Kad Latvijā atvasaras saule aizgrieza vaigu un rīta dzestrums vairs nemaz nebija tīkams, mēs – Helēna, Skaidrīte, Anita un Dace – devāmies uz Tunisiju, lai ļautos Vidusjūras burvībai un saules dāsnumam. Pirmie iespaidi
Tā kā lidmašīna ko Krētas (tur gan laika apstākļi tūristiem nebija labvēlīgi) aizkavējās, no ieceres pastaigāties pa naksnīgo Susu nācās atteikties. Arī Monastiru, kur lidmašīna nolaidās, neiepazinām. Taču gulēt devāmies ap pulksten diviem naktī (pēc vietējā laika ap vieniem), Vidusjūras viļņu ieaijātas. Kaut 180 ceļotāju, arī divas cēsnieku ģimenes, kuras devās uz Hammametu, un raiskumiešus satikām lidostā, viesnīcā ”Susa Palace” bijām vienīgās (otrā rītā gan satikām vēl divas tukumnieku ģimenes, kas dalījās pieredzē, kurp doties ekskursijā).
Saullēkts acis priecē tūliņ pēc pusastoņiem. Šis brīnišķīgais skats tika iemūžināts gan pirmajā, gan septītajā dienā. Vērojot saules bumbu, redzējām cilvēkus, kas iebriduši jūrā, stāv aplī, ievērojot reliģisko rituālu. Ir ramadans. Pie austrumnieku kolorīta jāpierod gan acīm, gan ausīm.
Pirmās brokastis: kafija ar karsto pienu (garšīga, citādi – nebaudāma), siers, kamieļgaļas desa, olīvas – zaļās un melnās, neliels (gaidījām bagātīgāku) augļu piedāvājums – granātāboli, āboli, vīnogas un bumbieri), kā arī kruasāni, franču baltmaize, tomātu un gurķu salāti.
Pēc gida ieteikuma naudu mainām viesnīcā. Samainām 100 dolāru pret 132 dināriem. Tā kā šad tad atceramies, kā veicās ar kaulēšanos Turcijā, tad vēlamies prasmi pārbaudīt.
Pirmoreiz dodamies uz medinu – vecpilsētu. Šauras ieliņas, augsti mūri, bodītes un bodītes, dateļpalmas apstādījumos… Kad fotografējam tās, mūs uzrunā jauneklis, kurš vēlas parādīt sieviešu mošeju, taču nenoticam viņa godīgumam. Plašs berberu sudraba rotu klāsts. Bet mums šis metāls nešķiet skaists. Meklējam īstas afrikāņu rotas no olīvkoka, no kamieļu kaula… Somas, somiņas, maki un čības, arī ādas mēteļi. Veikalos preces no Ķīnas, kas tiek piedāvātas kā tunisiešu ražojums. Tunikas, tunikas… Nemaz tik daudz sieviešu tās nevalkā. Taču Eiropas sievietēm gan tās šķiet moderna prece. Kaut ģimenē tiek ieaudzināta liela cieņa pret sievieti, ir senas tradīcijas, kas viņai jāievēro. Piemēram, jāapsien lakats kā zīme, ka tai ir attiecības ar puisi. Ir jau arī meitenes, kas tā nedara.
Pēc pirmā vecpilsētas apmeklējuma steidzamies uz viesnīcu, lai atkal ļautos saulei un jūrai. Sahāras ”iekarošana”
Nākamajā dienā brokastojam sešos, lai varētu sēsties autobusā un doties uz Tunisijas vidieni, kur dateļpalmu birzis, kur olīvkoku plantācijas. Tiek audzēti arī sīpoli, tomāti, pipari un kartupeļi. Raža četrreiz gadā. Divās dienās mērojam 1200 km.
Taču nākas veikt ceļu ne tikai telpā, bet arī laikā. Esam El-Jem amfiteātrī. Vietā, kur lija gladiatoru asinis. Arī Pulā (Horvātijā) un Romā varenās būves ir kā mēmi liecinieki par cilvēku ciešanām. Vēl kaulēšanās bodītēs, redzam pirmo kamieli, un atkal ceļā.
