Ceturtdiena, 25. jūlijs
Vārda dienas: Jēkabs, Žaklīna

Ar kino un mīlestību sirdī

Druva
23:00
04.10.2007
3

Kino mākslinieks Gunārs Balodis un režisore Guna Balode šā gada sākumā svinēja savas zelta kāzas. Tik ilgs kopā pavadītais dzīves laiks ir apbrīnojams, īpaši mūsdienās, kad daudzi pāri šķiras jau pēc pāris kopā pavadītiem gadiem.

Aktīvie darba gadi jau pagājuši, bet abi vēl aizvien bez darba nespēj. Guna četrus gadus veltījusi grāmatas veidošanai par savu mammu, vienu no pirmajām Nacionālās operas baletdejotājām. Vēl jauna meitene būdama, māte sākusi rakstīt dienasgrāmatu, un tagad Guna, izmantojot to, kā arī pētot tā laika dzīvi un mākslu, raksta grāmatu. Savukārt Gunārs aktīvi seko līdzi politiskajai un mākslas dzīvei Latvijā. Satikšanās studiju laikā

Gunārs jūtas kā īsts cēsnieks, lai gan daudzi gadi pavadīti Rīgā. Jau pēc 4. klases pabeigšanas Cēsīs viņš uzsācis mācības Rīgā, J. Rozentāla mākslas skolā. Vēlākos gados bijusi doma mācīties arhitektūru, jau iesniegti dokumenti universitātē, taču gandrīz uzreiz tie izņemti. Gunārs nolēma doties studēt kino mākslinieka profesiju Maskavas Vissavienības valsts Kinematogrāfijas institūtā. Izvēli doties prom no Latvijas Gunārs skaidro: „Tolaik valdīja sociālistiskais reālisms – glezniecībā visam bija jābūt tikai tonītī, nedrīkstēja būt nekas spilgts, pārdrošs un krāsains. Mākslas akadēmijā studijas bija garlaicīgas. Arī Latvijas arhitektiem būtībā nebija ko darīt, jo visi projekti nāca no projektēšanas institūtiem Maskavā, Ļeņingradā. Latvijā arhitekts varbūt tualeti vai vannas istabu varēja pārvietot no vienas dzīvokļa malas uz otru.

Taču kino bija sirdij vistuvāk – tur bija gan celtniecība, gan dekorāciju veidošana, gan gleznošana un zīmēšana. Bija nepieciešama izdoma, bija jāprojektē, jāceļ un jāskicē.

Uzskatīju, ka tā man ir īstākā un piemērotākā profesija. Un jāatzīstas, ka neesmu kļūdījies – 36 gadus nostrādāju kinostudijā, esmu bijis mākslinieks 37 mākslas filmās, vienā leļļu filmā, apmēram desmit pasūtījuma filmās un īsfilmās dažādām ministrijām.”

Studējot institūtā, Gunārs ne tikai guva neatsveramas zināšanas, bet iepazinās arī ar Gunu, kura studēja režiju. Abiem bijušas īstenas studentu kāzas, ar daļu viesiem satiekoties pēc 50 gadiem, ar prieku pārskatītas fotogrāfijas no vienkāršajām, bet jautrajām un sirsnīgajām kāzām.

Ar mazākām iespējām, bet lielāku dvēseliskumu

Kā mīļāko vai, kā Guna piebilst, grūtāko Gunārs atzīst darbu pie filmas “Akmens un šķembas” jeb “Es visu atceros, Ričard!”(1966.), kā arī filmu „Piejūras klimats” (1974.).

„Tagad jau ir lielas iespējas būvēt un veidot dekorācijas, bet nav naudas. Padomju laikos tika piešķirta konkrēta naudas summa, vidēji 300 tūkstoši rubļu vienai mākslas filmai. Šādai summai nebija nepieciešams Maskavas apstiprinājums, tādēļ lielākā daļa filmu tajā iekļāvās. Ja bija nepieciešama lielāka summa, vajadzēja skaidrot, kādēļ un ko paredzēts par to darīt. No šiem 300 tūkstošiem apmēram 100 tūkstoši bija nepieciešami dekorāciju izveidošanai. Pārējā nauda tika sadalīta algām, transporta izdevumiem un citām vajadzībām.

