Vaives pagasta “Kaulauzu dzirnavas”, kas nodarbojas ar lauku tūrismu, konkursā “Sējējs 2006” ieguva veicināšanas balvu par dabīgo materiālu izmantošanu saimniecības celtniecībā un atpūtas vietās, kā arī apkārtnes dabas vērtību apzināšanu. Saņemtā naudas balva jau ieguldīta tehnikā, kas palīdzēs labāk sakopt saimniecību. Nopirkta rotācijas pļaujmašīna un mauriņa pļāvējs. Ziemeļzemes skaistums
Šķiet, pati daba uzlikusi saistības “Kalauzu dzirnavām”. Gleznainās, straujās Vaives upītes ieleja ar eglēm apaugušajiem kraujajiem krastiem, kur iegūlusies saimniecība, liek izjust pirmatnēju varenību. Skarbā, bet noslēpumaini skaistā vide nepieņem modernus materiālus. Flīžu celiņi, mūra ēkas, kurās atklājas mūsdienu būvēšanās iespējas, būtu kā svešinieki starp stalto egļu veidoto gaismēnu spēli un sūnām apaugušajiem akmeņiem upes krastā.
Gan dzīvojamā ēka, kurā saimnieki Ruta un Imants Priedīši uzņem apmeklētājus kopš 1993.gada, gan pirms trim gadiem izveidotā viesu māja būvēta no koka, stilā, kas sasaucas ar skandināvu tradīcijām. Silti dzeltenā tonī krāsotās ēkas labi iederas šajā mazliet norvēģiskajā Latvijas nostūrī. Un sajūtas, kas rodas īpatni skaistajā vietā, nav tikai atmiņas no savulaik Latvijā tik iecienītajiem ziemeļvalstu autoru romāniem. Kāds viesis no Norvēģijas, kurš te vairākkārt pavadījis brīvdienas, tā arī teicis, ka “Kalauzu dzirnavās” jūtas kā dzimtenē.
Iesaistīšanās lauku tūrismā sākusies tieši ar viesiem no Rietumu valstīm. 80.gadu beigās, 90.gadu sākumā, kad Imants Priedītis vadīja būvmateriālu ražošanas uzņēmumu, veidojās darba sakari ar ārzemniekiem. Viesnīcu trūka, tādēļ atbraucēji bieži izguldināti pašu mājās.
– Poļiem, vāciešiem te ļoti patika, viņa tā jūsmoja, ka tad, kad Imants beidza strādāt, izlēmām nodarboties ar lauku tūrismu. Esam viena no pirmajām 20 saimniecībām Latvijā, kas ienāca šajā nozarē. Piedalījāmies asociācijas “Lauku ceļotājs” dibināšanā, – atceras Ruta Priedīte, profesionāla pavāre, kurs specialitāte labi noder viesmīlības uzņēmumā. Dabu izcelt, ne mainīt
Cilvēka izdoma prasmīgi papildinājusi dabas skaistumu, meklējot, kā to paspilgtināt, ne izmainīt. Labi koptajā zālājā kā milža nolikti stāv lieli laukakmeņi – savdabīgs galds un soli. Akmens izmantots arī, iekārtojot atpūtas vietas pie Vaives, lēzenajā upes līcītī, kura pretējā mala saglabāta cilvēka neskarta. Te izvietoti akmens galdi, ierīkotas ugunskuru vietas. Taciņas tek tā, kā cilvēki tās iestaigājuši, tikai lielākajiem ceļiem uzbērta grants.
Ieejot ēkās, dabiskā vide turpinās. Īpaši to izjūt viesu mājā. Tā izveidota pirms dažiem gadiem, pārbūvējot saimniecības ēku, kurā atradusies arī kūts. Tagad lopu mītnes vietā slejas divstāvu ēka ar balkonu. Būvniecībā izmantots galvenokārt koks. Banketu zāles sienas apdarinātas ar neapzāģētiem egļu dēļiem. Koks izveidojis fantastisku zaru rakstu un viļņotu malu līniju. Tādu efektu būtu grūti panākt pat māksliniekam. Parādot neapstrādātas koksnes skaistumu, zālē veidots balkons muzikantiem. Tam izmantoti bērziņi ar visu tāsi un priežu zaru līkloči. No līdzīgiem materiāliem darināts arī ārējais balkons. Viesu numuriņos gan no dabas nākušajam skaistumam jāsadzīvo ar modernām sadzīves ierīcēm – dušu kabīnēm, masāžas dušām un citām mūsdienīgām labierīcībām. Otra vieta, kur izmantoti sintētiski materiāli, ir virtuve.
