Tuvojoties Ziemassvētkiem, cilvēki gaida brīnumu. Kā to sirdī saglabāt visu gadu, gadiem ilgi – cilvēka mūžu, stāstot par savu dzīvi, atklāj Inga un Jānis Mucenieki – Pestīšanas armijas virsnieki Liepā. Viņi patiesības meklējumos nogājuši šķembām kaisītu ceļu, izvērtējot dzīves ērkšķu dūrienus, un tagad var droši teikt: „Jūs atzīsiet patiesību un patiesība jūs atsvabinās. Jāņa evaņģēlijs 8,32.” Meitene ar jūtīgu dvēseli
Inga un Jānis satikās pirms desmit gadiem aukstā ziemas dienā, katrs izgājis ērkšķaino atziņas meklējumu ceļu. Jānim tas bija asi ērkšķaināks, bet Inga, agrā jaunībā būdama ideāliste, pamazām no dzīves patiesības izlobīja pazemību – spēju nomesties ceļos Dieva un pasaules priekšā. Atceroties savu jau domāt spējīgo pirmsākumu – bērnību, Inga spriež, lai cik padomju laiki bijuši šausmīgi, viņai tajā laikā bērnība bijusi ļoti laimīga. Divu gadu vecumā viņas vecāki pārcēlās uz dzīvi Liepā.
„Te, kur tagad sēžam, kādreiz atradās mana bērnudārza grupiņa,” atmiņās staro Inga, rādot telpu, kurā notiek Pestīšanas armijas dievkalpojumi. Tās te iekārtotas ar Jāņa kokapstrādes meistara talantu. „Un tagad pēc 30 gadiem atkal esmu šeit atgriezusies pavisam citā kvalitātē un jūtos kā bērns, bet tagad jau kā Dieva bērns,” viņa uzsver.
Paejot atpakaļceļu uz bērnības mājām, Inga atceras, ka viņai vienmēr uz bēdām bijusi mīksta sirds. „Viss man sāpēja, īpaši nelaimē pamestu dzīvnieku likteņi. Mamma atcerējās, ka kaķi mums mājās bija savākti nezin no kurienes, arī slimi putni. Toreiz veikalā pārdeva izlejamo pienu. Ar kanniņu gāju tam pakaļ. Reiz mājās pārnesu tikai pusi kanniņas. No vāciņa pa ceļam biju padzirdījusi visus pretī nākošos kaķus,” smej Inga.
Inga vērtē, ka, pabeidzot pamatskolu, pašai savu domu vēl nav bijis. „Pa īstam sāku domāt tad, kad 26 gadu vecumā izšķīros no pirmā vīra. Līdz tam man bija mamma, tētis un sabiedrības normas. Tā es dzīvoju un no ierastās plūsmas ārā nelecu. Noskatoties no draudzenēm, aizgāju mācīties uz Smilteni, kur pabeidzu veterinārijas nodaļu. Bet doma par palīdzēšanu sunīšiem un kaķīšiem bija jāatmet pirmās prakses laikā. Dzīvodama Liepā piecu stāvu mājā, nebiju īsti redzējusi govi. Pamazām sapratu, ka no veterinārijas neko nesaprotu, un arī to, ka tas nav mans aicinājums, “vērtē Inga. Laulība un vilšanās
„Satikos ar pirmo vīru un apprecējāmies. 1984. gadā piedzima dēls Klāvs – mans lielais puika. Pēc dekrēta sāku strādāt Lodes rūpnīcā. Jau bērnībā bija sapnis – veidot mālā. Kaut ko biju ķibinājusi, jo kaimiņiene strādāja rūpnīcā. Īsti nezinu, ko viņa tur darīja, bet kaimiņienei mājās bija māls un mazais mufelis. Sapni par veterināriju atstāju malā, bet rūpnīcā īstenoju otru – par mālu. Man tur bija maza darbnīciņa. Virpoju vāzītes un suvenīrus. Priekšniecībai tie bija nepieciešami, lai vestu un dāvinātu. Reiz man bija speciāls pasūtījums – iztaisīt suvenīrus, lai pieci ieiet diplomātā, un pēc tam Maskavā visi būtu mutēm vaļā,” smej Inga.
