Viņa ir uzstājusies pilnās apmeklētāju zālēs vismaz 600 vietās Latvijā. Par viņu rakstīts avīzēs, žurnālos. Droši vien viņa ir aprunāta darba vietās, kad, izdzerot kārtējo kafijas krūzi un apēdot bulciņu, aizdomājamies, ka ķermeņa svars par lielu, kustību par maz un pietrūkst enerģijas ikdienai. Par viņu atceras daudzi, kam stīva mugura, sāp galva un dauzās sirds. Viņas palīdzību meklē, kad zāles vairs nelīdz, bet par masāžām jāatdod trešdaļa algas. Viņa saka – es neesmu ūnikums, esmu vienkārši Ziņģīte.
Par nītaurieti Inesi Ziņģīti nesen izdota arī grāmata, kurā ir ne tikai izlasāms rosīgās, veiklās kundzes sāpju pilnais dzīvesstāsts, bet trekniem burtiem un uz Ineses ādas pārbaudītām metodēm skaidrots, kā atgūt, saglabāt, veselību un dzīvotprieku.
“Druva” ar Inesi Ziņģīti sarunājās par to, ko dzīve iemācījusi viņai, ko māca katram no mums, un ko Ziņģīte grib dot cilvēkiem, kuri vēlas nevis padoties, bet cīnīties ar rumpja kaprīzēm un krīzēm.
Apsēsties uz zemes
Ja neko neesat dzirdējuši par Inesi Ziņģīti, tad tiešām izlasiet nesen grāmatu veikalos nonākušo grāmatu “Nekādu brīnumu. Vienkārši Ziņģīte.” Tas tāpēc, ka vienā avīzes lappusē izstāstīt tik smagu dzīvi un tik milzīgas pārvērtības, kādas cilvēks var paveikt paša spēkiem, ja nepadodas, piedodiet, nav iespējams. Atlika vien izvēlēties rakstīt par Ineses mūžu vai tā pēdējiem astoņiem gadiem, kas sākušies naiva čuksta dēļ ausī Nītaures bibliotēkas bibliotekārei: “Zini, man bija lauzts mugurkauls vairākās vietās, bet es staigāju, esmu taisna. Tev sāp mugura, bet varbūt pamēģini – rāpo, rīvējies katru rītu, vairāk kusties, pareizāk ēd un izgulies!” Vienā teikumā ietvertais ir Ineses pašas pārbaudītā recepte, kā atlabt, kā dzīvot dzīvi, justies labi un 67 gados atļauties teikt: „Es priecājos par katru ziedu, zaru, lapu, katru darbu, un to var tikai pilnīgi vesels cilvēks. Es tāda tiešām esmu. Mans ķermenis ir vesels.”
Pāris teikumos tomēr jāpaskaidro, ka jau agrā jaunībā Inese gribējusi kļūt par labāko akrobāti, darboties Rīgas cirkā. Viņa tiešām pildījusi trakus numurus, līdz vienā treniņā partneris drosmīgo skuķi spējis vien notvert rokās, bet nav varējis noturēt. Viņa atmodusies Stradiņos un slimnīcās, sanatorijās pavadījusi vēl septiņus garus gadus.
