Gada nogalē piedāvājam interviju ar Druvas “Gada cilvēku 2007” – Amatciema veidotāju, SIA ”Karšu izdevniecība Jāņa sēta” līdzīpašnieku Aivaru Zvirbuli.
– Vai Amatciemā, veidojot ainavu, nenotiek būtiska iejaukšanās dabā?
– Iejaukšanās dabā ir filozofisks jēdziens. Jebkas, ko cilvēks dara, kaut rok pamatus mājai, zināmā mērā ir iejaukšanās. Kā bebrs taisa alu, kā putns vij ligzdu, tā cilvēks būvē mājokli. Ja bebra alu saucam par dabisku, tad nav pamatojuma cilvēka veidoto nesaukt par dabisku. Dabiski ir tas, ka pasaules radības domā par eksistenci.
Manā skatījumā nedabiskas ir ķīmiskas vai bioloģiskas vielas, kas rada izmaiņas vidē un laika gaitā var izraisīt ekoloģiskas katastrofas. Vai mazs dīķītis var kļūt par būtisku faktoru, kas ietekmē dabu?
Kādēļ jūtos psiholoģiski komfortabli attiecībās ar dabu? Neizjaucu pazemes ūdeņu dabisko sistēmu. Katram purvam nosaku ūdens līmeni un zinu, ja šajā līmenī izrakšu dīķi, tad ūdens būs, jo jau tūkstošiem gadu tas ir bijis. Koki purvu malās veidojas kā zelta fonds, ko cenšos saglabāt. Daudzi teikuši, ka tie neizdzīvos pie ūdens, bet tiem tā ir dabiskā vide. Ūdens var pacelties līdz stumbram, bet kokam nekas nenotiks.
Citi daudzo pauguru dēļ Amatciemu sauc par teletūbiju zemi. Pauguri rodas no slāņa, ko noroku purvos. Bija viens samērā liels purvs, kurā apmēram 50 gadus zāģētava bija gāzusi skaidas. Tagad ceļa malā, pirms iebraukšanas ciematā, ir liels kalns, kas izveidots no tā, kas izsmelts no purva. Projekts ilga vairākus gadus, ieguldīti būs ap miljonu eiro, bet būšu sakopis vietu, kas bija izgāztuve.
Daudziem šķita, ka ļoti izmainu dabu. Pirmsākumos tiešām bija tā, kā padomju ekskavatorists uztaisīja. Tur ir mākslīgi veidojumi. Taču pārējā teritorijā pārveidojumus pret dabu neveicu. Visu uzmēru, izplānoju ainavu un paredzu kokus, ko saglabāju. Tad tas ir tabu.
– Kā cilvēks nokļūst līdz sava ciemata veidošanai?
– Pēc gadiem tā būs pilsēta. Bet sākotnēji tāda doma nebija. Soļi bija pakāpeniski. Jau no 20 gadu vecuma šķita, ka gribu dzīvot mežā. Kad ap 1985. gadu meklēju dzīves vietu, uzrakstīju nosacījumus: mājai jābūt starp Cēsīm un Rīgu, taču tuvāk Cēsīm, tā nedrīkst būt tālāk par kilometru no asfalta, bet ne tuvāk par puskilometru, tās tuvumā jābūt ūdenim, mežam, jābūt izteikti ainaviskai vietai. Ilgi meklēju. Atradu vietu, kur tagad ir Amatciema birojs. Tur bija viss. Tur bija arī sarkana ķieģeļu ēka skaistā, ekskluzīvā vietā. Taču, kamēr kārtoju pirkšanas formalitātes, tā sabruka.
Dzīvē bieži cilvēks vienā posmā apgalvo vienu, bet vēlāk pretējo. Kādreiz apgalvoju, ka māju var uzbūvēt tādu, kā gribi, bet ainavu nevar uztaisīt. Šodien saku, ka visu var izmainīt. Tikai, cik tas maksā.
Kad biju mājvietu nopircis, sāku veidot dīķi. Vadot Cēsu Izstāžu namu, muzeja krājumos atradu Pils parka 20. gadsimta sākuma fotogrāfiju. Izrādījās, ka dīķa tur nebija, tikai purvs. Tas bija pirmais stimuls ko tādu izveidot, ja būtu piemērota purvaina vieta. Pils parks ir klasisks piemērs, kā cilvēks iejaucies dabā, izveidojot ko skaistu. Tad var jautāt, vai parka veidošana ir labs vai
slikts process.
Sākotnējā vīzija bija radīt milzīgu parku, foršu ainavu. Veidojot reljefu, jutu, ka parādās kabatas, kurās varētu “iesēdināt” mājas. Kad jutu, ka neesmu vienīgais, kam interesē ainaviskas vietas un ka cilvēki ir gatavi par tām maksāt, projekts kļuva aizvien lielāks. No vienas puses – taisu pilsētu, no otras – parku.
