Inese Gusmane ir trīs bērnu mamma. Viņa atzīst, ka nozīmīgu svētku svinēšana vienmēr notiek ģimenes lokā.
“18. novembris ir valsts svētki. Ja esam latvieši, dzīvojam šajā zemē, tad mums jānoliec galva to priekšā, kuri cīnījušies par brīvu valsti. Bērniem jāstāsta par šiem notikumiem, cilvēkiem, lai viņi saprastu,” domās dalās Inese un uzsver, ka bērni jāved arī uz kultūras pasākumiem.
“Lai bērni augtu vispusīgi, lai zinātu un saprastu. Arī pašai patīk apmeklēt kultūras pasākumus. Taču grūtākais dažkārt ir atbildēt uz bērnu jautājumiem. Īpaši mazāko jautājumi šobrīd ir jo sevišķi interesanti. Viņiem pat liekas, ka Dzērbene ir valsts. Bet bērni ir jāuzklausa un ar viņiem ir jārunā,” saka trīs bērnu mamma.
Runājot par patriotismu, Inese saka: “Varbūt jāsāk ar pašu mazāko, piemēram, dzimtas mājām. Lai arī manas dzimtas mājas ir gandrīz sabrukušas, taču tā vieta bērniem ir ļoti mīļa. Tiesa, turp mēs parasti braucam vairs tikai sēņot, bet bērnus pa savām bērnības vietām esmu izvadājusi un stāstījusi. Grūti viņiem ir iedomāties, ka reiz viss bijis citādāk. Stāstu, ka es bērnībā jau no piektās klases visas vasaras strādāju – ganīju govis līdz pat vidusskolas beigšanai. Un tas bija skaisti. Stāstu par dabu, par agrajiem rītiem un saullēktu. Taču atgriežoties pie patriotisma, tas jau sākas kaut vai ar to, ka nepiegružojam apkārtni. Ka vēlamies dzīvot tīrā un sakoptā vidē.”
Inese neslēpj prieku par to, ka šogad arī 19. novembris būs brīvs. Diena tiks pavadīta kopā ar ģimeni.
“Pēc grūtā mēneša darbā izjūtu, ka ļoti gaidu brīvdienas. Tad gribas katru no bērniem samīļot, paņemt klēpī un iečukstēt kaut ko labu austiņā. Bērni taču ļoti vēlas, lai mamma ir ar viņiem kopā. Bet, runājot par 19. novembri, domāju, ka izcepšu kādu gardu kūku, pagatavošu garšīgas pusdienas un būsim visi kopā šajā dienā. Ja būs labs laiks, kopā dosimies pastaigāties,” spriež Inese un atminas, ka 90. gadu sākumā sajūtas un emocijas bija daudz citādākas.
”Sajūtas bija satraucošākas. Taču tas laiks nāca kā jaunatklāsme. Kā daudzi citi augu padomju laikos un neko jau daudz no tā visa nezināju. Un tad pēkšķi sāka runāt par deportācijām, svētkiem un daudzām citām noklusētām lietām. Iedomājos, cik grūti bija vecākiem, kuri nedrīkstēja runāt un stāstīt. Iespējams, arī paši daudz ko nezināja. Atmoda nāca tiešām ar daudziem pārsteigumiem, gribējās arī presē izlasīt dažādus faktus. Tas savā ziņā bija kā brīnums. Šodien daudz kas mainījies. Bet pašreizējās politiskās negācijas nespēj sagandēt šos valsts svētkus. Tie ir katras ģimenes un individuāli katra Latvijas pilsoņa svētki. Un mēs tos izjūtam un svinam ļoti dažādi,” domās dalās dzērbeniete.
Komentāri