Vairākas ģimenes un dabas vērotāji devās pirmajā eksperimentālajā tūrisma pārgājienā jeb ekspedīcijā ap Ungura ezeru. Īpašais maršrutā – iespēja veikt daļu ceļa pa ledu un aplūkot krastus no ezera puses. Ir ziņas, ka iepriekšējos gados Latvijā kāds šāds pārgājiens rīkots, taču nav kļuvis par tradīciju. Iemesls – neprognozējamās ziemas. Savukārt Igaunijā gandrīz katru gadu piedāvā pārgājienus pāri ezeriem, papildinot pārvietošanos ar savdabīgām stumjamām garslieču kamanām.
Līdz šim tūristi izmantoja Unguru vasaras priekiem – te var peldēties, vizināties ar laivu vai vējdēli, makšķerēt, nakšņot kempingā vai brīvdienās atpūsties viesu namā. Ziemā ezeru apdzīvo zemledus makšķernieki, bet apiet ezeram uzdrošinās tikai retais, jo jārēķinās ar bezceļiem vai zvēru taciņām, purvu, bebru alām un sakritušiem kokiem. Ziemā gājiens pa ledu ir salīdzinoši viegls, maršruts virzās tuvu krastam, ik palaikam var izkāpt uz sauszemes, lai apskatītu dabas objektus, akmeņus, uzkāptu kādā kalnā un fotografētu.
Gide, vēstures zinātāja Antra Priedīte, kuras dzimta Ungura apkārtnē dzīvo jau kopš 17. gadsimta, centās atbildēt uz visdažādākajiem rīdzinieku jautājumiem: par apkārtni, kūdras izstrādi purvā, tuvējām dabas takām, vietām, kur paēst, nakšņot, par pirti ar āra mucu un iespēju nopirkt vietējo sieru.
Māris Parfianovičs, jaunā maršruta eksperts, kurš ikdienā ir tūrisma gids, atzinīgi novērtēja pārgājiena ideju un atzina, ka drīzumā dosies izmēģināt maršrutu pa Kaņiera ezera ledu.
Vairākas nedēļas raiskumieši gaidīja Ungura aizsalšanu, mērīja ledus biezumu. Pārgājiena laikā tas bija 17 – 23 centimetru biezs. Par ledus kvalitāti un savu drošību ceļotāji varēja pārliecināties, apciemojot zemledus makšķerniekus, urbjot un mērot āliņģus.
Roberts, aktīvs pusaudzis no Rīgas, kurš kopā ar vecākiem un draugiem pārgājienā svinēja savu vārdadienu, priecājās par piedzīvojumu un pārsteiguma veltēm no rīkotājiem.
Pārgājiens pa ledu tūristiem bija īpašs piedzīvojums, jo daudzi atzinās, ka pabijuši pasaules krāšņākajos dabas objektos, taču nav varējuši iedomāties, ka tepat Latvijā vēl ir gana nezināmā, neredzētā un kaut kas tik vienkāršs var sagādāt prieku. Daži ceļotāji aptuveni desmit kilometru garo maršrutu izmantoja sportiskam treniņam.
Lai gan Ungurs ir viens no visvairāk fotografētajiem ainaviskajiem Gaujas nacionālā parka ezeriem, tas gan bioloģiski, gan ģeoloģiski ir samērā maz pētīts. Par ezera izcelšanos nav nevienas teikas, tādēļ akmeņu vaļņi, kas daļēji ieskauj Lielā Ungura krastus, ir palikuši it kā nepamanīti. Pat Ungurmuižas bagātīgajā vēsturē nav daudz ziņu par tuvējā ezera apsaimniekošanu. Novada teritoriālajā plānojumā minēts, ka pusmetru līdz metru augstais un vietām divus līdz četrus metrus platais akmeņu valnis ir ģeoloģisks fenomens. Piebilde: nav izslēgts, ka tam ir mākslīga izcelsme. Ezera dziļumu karte un satelītattēli liecina, ka akmeņu josla turpinās ezera šaurumā zem ūdens, it kā būtu mēģināts savienot pussalas un nošķirt Lielo Unguru no Mazā.
Interesanto ekspedīciju organizēja sociālā tūrisma kooperācija “Vēsturiski aktīvs Raiskumā”, kuras princips ir piedāvāt viesiem maršrutus, gidus, kā arī ražotāju produkcijas degustācijas un pat ceļa spieķus. Starp citu, lazdu nūjas nepalika viesu īpašumā, tās tiks izmantotas arī nākamajos gājienos, katru reizi papildinot ar kādu iegrieztu zīmi. Nākamais pārgājiens jau drīz.
Komentāri