“Mana meita ir mūziķe, koriste un ērģelniece, dēls operas solists. Viņu tēvs Ernests Ziņģītis dziedāja operetes un operas korī. Nu, bet mamma gribēja lidot pa gaisu un atsēdās uz zemes. Acīmredzot nebija lemts un, ja pats to nesaproti, tad tevi pārmācīs, bet pārmācīja smagi. Man bija tikai 20 gadu, kad likās – dzīve sākas, bet tūlīt tā arī beidzās. Neviens neticēja, purināja galvu – biju neglābjams variants, bet es sevi piecēlu – raustīju kājas, kāju pirkstus valdziņos, cēlu dupsi ārā nogultas, tad rāpoju, stutējos. Pēc gadiem trim es izcēlu sevi no gultas, pēc septiņiem jau atkal meklēju, kur vingrot, kur uzstāties. Tad apprecējos ar Ziņģīti, mums piedzima meita un dēls. Tas viss notika pēc tam, kad bija lauzts mugurkauls. Arī pēc dzemdībām bija krīzes, tās bija visu mūžu. Bija brīži, kad atņēma kājas, bet atkal tās izrāpoju. Tikai pēdējos astoņus gadus esmu pilnīgi vesela, jo sapratu, ka viss, ko daru savai veselībai, ir jādara regulāri, katru dienu, jo ķermeni nevar atstāt novārtā. Tad tas neatsaka kalpošanā,” tā Inese un sāka mums izrādīt, ka darbus var darīt neiedomājamās pozās, iestāstīt, ka ūdens un dvielis katram ir mājās un pusstundu laika dienā sev ir vienkārši jāatrod, jo jāpiespiežas sevi mīlēt.
Jādzīvo vienkārši
Inesei nav vārda – nevaru. Viņa atzīstas, ka savulaik rāpus sastādījusi jaunaudzi, bet tagad savās “Silupēs” zāli griež ar nazi tāpēc, ka sabojājies trimeris, bet izkapts to neņem, jo pagalmā piebradāta. Inese zāli gan griež, gan kapā rādot, ka rāpojot var izdarīt daudzus darbus, arī ar vienu roku uz otras atbalstoties. Viņa dzirdējusi, ka daudzi saka – dullā, jo Inese ir tā, kas laista arī pagasta ceļu gar savu māju. Kāpēc? “Man nav pelēku koku, man ir zaļa zāle, kurā varu valstīties. Mani dārzeņi nav smilšaini, putekļaini, un arī braucējiem savs labums – šoseja gluda kā galds,” nosaka Inese, un ir pilnīgi lieki bilst – tas tā jocīgi, vispār jau arī grūti.
“Kāpēc cilvēki padodas? Ir par slinku, par slinku palīdzēt paši sev. Es bieži domāju, ja man tagad būtu mazi bērni un jāiztiek ar dažiem latiem mēnesī, es staigātu pa ciemu un piedāvātos saimniekiem nākt talkā. Tā es tiktu pie kartupeļiem rudenī, dabūtu vēl šo to, bet cilvēki nesaka zemniekiem – es pie jums pastrādāšu. Es nezinu, varbūt trūkst izdomas,” tā Inese, kura katru rītu pastaigā pa istabu kaila, aplej sevi ar ūdeni un rīvējas ar frotē dvieli. Viņa to iesaka darīt ne tikai pieaugušajiem, kuri aizbildinās ar laika trūkumu, bet tieši tāpat kopt bērna ķermenīti. “Nevienam cilvēkam taču Dievs nav devis vien muti, rokas, kājas, kuras ik dienas apmazgāt, un zobus, kurus iztīrīt. Vai jūs esat redzējuši kādu cilvēku ar slimu seju? Nu, nebūs. Tāpēc, ka ap seju visi pļekstinās. Tā visu laiku ir svaigā gaisā, tiek apmazgāta, kad liek tos smiņķus vai vīrieši dzen bārdu, tad apčubina. Un sejai reizēm tiek arī lietus ūdens, tāpēc āda ir svaiga, bet visu ķermeni klāj āda, tur ir visa asinsrite, ja to nedarbinām, tad netiek viss vajadzīgais kauliem, galvai, sirdij. Mēs nesadzīvojam ar savu ķermeni, jo no bērnības to neesam iemācījušies. Obligāts likums – jāizguļas, jo ķermenim vajadzīga nakts. Vajag tās astoņas stundas, lai atpūstos. Neviena grāmata vai seksa gabals televīzijā, neviens tusiņš nedos to atpūtu, ko cilvēks saņem miegā. Nevajag ātri ēst, četrus ēdienus reizē un piestūķēties, vajag košļāt barību. Taču kafejnīcās un restorānos dod tikai pīļu barību. Un skatos, zobi kundzītēm spīd, tie ir veseli, bet gremošanas sistēma beigta,” tik zināmās patiesības minēja Inese, bet labā ziņa ir tāda – katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad viņa dzīvesveidam jāmainās.
