Šīs nedēļas nogalē svinēsim
valsts svētkus.
Esot tālumā, neaizmirst
Kristīne Puriņa ar ģimeni no Anglijas atgriezās pirms nepilna mēneša, un viņa atzīst, ka labi būt atkal mājās.
“Tur nodzīvojām četrus gadus, un neteikšu, ka nepietrūka Latvijas. Sākumā dzīvojām kā mucā. Neko īsti par mājām nezinājām. Tik vien, ja ik pa laikam sazvanījāmies ar radiem Latvijā. Vēlāk pieslēdzām internetu un uzstādījām satelīttelevīziju. Tie bija prieki,” stāsta Kristīne un piebilst, ka, dzīvojot svešumā, nekad Latvijas svētkus un tradīcijas neaizmirsa.
“Arī 18. novembrī sēdējām pie televizora un skatījāmies svētku programmu. Bija reizes, kad, dzirdot valsts himnu, acīs sariesās asaras. Arī bērni par mājām daudz runāja, taču viņi varbūt vairāk skuma pēc draugiem. Pieaugušos ir citas alkas. Un laikam jau tās pašos pamatos ir alkas pēc mājām un dzimtenes, lai cik tas banāli neizklausītos. Žēl, ka mūsu valstī viss ir tā, kā tas ir. Kādreiz cilvēkus ar varu izveda, tagad esam spiesti bēgt, lai izdzīvotu,” ar dziļu nopūtu saka Kristīne un nenoliedz iespēju, ka pēc kāda laika atkal būs spiesta doties prom.
“Dzīvot kļuvis ir ļoti sarežģīti. Arī mūsu ģimenei kā daudzām citām uz pleciem ir uzgūlusies kredītu nasta. Šeit strādājot un dzīvojot, galus kopā savilkt nevarējām. Aizbraucām prom, strādājām un nevienu lieku kapeiku netērējām. Vienkārši krājām naudu, zinot, ka gribas atgriezties mājās, gribas dzīvot līdzās tuviem un mīļiem cilvēkiem. Un beidzot gribas, lai bērni mācītos savā zemē un runātu savā valodā. Tas viss ir tik vienkārši un reizē sarežģīti,” saka divu bērnu māmiņa Kristīne. Patriotiskā audzināšana skolās
Psiholoģe Inese Freivalde atzīst, ka galvenokārt skolas nodarbojas ar patriotisko audzināšanu un svētku svinēšanu. Pie tam piebilst, ka lielā mērā tas atkarīgs arī no klašu audzinātājiem, kuri veido svētku gaisotni un izpratni par svētku svinēšanu.
“Ģimenēs varbūt atliek mazāk laika visu svētku pieminēšanai un svinēšanai. Bet nenoliedzami, ka par to jārunā ar bērniem no mazotnes. Kaut vai tikai tādēļ, lai viņi saprastu, ka bez ikdienas ir arī svētku dienas. Bet ģimenes un dzīves situācijas ir dažādas. Ir bērni, kuri skolas pasākumos iesaistās un vēlas paši tajos piedalīties, bet ir arī tādi, kuri vienkārši noskatās un grib palikt maliņā. Tas atkarīgs lielā mērā arī no tā, kā svētku kultūra un vērtības tiek ieliktas ģimenēs. Bērns nepiedalās skolas sarīkojumos, jo varbūt mājās neviens nemaz svētkus nesvin,” saka I.Freivalde. Jautāta, kas ir svētku sajūtas, kuras gaidām pirms katriem svētkiem, atbild – tās ir alkas pēc brīnuma un nepiedzīvotām emocijām.
“Cilvēki svētkos gaida kaut ko brīnumainu, gaišu un jauku. Kaut ko tādu, ko nepiedzīvo, iespējams, ikdienas steigā. Taču tas ir līdzīgi kā ar atvaļinājumu, kad domājam – atpūtīsimies no sirds. Bet pienāk atvaļinājums un ir traki, jo nekas nav ieplānots, nekas nav izdarīts, un atpūtas sajūtas nav izbaudītas. Līdzīgi ir ar svētkiem, kad tos gaidām. Taču, lai svētkus piedzīvotu, kaut kas ir arī jādara – jāuzklāj svētku galds, jāizcep garda kūka, jāsapošas svētku drānās vai jāiziet ārpus mājas uz kādu pasākumu. Taču iespējams, ka dažiem cilvēkiem izpratne ir citādāka un viņiem šķiet, ka kāds svētkus pienesīs klāt. Tad arī rodas vilšanās un nepiepildījuma sajūtas. Esam it kā kaut ko gaidījuši, bet nekas nav noticis,” domās dalās psiholoģe un uzsver, ka ģimenēs, kur bērni vēl ir mazi, vecākiem jāgādā par to, lai svētki notiktu.
“Tiklīdz bērns sāk tvert pasauli, viņam svētki ir nepieciešami. Protams, gadu vecs mazulis nesapratīs, kas tie ir par svētkiem un kam par godu, bet viņš noķers sajūtas. Ka šī diena bija īpaša ar emocijām un prieku. Un jo vairāk viņš kļūs apzinātāks un pieaugs, jo viņā nostiprināsies sajūtas, ka tādas īpašas dienas ir. Ne velti arī pieaugušiem paliek atmiņā bērnības dienas un dažādu svētku svinēšana. Pīrāgu vai vecmāmiņas ceptās ābolkūkas smarža. Tā veidojas vērtības un tradīcijas ģimenē,” atzīst I.Freivalde un, runājot par patriotismu, saka: “Nesen piedalījos un vēroju trešās klases latviešu valodas stundu, kur bērni lasīja stāstu par to, kā rūķi mīlēja savu zemi. Skolotāja stundas gaitā bērniem jautāja, kā viņi mīl zemi. Un atbildes nav tālu jāmeklē. Viss lielais sākas no mazām lietām… Ar to, ka nemetam zemē atkritumus, ka novērtējam savas zemes skaisto dabu. Arī izdarot kaut ko labu, mēs apliecinām, ka mīlam savu zemi. Un bija interesanti vērot, kā veidojas skolotājas dialogs ar bērniem. Un šādi bērni saprot, ka mīlestība nav mistiska sajūta, bet izpaužas caur labiem darbiņiem. Un tās ir lietas, kas bērniem veido izpratni par vērtībām.”
Komentāri