“Aijas”, kur dzīvo Elga Odiņa, atrodas mežu ielokā. Apkārt klusums, to pārtrauc vien meža šalkas un zvēru sasaukšanās.
“Tā vēl nekad nav bijis,” kreņķīgi saka saimniece un turpina: “Kā pavasarī lapsa iemanījās, tā pa vasaru visas vistas aiznesa. Desmit bija, gailis vien palicis. Pēdējai vistiņai arī nepaveicās, laikam par daudz maijvaboļu kāpuru saēdās. Nu saku – pēdējo vistu maijvaboles apēda.”
Vistas “Aijās” turētas vienmēr, un nekad kāds meža dzīvnieks tās nav zadzis. Bet tagad arī kaimiņmājās vistu saimes krietni gājušas mazumā. “Turpat blakus purvā trīs lapsas dzīvo – viena liela, divi bērni. Staigā pa lauku, nebaidās. Strādāju dārzā, vistiņas blakus, lapsa pa gabaliņu sēdēja un skatījās. Kad gāju virsū ar koku, lēni devās prom,” stāsta “Aiju” saimniece un neatceras, ka agrāk lapsas būtu bijušas tik drošas. No Straupes mājās braucot, Elga Odiņa redzējusi, kā pļavā bullēns dzenā lapsu. Abi spēlējušies.
“Aijās” vecajam gailim, kurš vienīgais palicis pēc lapsu asinsdarbiem, tagad atvestas jaunas vistas. “Vēl nelaižu pat pagalmā. Vistiņas bailīgas, bet gan jau pieradīs,” pārliecināta saimniece. Aizgaldā čiepst desmit cālēnu. Pusotru mēnesi vecie putnēni arī iejūtas jaunajā mājvietā. “Bet vistām taču gaismu, saulīti vajag. Visu dienu dedzinu elektrību,” saka Elga Odiņa un jautā, vai tiešām neviens neierobežos lapsas? Nu to savairojies daudz par daudz. Vai gan lauku mājās vairs nevarēs turēt vistas?
“Aijās” tiek saimniekots pašu vajadzībām. Saimniecei ir govs, bullēns.
Komentāri