Kopts ķermenis neuzmet
“Ja jums tagad mājās ir zīdainītis, mazs bērniņš, tad nesakiet viņam – jāskrien, nav laika. Nu, nepārvīkšķi viņu no nakts drēbēm dienas drēbēs, bet no rīta nomazgā, noslauki. Bērniņš būs veselāks. Bet ko dara? Skrien uz veikalu un pērk mitrās salvetes, liek bērnu uz galda, slauka, ķēmojas. Bērna muskulatūra no tā neattīstās, un āda nepavisam nestrādā. Ja esi grūtniece, tad nestaigā smagi, nošņurkusi. Tik skaistas ir grūtnieces, kas bauda šo laiku. Kā? Atrodi laiku sev. Pasaki vīram, lai uztaisa tās vakariņas, bet tu toties neapgrūtini viņu ar savu nesakārtotību, īgnumu. Aizej uz pāris stundām mežā un atgriezies svaigiem spēkiem. Ja cilvēks iet vienos gulēt un sešos ceļas, viņš nebūs ne vesels, ne laimīgs. Cilvēkam ir jākustas. Cik ilgi bāzīsi visu tikai galvā? Tā viena bez ķermeņa nedzīvo. Ja ir grūti, ja kādam šķiet, ka sašķīdīs gabalos, arī man tā bija, tad ir pie katras kustības jāpiedomā – to varēšu izdarīt tā, to šādi. Cilvēki rauj, skrien, ķer. Nu, sakiet, kāpēc Ščerbatihs, ceļot smagumus, ietupjas ceļos? Kāpēc mums tas līdz galvai nenonāk? Varbūt mēs negribam nodzīvot līdz vecumdienām? Bet tā vai tā taču ātrāk nenomirsim. Dzīvosim, kamēr sirsniņa strādās un visi sakrātie krāmi, kas būs jau ķermenim ap 50 gadu vecumu, vismaz līdz 70 staigās līdzi. Nesavāktais cilvēka fiziskais ķermenis ir briesmīgākā sabiedrības slimība,” tā dzīvošanas stilu, kādu redzam apkārt, kādu bieži paši piekopjam, raksturoja Inese. Ja radīsies interese un tiksiet pie jaunās grāmatas, tad tur pārdesmit lappusēs ir fotogrāfijas un apraksti, kas izstāsta šo Ziņģītes veselības metodi – rīvēšanos. Septiņreiz jāberžas, septiņreiz jāapļo – ap krūtīm, vēderu, no lejas uz augšu ar dvieli pa rokām un kājām. Tas ir interesanti un vajadzīgi.
“Nav jau tā, ka obligāti vajadzīga un punkts punktā jāzina tā metode, bet ir vajadzīga ķermeņa apslaucīšana. Un loģiskam saprātam jābūt – jābrauka viss no kājām uz augšu. Cilvēki jau grib – šodien rīvēšos, bet rīt jutīšos labi. Es saku – jau pēc trim dienām jutīsi savu ķermeni, bet pēc diviem, trim mēnešiem āda gribēs turēties tuvāk muskuļiem, būs elastīgāka un tauku riepa būs nost. Jo labāka asinsrite, jo vieglāk visai mugurai. Kāpēc sāp sprands un galva, jo muskulis savilcies, trūkst skābekļa, asinsapgādes, un rīvējoties tieši āda uzelpo, asinsrites sistēmu stimulējam,” saka dzīves skolas skolotāja un neslēpj, ka ar prieku savu rūgto un saldo pieredzi stāsta cilvēkiem, lai viņi varētu mācīties ne tikai no savām kļūdām, lai viņiem nenāktos glābt veselību, kas salaista ķīselī – jo to uzslaucīt ir daudz grūtāk nekā izlietu ūdeni.