Ko sastapsim? Berberus, kas dzīvo alās netālu no Matmatas. Jā, askētisks ir viņu dzīvesveids. Nav vairs amatnieku, kas māk veidot alas. Jauni labirinti netiek izcirsti. Kas būs pēc gadiem? Vai berberu mītnes vieta nemainīsies? Tagad tikai viens no bērniem, ja ģimenē vairāki, paliek sentēvu apmetnē, pārējie dzīvo netālajos ciemos. Pamielojamies ar cienastu – plāceni, ko iemērcam eļļā, nofotografējamies ar berberu sievietēm, pavērojam, kā tiek malti graudi, un ceļā…ceļā…
Lielais brīnums – Sahāras tuksnesis gaida, gozēdamies +42 grādu svelmē. Pirms mums zillakatainie, pēc mums sarkanlakatainie (lai grupas atšķirtu), mēs – zaļie… Fotografējamies… Satiekamies ar pavadoni, kam pie katras pavadas divi kamieļi. Neliels uztraukums pirms kamieļa piecelšanās (patīkamas emocijas tā neizraisa). Stundu ceļojam pa tuksnesi ar dīvaino transportlīdzekli, kas kļūst par pielūgsmes objektu. Kur vien skaties, viena karavāna pēc otras (katram jāsamaksā desmit dolāri par izjādi). Ir tik nepierasti, ka noticēt grūti.
Dodamies uz viesnīcu Duzā, kas tiek saukta par vārtiem uz Sahāras tuksnesi, tā slīgst zaļumos un ziedos, ko gribas dēvēt par zaļo oāzi. Kad esam izpeldējušās gan aukstajā, gan karstajā baseinā, esam slēpušās zem palmu nokarenajiem zariem, dodamies gulēt, lai nākamajā rītā plkst. 4.45 postos sālsezera un divu oāžu apciemojumam. Mūs gaida brauciens ar džipiem.
Saullēktu vērojam virs sālsezera. Jā, Tunisija mums dāvina dažādus saullēktus! Šis ir īpašs ar to, ka noslēpumainā cietzeme, ko mijkrēslī var just, nevis redzēt, pamazām kļūst redzama. Tā ir dīvaina tāpēc, ka vienkopus tik daudz sāls, kaut ar smiltīm sajaukta, nekad nav redzēta. Šajā pieturvietā, kur vērojam rīta ausmu virs Chott el Jerid sālsezera, pārgrupējamies, lai ceļojumu turpinātu džipos.
Mums tiek piedāvāta iespēja iejusties rallistu ādā. Esam netālu (aptuveni 30 km) no ceļa Parīze – Dakāra. Šķiet, ka ”Nelss” trase nav grūtāka. Metot divas palielākas cilpas pa bezceļa trasi, nākas domāt (protams, kad mašīna nekratās) par Jāni Vinteru, kāds fiziskais un psiholoģiskais rūdījums viņam bijis nepieciešams.
Šebikas oāzē vērojam dabas kontrastus – augstos kalnus, aizas, dzidro avotu, kas dod valgmi palmām, mirdzošos kristālus, tuksneša rozes (sāls – smilts – ģipsis). Tamerzas oāzē baudām palmu sulu (tirgotavā uzraksts arī latviešu un lietuviešu valodā). Ieraugām vietējo lepnumu – ūdenskritumu. Protu novērtēt tunisiešu prieku par to, kaut redzēti Plitvices (Horvātijā) un Norvēģijas lielie dārdētāji. Citus gaidot, pastaigājamies birzī, kur apelsīni, mandarīni un dateles ar roku aizsniedzamas.
Dienas otrajā pusē jau sākam ilgoties pēc Vidusjūras pludmales un skaistā dārza pie viesnīcas, kaut pa autobusa logu redzam olīvkoku dārzus, kurus kā sēta ieskauj kaktusu valnis. To ziedi ir ēdami. Arī ievārījums no tiem tiek gatavots.
Atceļā vēl tiekam aicināti uz pa-klāju ražotni Kairuānā. Paraugdemonstrējumos gan ar rokām austie, gan ar mašīnu darinātie tepiķi tiek rādīti novērtēšanai. Gan Kairuānas ielās, gan atgriežoties Susā, svinīgi līksmie tunisieši svin ramadāna beigšanos. Kaut iepriekšējā dienā tas vēl nebija zināms, bet naktī zvaigznes parādīja… Ramadāns beidzies.