Ja par 100 tūkstošiem rubļu bija jāuztaisa desmit dekorācijas, tad katrai bija desmitā daļa. Līdzekļi bija ierobežoti, bija jādomā, kā visu paveikt. Neko daudz nevarēja, jo nekad nebija tas, ko vajadzēja – ne tādas krāsas, ne materiāla. Varēja jau visu kaut ko izdomāt, bet nebija no kā uzbūvēt…

Atceros, kad taisījām dekorācijas filmai „Sprīdītis” (1985.), bijām Čehoslovākijā, Barandova kinostudijā. Rīgas kinostudijas rekvizītu noliktavā bija kādas piecas lustras, tas viss, no kā varēju izvēlēties. Tad vajadzēja domāt – ja ir sešas dekorācijas, bet tikai piecas lustras, kur tad ņemt sesto. Bet varbūt kādu no piecām likt tālāk, lai nepamana, ka tā jau bijusi kur citur? Barandova studijas noliktavās bija nevis piecas, bet 500 lustras – kas tad tur ko nestrādāt!

Tāpat arī lieliska bija Maskavas slavenā Gorkija studija. Tās pagalmā bija milzīgs, liels baseins, kur tika filmēti visi jūras kauju skati. Iedomājieties – slīd burinieki, šauj lielgabali, ir lieli viļņi, bet tas viss notiek baseinā. Tāpat arī otrajā lielākajā Padomju Savienības kinostudijā „Mosfiļm” bija baseins. Filmas „Aleksandrs Ņevskis” kaujas ar vācu bruņiniekiem uz Peipusa ezera tika filmētas baseinā, nevis uz ezera.”

Tomēr Gunārs neapskauž mūsdienu iespējas: “Nē. Tās, protams, ir lielas, ir dažādi tehniskie risinājumi, ko es pat nevaru saprast, piemēram, kā var uztaisīt filmu par

skudrām, „Gredzenu pavēlnieku”, „Juras laikmeta parku”. Tomēr domāju, ka, ja es strādātu mūsdienās, arī tādu varētu uztaisīt. Vienkārši jāzina tehnika, kā to var pielietot. Bet tā ir tehnika… Tās jau vairs nav pat dekorācijas.

Domāju, ka mēs ar visu nabadzīgo tehniku un iespējām strādājām ne sliktāk, ja būtu bijušas un būtu amerikāņu iespējas, mēs uztaisītu ne par matu efektīgākas filmas. Tomēr latviešu veidotajās filmās ir daudz vairāk sirds mīlestības.”

Guna savukārt dziļdomīgi vērtē: “Mēs esam pēckara paaudze. Lai gan mums nekā nebija, lai gan uz skolu gājām tenisčībiņās, bijām ļoti radoši. Visi domājām – nu tik nāksim un nu tik izdarīsim. Agrāk bija lielāks pacēlums, bet, ja tas nav, tad jau māksla vispār nevar būt. Man šķiet, ka mūsdienās radošo saārda naudas būšana. Pazūd kaut kas būtisks.

Lai filma būtu laba, ļoti daudz atkarīgs no radošās grupas, no tā, vai viņu vidū rodas ķīmija, vai viņi cits citu uzkurina. Viņi nedrīkst būt aprēķinātāji, skaitļotāji. Tieši tas, nevis moderna tehnika, ir būtiski. “

Gunārs vērtē, ka nekad nav bijis godkārīgs, tomēr ar dziļu sāpi stāsta par gadījumu, kad augstākais apbalvojums mākslā – PSRS Valsts prēmija – tika piešķirta filmas „Ilgais ceļš kāpās” filmēšanas grupai, taču sākotnēji izņemot mākslinieku. Tas bijis sāpīgs moments, jo sagatavotas 27 paviljona dekorācijas un ap 50 objekti dabā: “Viss taču bija jāizveido, jo tādas jūrmalas, kāda redzama filmā, dabā vairs nebija. Nebija ne zvejnieku laivu, ne tīklu, ne būdu. Tas viss tika taisīts. Tas viss bija darbs.” Beigu beigās, pateicoties Gunāra taisnības cīnītāja dabai, prēmija tomēr saņemta.

Lai gan pagātnes likstas mākslinieks nav aizmirsis, tomēr tās nav aizēnojušas mākslas mīlestību. Gunas un Gunāra dzīve bez mākslas būtu neiedomājama, arī meita Laila un dēls Andris turpina vecāku iesākto mākslas ceļu. Abi priecājas, ka Laila sevi atradusi glezniecībā, bet Andris mūzikā.

Radošums, māksla un ģimene

Guna atklāj, ka kopdzīves laikā abi tomēr nav pilnībā pieslīpējušies, aizvien ir jautājumi, par kuriem abiem ir krasi atšķirīgas domas un uzskati. Tomēr Gunārs atzīst: „Ja jau divi cilvēki dzīvo kopā, viņiem ir jācenšas vienam otru saprast. Piemēram, dzīvokļu rindā kā pirmie Rīgā gaidījām 17 gadus. Dzīvokli būtu dabūjuši dažu gadu laikā, taču man nebija labas attiecības ar Kinematogrāfijas savienību un kompartijas centrālkomiteju. Izdarīju vēl arī muļķību un uzrakstīju savienībai atklātu vēstuli, kurā apvainoju centrālkomiteju. Ar Gunu dzīvojām šauri un saspiesti, bet par savu rīcību nekad nedzirdēju nevienu pārmetumu.”