Izbraukā Latviju, dāvājot labo
Lasot lekcijas, kā veselīgāk dzīvot, Inese pabijusi Preiļos, Liepājā, Dobelē. Viņa nezina, cik daudz ir miestu, kuros viņa vēl nav pabijusi, bet drīz tiks aicināta. Viņas dzīves pieredzē un veselības mācībā ieklausās daudzi, tāpēc darba kalendārs ir sarakstīts mēnešiem uz priekšu. Šobrīd viņa ir ļoti aizņemta un steidzīga, jo darbi iekavējušies. Pavasara pusē mūžībā aizgājis vīrs, un sirds sāpējusi dikti, dikti. Inese ieturējusi 40 dienu pauzi, bet tad, kad Inesēs, maijā, ziedonī viņai zvanījuši simtiem cilvēku, sveikuši un teikuši paldies, skumjas pastumtas malā. Viņa atkal ir zirgā.
“Var jau dzert zāles visu mūžu. Cik ilgi tā dzīvosi? Sakiet, cik ir pensionāru manā vecumā, kuri var atļauties maksāt kredītu. Bet es varu. Man aptiekām, ārstiem domātā nauda paliek kabatā. Es varu aizskriet līdz Nītaures centram, es varēju skriet arī Rīgas maratonā. Es varēju iet un gozēties. Nu, skat, Ziņģīte pašā priekšgalā. Nu gan jozīs, bet neskriešu taču rādīties. Es skrienu tāpēc, ka mana veselība prasa ātrāk kustēties. Ja tā gribas, tad paņemu suni un lidoju pa mežu. Līdz abi sēžam uz ciņa un elšam. Un nevajag pārmērības. Nekad nesaprotu, kāpēc cilvēki pārcenšas, lai tikai citi pamanītu. Visu vispirms vajag darīt sevis, savu bērnu, ģimenes, radu, tad kolēģu dēļ. Ja tā dzīvosi, tad sajutīsi, ka vari dot arī citiem,” vērtēja Inese un piebilda, ka viņa jau astoņus gadus nespēj atkauties no uzmanības, kaut ilgi dzīvojusi tikai mājās, atbalstījusi ģimeni, rūpējusies.
“Katram dzīvē pienāk laiks, kad viņš nevar nedot. Ja arī jaunība un dzīve būtu bijusi citāda, tad varbūt citādā veidā, bet vienalga pienāktu brīdis, kuru cilvēks pat nezina, taču tajā viņš savu pienesumu pasaulei dod. Labais vairo labo, un labais rodas, ja cilvēks dara sev un citiem vajadzīgo. Manī tagad ir tik daudz prieka, ka tiešām varētu visu Latviju apmīļot. Ja nemeklētu atbildes uz jautājumiem, ja nesāktu sevi mīlēt, tad depresijas apkārt būtu vēl vairāk,” tā Inese, kura tic, ka katrs var iemācīties priecāties par vienkāršām lietām, par to, ko pasniedz daba, kas nemaksā nenieka.
“Esmu pilnīgi vesela. Jā, tā to varu pateikt. Man ir krunkas sejā, bet tur jau palikušas pārdzīvotās sāpes. Tas nepazūd, bet tā nav nelaime. Tas, ka man izkrituši zobi, arī nav nelaime. Es ielikšu kristāla, kādi ir citiem, kad man būs nauda, bet tikai vesels cilvēks spēj vairot prieku. Sāc ar sevi, un citi pavilksies tev līdzi. Man tā prieka ir daudz, es dalos. Es nebaidos visā dalīties, jo vesels cilvēks jau nevar arī nomirt. Vai šitāda ir padzīvojuša cilvēka miesa? Ja ķermeni uzturēšu tādu, kāds tas ir, tad – pasaki man, kā tāds ķermenis var nomirt? Viņš to nevar. Ja rumpi uztur, tad tas nenolietojas. Es tagad mēģināšu saprast, cik ilgi tas rumpis var izturēt.”
Komentāri