Kairuānas mošejas varenība ļoti labi redzama rietošās saules staros. Nav būtiski, ka šī mošeja un pieminētais amfiteātris ir vieni no varenākajiem arhitektūras pieminekļiem, taču dīvaini kļūst, redzot tos, kaut tie celti senlaikos. Kaut Matmatas tuksnešainais apvidus šķita vienmuļš, sastapšanās ar kamieli un izjāde ar to ir aizraujoša. Bungas un ”Āfrikas nakts”
Nākamajā rītā atkal ierastā pelde Vidusjūrā ap pusastoņiem, kamēr lielākā tūristu daļa vēl guļ saldā miegā. Arī šodien īpašs notikums. To vēl no rīta neapjaušam.
Frigijas zooloģiskajā dārzā iepazīstam Āfrikas faunu. Atvēlētās stundas laikā mums pozē gan gepardi, kas slinki guļ ēnā, gan strausi, no kuru knābjiem, var teikt, pat bail, lemuri un zebras, ziloņi, kamieļi un flamingi… un vēl… un vēl.
Uzzinām, ka aizrautīgie tunisiešu muzikanti un vēderdejotājas, kā arī muzicējošais nēģeru ansamblis vēl gatavojas, tādēļ jāpagaida, vērojot kaktusu interesanto formu un bruņurupucēnu čāpošanu. Kad tiekam aicināti apjomīgajā vigvamā, jau esmu kaktusu zieda sadzelta. Aizmirsu, ka gids stāstīja, ka, tos novācot, lieto cimdus. Gaidīšana turpinās, jo skatītāji plūst straumēs.
Kad priekšnesumi koncertā ”Āfrikas nakts” sākas, esam jau iepazinušās ar kaimiņienēm pie galda. Viņas ir atbraukušas no Maskavas. Kaut tunisieši cenšas, vislielāko gandarījumu gūstam, klausoties, kā muzicē afrikāņi, spēlējot bungas un āža ragu. Lai netraucētu, priekšnesumu laikā kā bungas izmantoju klēpi. Koncerta izskaņā bungas, kas ir uz galda, jāiemēģina arī klausītājiem. Manuprāt, viņiem kā skolēniem labi izdodas atdarināt divus ritmus. Nolemju, jā, man arī jāiegādājas bundziņas. Vēlāk lidostas uzgaidāmajā telpā sastopu daudz latviešu ar afrikāņu bungām. Uz brīdi iešaujas galvā doma, ka varētu nodibināt orķestri. Uz karstām pēdām. Daudz mūzikas pedagogu atšifrējam un iepazīstam. Bet viņi taču arī braukuši atpūsties, ne strādāt!
Emocijām bagāta diena. Šie afrikāņu ritmi! Arī ziemeļnieču sirdis dara dienvidnieciskas… Tunisiešu mentalitāte
Ak, dienvidnieku asinis! Var jau teikt arī tā. Taču šis azarts, aizrautība un degsme bija raksturīga bodīšu apkalpojošajam personālam, viesmīļiem ielu kafejnīcās. Pieklājība, cieņa un iznesība – arī tādas īpašības bija vērojamas Tunisijas vīriešiem. Izpalīdzība un ieinteresētība apliecināja – jā, mēs šai zemē esam gaidīti. Tūrisms taču ir ceturtā ienesīgākā nodarbe Tunisijā.
Kad 26. oktobrī ar viesnīcas apkalpojošo personālu vienojos, kā klāt svētku galdu, jo nākamajā dienā Helēnai dzimšanas diena, dega ne tikai trīs sveces, bet arī galds bija rotāts ziediem un ziedlapiņām. Šis skaistums pārsteidza arī mani. Kad tika atnesta sirdsveida tortīte, svētku dubultā kulminācija (pēdējās vakariņas un dzimšanas dienas atzīmēšana) sita augstu vilni.
Jā, šīs emocijas tomēr spilgtākas nekā netīksme, redzot it kā nevienam nepiederošā teritorijā nesakoptību un netīrību.
Komentāri