Kad padomju iekārta sāka jukt un brukt, rūpnīcā sākās štatu samazināšana. Arī Inga iekļuva šajā plūsmā un, kā pati atzīst, divi gadi pagājuši kā murgā. „Izšķīros no pirmā vīra. Viņš man paziņoja: „Tava labestība man līdz kaklam – gribas ko citu,” un aizgāja. Atzīstu, ka toreiz vēl biju galīgi stulba. Domāju, ka visu varēšu un vīru izmainīšu. Atcerējos, ko man tētis teica: „Pirmajam vīrietim ir jābūt tavam vīram!” Es dzīvoju kā tai dziesmā: „Kurš pirmais atnāks, tam piederēšu…”, atnāca Voldemārs un uzvarēja. To tagad vērtēju kā dzīves pieredzes apgūšanu, bet toreiz jutos kā izmesta no laivas. Ceļš uz atklāsmi
Lai remdētu Ingas skumjas, Cēsu sv. Jāņa baznīcas koriste Vilma Beļēviča aizveda viņu uz dievkalpojumu. „Toreiz sv. Jāņa baznīcas draudzes priekšniece bija Valentīna Rozenberga. Viņa mani pieņēma ļoti sirsnīgi. Kad ienācu baznīcā uz kora mēģinājumu, bija miris mācītājs Jānis Bērziņš, un pirmā reize, kad dziedāju kopā ar kori, bija viņa bērēs. Baznīcā paliku. Es vēl īsti nesapratu, kāpēc te esmu. Kad sākās juku laiki valstī, tie sākās arī baznīcā. Visiem, kuri baznīcā man bija mīļi, no tās nācās aiziet, un es tur vairs nejutu mieru,” atceras Inga. Viņa, izjutusi garīgās elpas spēku, nevarēja palaist secen arī 1995. gada 14. februāri, kad Liepā bija pirmais Pestīšanas armijas dievkalpojums.
„Uz to tomēr neaizgāju, jo man šķita, ka organizācijai ir briesmīgs nosaukums – Pestīšanas armija,” uzsver Inga, bet viņas stāstījumā var jaust dzīves notikumu sagadīšanos, kā izliktu ceļa rādītāju uz mērķi. „Māsai piedzima dēliņš. Viņš bija tik slims, ka sapratu – nav nekādas cerības, jo ārsti bija uzstādījuši vismaz sešas slimības diagnozes. Ar spēcīgām antibiotikām viņam tika iznīcināta kāda strutaina infekcija, kas sajauca zarnu darbību. Ēdienu viņš atvēma un pats nespēja čurāt. Māsa raudāja slimnīcā, es mājās. Un tad mani kāds atveda uz Pestīšanas armiju. Teica: „Incīt, atnāc uz baznīcu!” Pestīšanas armijas telpās ienācu bailīgi un tūlīt paprasīju, vai šī baznīca pieņem Jēzu Kristu kā savu pestītāju, jo par šo organizāciju neko nezināju. Arī Dievu toreiz vēl īsti nepazinu. Pestīšanas armijas virsnieki Ilze Mārtinsone un Ēriks Vesterlunds vadīja dievkalpojumu. Runas un garīgās dziesmas mani uzrunāja… cilvēks jau ir psihosomatisks – viens, ko prasa miesa, bet otrs, ko dvēsele, secina Inga un, ieturējusi pauzi, lai nekaitētu atmiņām, stāsta: „Es toreiz raudāju! Izraudāju visus sārņus, kas dvēselē bija sakrājušies. Pēc dievkalpojuma Ilze pienāca un jautāja, kā varot palīdzēt. Pastāstīju, ka māsas dēliņš ir tik slims, ka viņam būs jāmirst…ka tas ir tik briesmīgi… Ilzes sejā bija miera pilns smaids, un viņa man teica, ka palīdzēt var tikai Dievs…”Lūdz!” Tā bija mana pirmā īstā lūgšana. Es teicu: „Dievs, es nezinu, vai tu esi. Es nezinu, vai varu ar tevi runāt. Bet, ja esi, tad izārstē šo mazo puisīti, un es ticēšu, es tev kalpošu… Pēc divām dienām no slimnīcas piezvanīja māsa, ka dēliņam organisma funkcijas atjaunojas… Tā es nokļuvu Pestīšanas armijā. Uguns manī nav beigusi degt, un es gribu kalpot cilvēkiem,” uzsverot vārdu kalpot, saka Inga. Satikšanās ar Jāni
Jānis sēž un klusē, jo Ingas garīgais temperaments to liek. Paskatījusies uz vīru, viņa mīļi pasmaida un pievēršas abu laulības pirmsākumam.