Arī saimnieku dzīvojamajā mājā, kur sākās uzņēmējdarbība un kur joprojām ir vairākas istabas viesiem, kā arī pirts, apmeklētājus uzrunā daba. Sienas rotā dekoratīvi zari, bērzu māzeri, paša saimnieka savulaik nomedīto Latvijas dzīvnieku izbāzeņi, stirnu āžu un aļņu ragi. Imants Priedītis ik dabas veidojumā prot ieraudzīt kaut ko īpašu un to prasmīgi izmantot, piedāvājot tūristiem.
– Nevienam nav izdevies pārspļaut dabu. Tik skaistas, nobeigtas formas un krāsas, ka to nevar atdarināt. Kad eju pa pļavu vai mežu, vienmēr pamanu kaut ko īpašu – kādu zaru, sakni, māzeru, piepi vai akmeni, kaut ko tādu, kas pie dvēseles. Tas nav saplānots, strādājam radoši, – tā savas ieceres un risinājumus tūristiem domātās vides veidošanā raksturo “Kalauzu dzirnavu” saimnieks. – Esmu no laukiem. Nevaru sevi iedomāties bez lauku sētas un dabas. Tāpēc jau viss, ko būvēju vai labiekārtoju, saistās ar dabiskiem materiāliem. Man nesanāktu, ja gribētu citādi.
Dabas skaistums ēkās ienācis, pateicoties paša Imanta Priedīša celtnieka prasmei. Viņš ir būvinženieris, nu jau gan pensijā. Ja aktīvajos darba gados bija jāveic vadītāja pienākumi, tagad profesionālās zināšanas pilnībā tiek izmantotas praktiskā darbā.
– Viesu namā neviena nagla nav iesista ar citu rokām. Ja tiešām kaut ko nevaru paveikt viens, saucu palīgos sievu. Arī dzīvojamo māju padomju gados būvējām galvenokārt paši, – saka Imants Priedītis.
Tā kā “Kalauzu dzirnavas” iecienījuši svinību rīkotāji un te bieži notiek kāzu mielasti, patlaban tiek paplašināta banketa zāle, pagarinot ēku. Arī to dara pats saimnieks bez palīgiem. Uz priekšu pretī dabai
Nākotnes iecerēs ir parādīt apmeklētājiem, kā Latvijai raksturīgie dzīvnieki dzīvo dabiskā vidē. Saimniecības mežā ir piemērotas vietas, lai te iemitinātu kādu meža cūku ģimeni, stirnas vai lapsu.
– Nezinu, kā tas izdosies, bet sākti pētīt noteikumi, kas nosaka savvaļas dzīvnieku turēšanu. Negribam ne strausus, ne ponijus, bet tikai tos, kuri dzīvo mūsu mežos, – izvērtējusi Priedīšu ģimene.
Otra ideja – atjaunot vietējās strāvas ražošanu. Saimniecības nosaukumā vārds “dzirnavas” nav nejaušība. Te tiešām bijušas dzirnavas, celtas 19.gadsimtā, kas vēl 60.gados malušas miltus. Tagad palicis tikai viens dzirnakmens pagalmā. Taču kaut nedaudz no senatnes mantojuma saimnieki gribētu atsaukt, izmantojot ūdens spēku elektrības ieguvei.
Ruta un Imants Priedīši aizvien meklē kaut ko jaunu, iespējas un dažādību, kas iederas tieši viņu izvēlētajā saimniekošanas veidā. Un piedalīšanās “Sējējā” ir tāds labs atskaites punkts, lai saņemtu gandarījumu par padarīto. Pirmo reizi “Kalauzu dzirnavas” konkursā piedalījās 2002.gadā, tika līdz pēdējai kārtai un saņēma pateicību par piedalīšanos. Kad bija beidzies lieguma laiks iepriekšējiem dalībniekiem, atkal izlēma atrādīt sevi, startējot vēl veiksmīgāk.
Komentāri