Izmaksām pieaugot, ciemats kļūst ekskluzīvs, tādēļ jāmēģina izdomāt arī kas demokrātiskāks. Tā Ērgļu ceļam pretējā pusē būs mazi gruntsgabali un ekonomiskās mājas.
Par visu, ko esmu varējis izdarīt, jāpateicas iepriekšējām pieredzēm. Sākotnēji hobijs bija orientēšanās, zīmēju kartes. Izstāžu nama laikā ļoti patika izstāžu iekārtošana. Kad vajadzēja iespiest katalogus, pats tos maketēju un sekoju izpildei. Nebija, kur kvalitatīvi nodrukāt, tā radās tipogrāfija. Kad sāku veidot ainavu, izmantoju to, ko 20, 30 darba gados biju iemācījies. Sanāk, ka visu laiku biju apguvis zināšanas, lai būvētu pilsētu. – Jums ir lieli plāni, lieli kredīti, bet tas ir arī liels risks.
– Man ir kredīts ap septiņiem miljoniem eiro. Neapšaubāmi, tas ir risks, bet pārredzams. Visi sarežģījumi, kas mūs sagaida, patiesībā ir veiksme, ne neveiksme. Cilvēks ir spiests domāt, kaut atrast darbu ar lielāku algu. Jāiemācās darīt lietas, kas nepatīk, tās piespiež būt disciplinētiem. Svarīgs ir mērķis, tā sasniegšana attīsta gribasspēku. Nedrīkst ieslīgt bezcerībā, tā iznīcina.
Laikā, kad man piederēja Cēsu tipogrāfija, kredīts bija pieci miljoni. Sākās Krievijas krīze, bet turp ik mēnesi sūtīju produkciju apmēram par pusmiljonu dolāru. Informāciju par krīzi saņēmu, kad atpūtos kalnos. Sapratu, ka iekārtas stāvēs bez darba un nevarēšu nomaksāt kredītu, darbinieku algas. Pirmajā dienā kāpu kalnā un domāju – būs bankrots, viss pazaudēts. Otrajā dienā – laiks foršs, esmu vesels, kādēļ raudāt! Trešajā dienā – tā to neatstāšu, vai nu piesaistīšu investīcijas, vai tipogrāfiju pārdošu. Atgriezies, sarunas par investīciju piesaisti sāku ar vāciešiem un itāļiem, bet galu galā tipogrāfiju pārdevu Lembergam, kas jau bija iegādājies ”Preses namu”. Tā bija pirmā nauda, ko varēju ieguldīt Amatciemā.
– Arī Amatciemu ietekmēs reģionālā reforma. Kā uz to raugāties?
– Esmu par novadu veidošanu. Taču esmu pret to, ka tas notiek primitīvi. Skaidri jāzina, kas notiks pēc apvienošanās, jābūt stratēģijai vairākiem gadiem.
Veidojot novadu, Cēsis izbrīnītas, kāpēc apkaimes pagasti negrib būt Cēsu novadā. Bet nav bijis dialoga.
Apvienošanās ir komplicēta, bet trūkst izpratnes par niansēm, jo nav pietiekami diskutēts publiskajā telpā. Nedrīkstam vienkārši pieņemt, ka cilvēki, kuri novadus plāno, saka – viss būs kārtībā. Vajadzīgi detalizēti risinājumi. Jāsaprot, kādas ir Cēsu robežteritoriju vērtības, kāda ir infrastruktūra, kas jāattīsta.
Jābūt darba grupai, kas nopietni strādā. Pašreiz nav atbildes, kāda ir novada stratēģija, kādi ir paredzamie ieguldījumi ceļu izbūvē. Informācija, ko saņem pagasti. Solījumi ir, bet nav konkrētības par gatavību ieguldīt ceļu asfaltēšanā vai attīrīšanas iekārtu modernizēšanā.
Apvienošanās ietver arī īpašuma formu pāreju. Valstī tādas ir trīs – valsts, privātais un pašvaldību īpašums. Pašvaldības īpašums pieder konkrētā teritorijā dzīvojošajiem un to pārvalda deputāti. Saimnieciskie pagastveči nolēmuši rīkot izsoles un tirgot pašvaldību īpašumus, jo, kad tiks izveidots novads, tie pāries kopīpašumā un par tiem lems kāds šodien vēl nezināms. Pagastvečiem būtu jātirgojas soli pa solim, lai, īpašumam kļūstot par novada kopīpašumu, iedzīvotāji gūtu labumu. Neizslēdzu iespēju, ja pašvaldības, kas nepiekritīs piespiedu apvienošanai, dosies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu, tās izcīnīs tiesības nepievienoties, jo runa ir par īpašuma tiesībām un cilvēku brīvo gribu. Tādēļ sarunām ir liela nozīme.