„Ar Jāni mēs satikāmies savādi. Pestīšanas armijas zālē saplīsa harmonijas. Kāds no Skangaļiem ieteica ļoti labu galdnieku – dzērāju Jāni. Bija ziema, bet es tik pārpilna mīlestības, ka pie manis brauca pudeles brāļi uz tā saucamo othodņaku (atiešanu no paģirām). Es viņus pieņēmu savā mājā. Reizēm dzīvoklī mitinājās vismaz četri pudeles brāļi. Es viņus ārstēju un lūdzu par viņiem, lasījām Bībeli un kopā lūdzām. Kaimiņi? Es zinu, ko viņi par mani domāja – senākās profesijas pārstāve! Bet man tas bija ļoti vienalga.” Sarunā iesaistās Jānis: „Tas ir smags dvēseļu kalpošanas darbs. Lai to varētu izdarīt, jānoliecas līdz šo cilvēku līmenim. Jābūt līdzdalībai liktenī un jāizprot, cik dziļi zemē cilvēks iestidzis. Ja tā nav, visi vārdi paiet ausij garām. Esmu šo šausmu ceļu izgājis un tagad zinu, ka Dievam viss ir iespējams. Arī atgriezt dzīvē vispakritušāko cilvēku, ja tikai viņš pats to vēlas.” No purva uz zvaigznēm
Jānis ar lepnumu saka, ka ir Grīziņkalna puika – dzimis Rīgā, piecu dēlu ģimenē. Tēvs bijis izglītots cilvēks, bet pēc kara sācis dzert. Vācu laikā ieslodzīts Salaspils koncentrācijas nometnē, jo kara sākumā glābis ebrejus. „Tēva dzeršanu pārdzīvoju, jo viņu ļoti mīlēju. Sportoju un līdz 34 gadu vecumam alkoholu nebiju ņēmis mutē. Manas dzeršanas iesākums bija vienkāršs – alkoholā noslīcināt bēdas. Biju apprecējis krievu ģenerāļa meitu. Viņa bija mana lielā mīla, bet sanāca izšķirties. Kad no mīļotās sievas nācās aiziet, gribēju nodzerties līdz nāvei, jo uzskatīju, ka laulība dzīvē var būt tikai vienu reizi, un tā tiek slēgta debesīs. Septiņu, astoņu gadu vecumā biju izlasījis Veco derību kā jūdu tautas vēsturi. Atceros, ka tēvs manai sapratnei mēdza izskaidrot, ka Dievs mīt sirdī. Man alkoholisms sākās ar vienu alus pudeli. Gāja dienas un ar vienu, divām vairs nepietika… Tā kļuvu alkoholiķis… Ilgu laiku ārstējos Straupes narkoloģiskajā slimnīcā. Gadu nedzēru, bet tad dzīve atkal atmeta atpakaļ purvā… Ja kādu labu galdniecības darbu iztaisīju, tad sākās goda maltītes sezona. Ārsti man pateica, ka esmu no tiem alkoholiķiem, kurus nevar izārstēt. Tāpat kā gandrīz neiespējami izārstēt sievietes. Es dzēru viens. Man kompānijas nevajadzēja. Atšķīru kādu dramatisku romānu un paraudāju par savu grūto likteni. Ar sevi kopā uzdziedāju, paskatījos televizoru un strīdējos ar politiķiem. Sapratu, lai manu alkoholismu izārstētu, jānāk kādai vēstij no augšas – kam spēcīgam, kas šo nelaimi aizraida. Un tā atnāca. Es sāku just, ka man ir kauns, milzīgs kauns no līdzcilvēkiem. Tas bija mana darba laikā Skangaļos, kad dzeršanas dēļ vajadzēja iet prom. Tad notika lūzums. Aizgāju Liepā uz Pestīšanas armijas dievkalpojumu. Atceros, ka mācītāja Ilze ar manu tagadējo sievu Ingu kaut ko dziedāja. Ingas mati bija meitenīgi sapīti bizē. Manī kaut kas sakustējās. Pirms tam man tika pievedinātas daudzas sievietes, bet vienmēr atteicu: „Dzērājs nav dāvana!” Te, dievkalpojumā, ieraugot Ingu, bija tik nepārvarama tieksme pieskarties sievietei. Dvēselē kaut kas sakustējās, jo ilgus gadus tā bija iesalusi ledū. Pēc tam divus mēnešus nedzēru, jo gribēju būt solīds pret sevi un viņu.” Dievs nolemj labāko