Gunārs piekrīt sievas teiktajam un atzīst, ka īpaši mantai nav nozīmes pieķerties. Pirms nu jau vairākiem gadiem nodegusi mākslinieka darbnīca – pāri nepalika nekas: „Man bija paredzēta jubilejas izstāde Teātra muzejā. Bija savāktas apmēram 200 bildes, tās visas sadega, tāpat kolosāla bibliotēka, kurā bija ap trīs tūkstošiem mākslas grāmatu. Mantai pieķerties nav jēgas, tikai žēl neatjaunojamas lietas. Mākslinieki organizē mūža darbu izstādes, bet man palikušas tikai atmiņas un filmas.”

Guna uzskata, ka radošais darbs attiecības un ģimeni neietekmēja, jo abi strādājuši atšķirīgās iestādēs: „Protams, viens par otra panākumiem priecājāmies, tomēr man

šķiet, ka bija pat labi, ka strādājām katrs savā vietā, jo, ja kopīgais

darbs vēl turpinātos mājās, būtu grūti. Es pat drusciņ apbrīnoju cilvēkus, kuri tā var – kopā strādāt un kopā būt arī mājās.

Ja man bija jāgatavojas kam svarīgam, es nemaz negribēju, lai kāds zina, kādas ir problēmas. Tāpat arī es nejaucos Gunāra radošajā darbā, kad viņš stundām ilgi sēdēja darbnīcā.

Radošā ziņā bijām katrs par sevi, manas režisores problēmas bija citādas, nekā Gunāram viņa mākslinieka problēmas.”

Radošā procesa specifika ir tā, ka tas neapstājas līdz ar darba pabeigšanu. Guna atceras, ka bijušas reizes, kad, atnākot mājās no izrādes, viņa nav varējusi atbildēt pat uz vienkāršiem jautājumiem.

Guna vērtē: „Dzīve jau nav vienkārša. Ir daudz grumbuļu, taču tagad mākam novērtēt, cik labi ir, ka līdzās ir mīļš cilvēks, jo pasaule reizēm ir tik sveša un auksta, arī draugu mūsu vecumā kļūst aizvien mazāk. Ir jānovērtē tas, kas ir, un tas ir daudz. Priecājamies, ka bērniem iet labi, un viss pārējais nav tik būtisks.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Vakar Gulbenes novadā divas automašīnu zādzības

09:39
25.07.2024
113

Aizvadītajā diennaktī Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes apkalpojamā teritorijā saņemta informācija par 66 gadījumiem, kad iedzīvotāji vērsušies pēc palīdzības policijā vai konstatēts, ka noticis noziedzīgs nodarījums. Reģistrēti 14 ceļu satiksmes negadījumi, kur divos gadījumos kopumā cietušas divas personas. Ceļu satiksmes jomā pieņemti 116 administratīvā pārkāpuma lēmumi, tajā skaitā 60 par ātruma pārsniegšanu. NODARĪJUMI PRET ĪPAŠUMU […]

Kas mežā, tas tirgū

00:00
25.07.2024
47

Darba dienās Cēsu tirgū rimta dzīvība. Āra teritorijā dārzeņi, ogas, meža veltes. Pāris tirgotāju piedāvā gailenes. Cena no četriem eiro par litra trauciņu, ir arī mellenes, lācenes par astoņiem eiro. Jānis no Pārgaujas mežiem atvedis gailenes un mellenes. “Iegāju mežā un iznesu trīs spaiņus gaileņu,” pasmej Jānis un uzsver, ka īsts sēņotājs atradīs sēnes arī […]

Dzimtas likteņstāsts grāmatā

06:06
24.07.2024
29

Diena mākslai “Vieta, kur pagātnes satiekas ar šodienu” Zosēnu pagasta Skrāģu krogā veltīta divdesmit pieciem gadiem kopš sestajiem Piebalgas kultūras svētkiem Zosēnos un operas “Baņuta” libreta autora Artura Krūmiņa un komponista Alfrēda Kalniņa 145. dzimšanas dienai. Mākslas dienā tika atvērta arī Ilzes Būmanes grāmata “Piebal­dzēns ar pasaules apvārsni” par Artura Krūmiņa dzimtas likteņstāstu. Gan pats […]