Cēsu pilsētas domei būtu jāapzinās, ka daudzi ar Cēsu infrastruktūras attīstību saistītie jautājumi skar ne tikai Cēsu, bet arī Amatas, Priekuļu un citu pašvaldību iedzīvotājus. Viena no kopējām lietām ir Cēsu ielas, kas nav draudzīgas ne iebraucējiem, ne cilvēkiem, kas to apmeklē katru dienu. Zinot, cik sarežģīti ir noparkoties, daudzi pilsētā bez īpašas vajadzības necenšas iebraukt, zaudē mazie veikalnieki un kafejnīcu īpašnieki.
Manuprāt, Cēsīm nevajadzētu uzskatīt, ka tiesības pieņemt lēmumus par ielu ekspluatāciju ir pilsētas prioritāte. Līdztiesība šo jautājumu lemšanā pienāktos gan Priekuļos, gan Amatā dzīvojošajiem. Redzot, ka Cēsis ar šo jautājumu netiek galā, piekļauto teritoriju iedzīvotājiem rodas neticība un rezervēta attieksme pret Cēsīm kā novada centru.
Tikpat kopīgs ir arī neatrisinātais jautājums par stadionu, kam katrā mazpilsētā būtu jābūt. Jānošķir divas lietas. Ir lielie stadioni, kur notiek lielie mači. Tādiem jābūt ārpus pilsētas. Taču Cēsu stadionam jābūt funkcionālam, kas kalpotu gan skolēniem, gan pilsētas un apkārtnes iedzīvotājiem, kuri vēlētos sportot, izkustēties. Tagad populāra ir nūjošana, bet kur gan 60 gadīgai pensionārei nūjot? Dubļainā laikā arī skrējējam nav kur skriet. Tas, ka pilsētā nav sava stadiona, manuprāt, ir nedraudzīgs žests
Tas, ko iedzīvotāji sagaida no novada veidotājiem, ir atklāta attieksme par iespējamām problēmām. Piemēram, cilvēkam, kurš dzīvo gan Cēsīs, gan Amatas novadā, ciematā „Agra”, vajadzētu pievērst uzmanību, ka Cēsīs pakalpojums ir dārgāks nekā pagasta teritorijā. Jāsaprot, ka, izveidojoties lielajam novadam, visiem varētu būt vienāda samaksa par pakalpojumu.
Ar siltumu Cēsīs ir kā teicienā <i.ne pašam, ne Sašam. Nav svarīgi, kam pieder uzņēmums, kas sniedz pakalpojumu, bet svarīgi, par kādu cenu cilvēki to pērk. Cēsu siltumtīklu uzņēmumā nepieciešamas investīcijas, tās nav ieguldītas, izmaksas nevar samazināties. Pašvaldībai vajadzēja kaut par latu uzņēmumu pārdot, izstrādājot noteikumus, cik attīstībā ir jāiegulda, lai iedzīvotāji maksātu pēc iespējas mazāk.
Cēsis ir viena no Latvijas, manuprāt, arī Eiropas, skaistākām pilsētām. Tomēr, lai Amatas vai Priekuļu iedzīvotājs piekristu, ka Cēsis būs viņa Meka, uz kuru doties, viņam ir konkrētas prasības, ko gribētu ieraudzīt Mekas ielās. Pretējā gadījumā zūd vīzija par Cēsīm kā novada centru.
– Līdz ciemata veidošanai aizvedusi notikumu ķēde. Vai ticat liktenim?
– Ticu. Neticu konkrētai personai – bārdainam vīram tur augšā, bet ticu zvaigznēm. Amatciema projekts tiešām ir izcils un man ir vienreizēji paveicies. Ir daudz sakritību, kas bijušas veiksmīgas, ticu, ka tas bijis paredzēts.
Reiz klausījos lekcijas par biznesu, ko lasīja Eiropas rekonstrukcijas bankas darbinieki. Pēc tam dzirdēju kāda Amerikas mācītāja stāstīto. Lietas, par ko viņi runāja, būtībā bija vienas un tās pašas. Katram cilvēkam ir dotas spējas. Jautājums, ko katrs varam sev uzdot, ir viens – vai šīs spējas mākam realizēt? Piemēram, ja esi vadītājs un spēj novērtēt cilvēkus, ja saproti, ka cilvēks kādu lietu nevar izdarīt, tomēr liec viņam to darīt, tu viņu dzen kā naglu sienā. Patiesībā pats neesi izmantojis savas spējas, līdz ar to rezultāts ir neproduktīvs.
Komentāri