„Jānis toreiz bija mani noskatījis,” sarunā iesaistās Inga. Biju apsolījusi Dievam kalpot Pestīšanas armijā, tādēļ visiem vīriešiem, ar kuriem satikos, teicu: „ Nē!” Man bija izveidojusies cita vērtību sistēma – dzīvošu tā, kā Dievam esmu solījusi – ja viņš nedos vīru, tad manā dzīvē vairs nebūs neviena vīrieša. Biju tikai ar Dievu un draudzes darbā, mīlēju visu pasauli, kopu dzērājus. Tad pamanīju, ka kāds vīrietis, bezgala nošņurcis, man izrāda uzmanības zīmes. Māsa teica: „Ārprāts, šis ķēms – pliku galvvidu, manai māsai piesit kanti! Vai viņš spogulī nemaz neskatās?” Gadījās tā, ka Jānis pēc dievkalpojuma nokavēja autobusu uz Skangaļiem. Mani ar viņu iepazīstināja Pestīšanas armijas kareivis, kura vārdam jutu pilnīgu uzticību un sapratu, ka ziemā lielā aukstumā cilvēku uz ielas atstāt nedrīkst. Pazuda aizture aicināt svešu vīrieti pie sevis mājās, jo tikko tur pa nedēļai bija dzīvojuši četri alkoholiķi. Vēl viens alkoholiķis klāt mani neuztrauca. Jutos kā māte Terēze un Jāni atvedu mājās. No rīta viņš atzina, ka pēc ilgu gadu bezmiega, ko aizlējis tikai ar alkoholu, beidzot gulējis saldā miegā. Viņš gāja prom, bet es domāju par cilvēku, kuru Dievs mīl, un to, ka mans uzdevums ir viņam palīdzēt. Es lūdzu par viņu. Stāvēju pie loga un redzēju, kā viņš aiziet uz Skangaļiem. Biju pārliecināta, ka Dievs Jānim palīdzēs, jo biju piedzīvojusi tādu ticību! Reiz, kad mājās sabojājās televizors, dēls Klāvs lūdza Dievu, un aparāts sāka darboties… Lūdzot par Jāni, man neatskanēja ne pērkondimdoša balss, ne ugunīgi burti parādījās acu priekšā, bet sajutu sevī tūkstoti procentu pārliecības. Manī tā noformulējās: „Viņš ir tavs nākamais vīrs!” Pārtraucu lūgšanu un sāku ar Dievu strīdēties: „Mans vīrs? Šis dzērājs? Tu sacīji, ka dosi man pašu labāko…bet dod dzērāju ar pliku galvu? Tas būs mans vīrs? Nē, man tādu vīru nevajag! ”Dievs vēlreiz ieliek apziņā: „ Tas ir tavs vīrs!” Es protestēju: „Es viņu nemīlu, jo vispār nepazīstu!” Še tev mīlestība – tā mani pārņēma vienā acu mirklī… Es saprotu, ka tas izklausās kā murgs, bet neviens jau to nevar apstrīdēt, jo tā ir mana patiesība. Mīlestība radās tik spēcīga, ka varēju tūlīt iet viņam pakaļ uz Skangaļiem un to pateikt. Mani paņēma pārdomas: „Ja Dievs man to ir teicis un darījis, tad viņš to teiks arī Jānim,” pievēršoties vīram, lai viņš palabo, ja kaut ko piemirsusi, stāsta Inga. „Pienāk vakars. Pie durvīm klauvē. Uz sliekšņa stāv Jānis, tāds sakaunējies, un saka, ka lūdzis Dievu, un viņš atklājis ko tādu, ko tagad kautrējas man pateikt. Es jau zināju, ko Dievs viņam teicis, un Jānim sacīju, ka man vēstīts tas pats. Jānis protestēja, kam jaunai sievietei (Jānis ir 17 gadus vecāks) vajadzīgs tāds dzīves likstu pārņemts vecis! Es atbildēju: „Ja Dievs man tevi devis kā pašu labāko, tad es tevi arī bez vienas kājas mīlēšu,” atklāj Inga un stāsta par Jāņa neticību 50 gados kļūt par tēvu. Jānim nebija ticības, ka tas var notikt. Viņš šaubījās. Vakarā, lūdzot Dievu, es automātiski atšķīru Bībeli vietā, kur teikts par Ābrahamu…un ticība viņam tika pielīdzināta par taisnību… jo lielā vecumā Ābrahamam piedzima dēls,” ar pārliecību pauž Inga.
Un Dievs viņus aplaimoja, dāvājot ne vienu, bet divus dēlus – Jāni un Dāvidu. Tad Inga atcerējās savu tēvu, kurš, jau guļot uz nāves gultas, pateica, ka viņa gaida otru dēlu, kaut gan pati to vēl nav zinājusi. Ārsti teica, ka būs meita, bet piepildījās tēva redzējums.
Tuvojoties Ziemassvētkiem, Jānis un Inga spriež par mūsdienu pasauli: “Ziemassvētki cilvēkiem ir eglīšu un dāvanu laiks, bet neviens negrib aizdomāties, ka pirms 2006 gadiem piedzima Dieva bērns, kurš katru var darīt neizsakāmi laimīgu, ja tikai mēs viņu pieņemam kā savu pestītāju, atzīstot kļūdas, kurās neziņa par dvēseles maizi mūs ierāvusi.”
Komentāri