lieliem un maziem pašsaprotami ir arī tirdziņš. Katrā vietā savas tradīcijas. Bet visur rīkotāji uzsver, ka Ziemassvētku tirdziņu nevar salīdzināt ar citiem, jo tajos valda […]

Ar “Japānas pasakas” palīdzību veicina integrēšanu

00:00
15.12.2025
41

Koncertzālē “Cēsis” izskanējis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra fonda (LNSO fonds) projekta koncert uzvedums “Japānas pasaka”, uz ko bija aicinātas Cēsu novada un Vidzemes skolu 3. – 12. klases, saņemot ielūgumu par piedalīšanos radošā aktivitātē. Pirms uzveduma notika sociālā darba, izglītības un kultūras profesionāļiem paredzēta ekspertu diskusija “Bērnu ar īpašām vajadzībām integrēšana sabiedrībā, izmantojot kultūras un […]

Vēsturisku ēku siltināšanas meistardarbnīca tiekas Ieriķos

00:00
14.12.2025
121

Nepieredzētu atsaucību piedzīvoja biedrības “Cēsu mantojums” sadarbībā ar Cēsu novada pašvaldību 5. un 6. decembrī rīkotā vēsturisku ēku siltināšanas meistardarbnīca, kas notika “Baložu mājā” Ieriķos jeb vēsturiskajā Ieriķu pasta ēkā. Sestdien Ieriķos sastaptie meistarklases organizatori “Dru­­­­vai” atzina, ka pieteikušies 40 dalībnieki, kas esot tiešām daudz. Meistardarbnīcas mērķis bija sniegt praktiskas zināšanas par vēsturisku ēku siltināšanu […]

Jaunās telpas Rainī apskatījuši pirmie interesenti

00:00
13.12.2025
104

Šajās dienās iespējams pieteikties biroja telpu nomas tiesību izsolei radošas un digitālas komercdarbības veikšanai Cēsīs, Raiņa kvartālā, Raiņa ielā 27. Cēsu novada pašvaldībai piederošajā ēkā, kas ieguvusi pilnīgi jaunas aprises, reizē saglabājot industriālās vides elpu, piedāvātas 11 biroja telpas ēkas pirmajā stāvā – piecas ar skatu uz iekšpagalmu un sešas ar skatu uz Raiņa ielu. […]

Tautas balss

Egle rada prieku

09:57
17.12.2025
4
Cēsniece L. raksta:

“Priecājos par Cēsu galveno egli Vienības laukumā. Tā izgreznota ļoti jaukām gaismiņām. Prieks skatīties gan autobraucējiem, gan gājējiem. Šajās tumšajās dienās, ieraugot mirdzošās spuldzītes, sejā iezogas smaids,” sacīja cēsniece L.

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
31
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
29
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
43
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
44
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Sludinājumi