<br Ksenija Solovjova, Cēsu ģimnāziste, mācās Itālijā
Šoreiz stāstīšu par to, kā un ko ēd Itālijā, kaut gan vairāk jau Sardīnijā, kur dzīvoju. Jau rakstīju, ka dzīve Sardīnijas salā krasi atšķiras no dzīves kontinentā.
Cik daudz ēd itāļi? Viennozīmīgi ļoti daudz. Man šķiet, vidēji viens Sardīnijas iedzīvotājs apēd tikpat, cik Latvijā divi. Brokastu ieturēšanas laiks atkarīgs no nedēļas dienas. Tās var būt septiņos, astoņos vai deviņos. Sardīnieši brokastīs
dzer tēju, pienu, ēd maizītes un cepumus, viss kā pie mums. Ir, protams, arī atšķirības, piemēram, kellogs pārslas ar pienu, cukuru un kafiju veido nesaprotamas formas un krāsas masu.
Itāļiem ir ļoti raksturīgi pusdienot visai ģimenei, arī ar neskaitāmiem radiem un, galvenais, darīt to nesteidzoties. Pusdienas dalās četrās daļās – pirmais, otrais, saldais un siera plate. Tāda secība nemainās ne no atrašanās provincē, radu skaita, ģimenes. Pirmajā ēdienā vienmēr ir pasta jeb makaroni. Protams, šie makaroni nav ne tuvu tas, ko var dabūt mūsu lielveikalos. Man kā cilvēkam no kartupeļu zemes bija ļoti grūti pierast, ka pastu ēd katru dienu. Otrais atšķiras ar dažādību, tas parasti ir risotto, lasagna (tā, starp citu, arī ir pasta, tāpēc ir dienas, kad ēd tikai makaronus) vai kartupeļi (paldies Dievam!). Gaļu vai zivi itāļi ēd atsevišķi. Tā vienkārši ir, un neprasiet, kāpēc.
Saldajā parasti ir vienkārši svaigi augļi. Šajā ziņā itāļi rīkojas līdzīgi mums, jo augļi, ko viņi ēd, ir tie paši.
Siera plati veido visvisādas siera šķirnes, izņemot mozzarella. Protams, ka nevar iztikt bez itāļu vīna. Nuoro pilsētā , kur dzīvoju, ir tāds pakalpojums – vīnu no vīna darītavas atved pie mājas durvīm katru pirmdienu. Mēneša beigās par šo pakalpojumu jāsamaksā ar bankas starpniecību.
Vakariņas parasti tiek ieturētas ap deviņiem, tāpēc par slaidās līnijas ieturēšanu, laikus paēdot vakariņas, nevar būt runas! Šajā ēdienreizē ļauj vaļu fantāzijai, jo tad var nobaudīt pizzu, tartolini (ēdiena pagatavošana aizņem ļoti daudz laika, veidojas tādi kā pelmeņi, tikai pildīti ar sieru), tiramisu, makedoniju. Vislabākais, ko es savā mūžā esmu ēdusi, ir mājās gatavots saldējums, parasti pannakotta. Itāļi nedzer dabīgās sulas, bet izmanto parastu negāzētu ūdeni, vīnu, alu vai kokakolu.
Katrai provincei ir savi tradicionālie ēdieni. Sardīnijā visizplatītākais ir siers casu – marzu. Kāds tas ir? Siers, kura pagatavošanai izmanto tārpus. Casu – marzu ir parasts siers, kurā speciāli ieliek mušas oliņas un novieto to saulītē. Tas pastāv ilgāku brīdi. Kad tārpi no baltiem pārvēršas par melniem, siers ir gatavs. Tāda pati tehnoloģija tiek izmantota, lai pagatavotu sardu liķieri, tikai tārpiņi ir citas sugas, tādi, kas var dzīvot šķidrumā. Vēl vienīgi Sardīnijā ēd zirgu un pūču gaļu. Abi tiek speciāli audzēti šim nolūkam, kā pie mums, piemēram, cūkas vai vistas. Pūces pat ir reti sastopamas savvaļā un ierakstītas Sarkanajā grāmatā. Tā kā es dzīvoju uz salas, protams, pārtikā izmantoju visdažādākos jūras dzīvniekus un aļģes. Ļoti populāra ir zobenzivs vai sarkanais krabis.
Lūk, tā mēs ēdam Itālijā. Labu apetīti arī jums!
Komentāri