Vai dzima tradīcija? Cēsu jubilejai Svētku koris, kurā ap simts dziedātāju

00:00
24.07.2024
79

Latvietim svētki bez dziedāšanas nav svētki. Kur nu vēl cēsniekiem Cēsu 818.dzimšanas dienā. Bija skaidrs, ka bez koriem neiztikt, bet koris var būt daudz plašāks. Un tika aicināts ikviens, kurš grib dziedāt. Diriģente Marika Slotina-Brante kopā ar instrumentālā ansambļa vadītāju Emīlu Zilbertu izraudzījās pazīstamas dziesmas: tautasdziesmas, dziesmas teātra izrādēm un kino, šlāgerus un citu no […]

Cēsu svētki - atskats

12:31
23.07.2024
117

Gājienā lepni par sevi un Cēsīm Trijās dienās pilsēta nenogura. Savu ceļu tuvāk zvaigznēm, lai cik augstu kuram tās būtu, ja vien vēlējās, ieraudzīja Cēsu 818. dzimšanas dienas svinību katrs dalībnieks. No vēstures līdz šodienai, no nopietnībai līdz nebēdnīgai jautrībai un spēku pārbaudei sportiskās sacensībās. Un, protams, satikšanās prieks ik uz soļa senajās un aizvien […]

Mērķis zināms – Zaļais kurss

10:58
23.07.2024
64

Festivālā “Rodam Raunā”, kura tēma šovasar bija “Pļava. Ko sēsi, to pļausi”, kā ik gadu notika arī uzņēmēju diskusija. Šoreiz par ikvienam aktuālo Eiropas zaļo kursu. Tajā piedalījās Raunas SIA “Firma “Pasāža”” valdes priekšsēdētāja Dace Neiberga, Zemkopības ministrijas Lauksai­mnie­cības departamenta Lauksai­mniecības ilgtspējīgas attīstības nodaļas vadītāja Kristīne Sirmā, Latvijas Lauku konsultāciju centra Cēsu nodaļas vadītāja Dace […]

Tautas balss

Varbūt jāalgo ārzemnieki

11:11
25.07.2024
23
Seniors raksta:

“Kad beidzot būs skaidrība par nodokļiem, tos cels vai ne! Darba grupa strādāja divus gadus, visi taču saņēma darba samaksu, vai tiešām nav nekāda saprotama rezultāta? Ja jau paši netiekam galā, tad lai labāk maksā citu valstu ekspertiem,” bija neapmierināts seniors.

Vajadzīgs veloceliņš uz Ninieri

11:10
25.07.2024
15
Riteņbraucēja raksta:

“No Cēsīm uz Līviem uzbūvēts labs veloceliņš. Tāds ir arī uz Priekuļiem. Taču daudzi cēsnieki vasarā ar divriteņiem brauc uz Niniera ezeru. Arī uz turieni vajadzētu veloceliņu, cilvēki to tiešām bieži izmantotu. Ninierī peldas ne tikai vasarās, daudzi to dara visu gadu. Protams, ziemā jau ar velosipēdu nebrauksi, bet pavasarī var sākt diezgan agri, un […]

Tīrumam apkārt ziedošs žogs

11:09
24.07.2024
17
Anda raksta:

“Zemnieki nav apmierināti un uzskata, ka ir muļķīgi apkārt laukiem atstāt neapstrādātu joslu. Viņiem taisnība, ka tā ir nezāļu audzēšanai. Nesen ceļmalā upes krastā redzēju dzeltenu labības lauku, un ap to visapkārt platā joslā zied puķu spriganes. Tās kā dzīvžogs apņēmis tīrumu. Vai tā ir prātīga saimniekošana! Puķu spriganes jau tā izplatās kā neapturama sērga. […]

Vai Baltijas ceļš aizmirsts?

12:07
23.07.2024
29
J. raksta:

“Visur dzirdu tikai par svētkiem, par Cēsu, Pārgaujas, Vecpiebalgas un citiem. Cēsīs uz svētkiem nezin kāpēc pat uzaicināts Livonijas ordeņa mestra Pletenberga radinieks. Bet kāda tur radniecība, ja pagājis pus gadu tūkstotis, kopš Pletenbergs sēdēja ordeņa pilī Cēsīs. Un nez vai vietējiem iedzīvotājiem bija no tā kāds labums. Taču šoreiz ne par to. Mani pārsteidz, […]

Lielā politika rada bažas

11:05
23.07.2024
16
Lasītāja K. raksta:

“Kad klausos par Amerikas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņu un to, ko žurnālisti stāsta par Donaldu Trampu, sajūtas nav labas. Ja ASV tiešām Ukrainai vairs nepalīdzēs vai mazāk palīdzēs cīņā ar iebrucēju, Krievija jutīsies vēl varenāka. Ja sāksies sarunas par kara apturēšanu uz Ukrainai atņemto teritoriju rēķina, kur garantija, ka Krievija līdzīgu taktiku neturpinās citās kaimiņu valstīs? […]

Sludinājumi