Viņi ir septiņi ļoti nopietni 19 gadus veci jaunieši. Par Latvijas neatkarības atjaunošanu viņi dzirdējuši tikai no vecākiem un vēstures stundās. Šovasar viņi stāvēs krustcelēs, lai izvēlētos dzīves ceļu.
Raunas vidusskolas 12.klases audzēkņi Linda Ozola, Kalvis Matjušenoks, Sintika Ķēniņa, Ginta Vītola, Juta Āboliņa, Vladislavs Cveks un Jānis Strazdiņš šodien domā par rītdienu un savu vietu.
“Nopietni, klusi, jūtas apmulsuši, jo drīz jābeidz skola, jāizvēlas, ko darīt tālāk. Šis ir viņu laiks, viņu krustceles,” tā savējos raksturo audzinātāja Zita Neimane.
Vladislavs vēlas kļūt par pavāru, Kalvis par automehāniķi, Sintija gribētu būt friziere un studēt uzņēmējdarbību, Jānis savu dzīvi grib saistīt par mākslu, Linda iecerējusi braukt uz Ameriku, strādāt pie radiem viesnīcā, mācīties, Ginta gribētu dzīvot lielā pilsētā, viņu interesē valodas. Citi vēl savus nodomu neatklāj. “Ja nu nepiepildās,” nosaka Juta.
Lai kur aizvedīs dzīves ceļi, katram spēkavots būs kāda mīļa vieta dzimtajā pagastā.
Gintai tas ir avotiņš, Lindai
pie mājas katram bērnam vecāku stādītie koki, Sintija mežs pie mājas, Vladislavam vieta pie ezera, Jānim upīte, kas ietek jūrā.
“Nav jau Latvijā slikti. Var teikt, ka ekonomiski slikti, bet, kad redzam, kā iet citur pasaulē, nav pamata sūdzēties. Droši vien kaut kad būs labāki laiki,” saka Ginta. Runājot par savu zemi, jaunieši
stāsta par sakopto un tīro vidi, cilvēkiem. “Pēdējos gados Raunā daudzkas notiek, daudz kas tiek uzlabots, labiekārtots, lai būtu labāk. Mums ir jauka vidusskola,” saka Juta, bet Linda atzīst, ka
Drustos cilvēki ir aktīvāki. Vairāk grib nākt kopā dažādos pasākumos, kopā kaut ko darīt.
“Klasē esam tikai septiņi. Diemžēl neviens neuzņemas iniciatīvu, lai ko kopā darītu. Katram savas intereses,” par klasesbiedriem saka Juta.
Kādu jaunieši redz Latviju pēc gadiem? Visi ir vienisprātis, ka dzīve te būs
labāka, būs darbs un katrs atradis savu vietu. “Varai vairāk vajadzētu domāt par tautu, nevis tikai par sevi. Arī citās valstīs daudz kas slikts notiek, bet, šķiet, pie mums atšķirība starp varu un tautu ir lielāka,” domās dalās Ginta.
Par dzīves mērķu meklēšanu citās zemēs jaunieši pauž pārliecību, ka jāizmanto iespējas. Jānis vēlas studēt Anglijā, Linda strādāt Amerikā. “Ja tur labs darbs, alga, kāpēc gan nepastrādāt, nopelnīt naudu studijām vai savam uzņēmumam,” saka Linda. Viņa ir pārliecināta, ka pēc kāda laika, pastrādājusi Amerikā, atgriezīsies.
Zita Jermacāne pastāsta, ka iepriekšējās audzināmās klases absolventiem patlaban ārzemēs strādā trīs. Bijuši vairāki, atgriezušies un atraduši darbu Raunā. “Kam ir izglītība, vieglāk atgriezties,” saka skolotāja un atzīst: “Ārzemes dos iespēju pieredzi, prasmes, ko te neiegūtu. Visiem būtu jāpadzīvo citā zemē, kultūrā, lai novērtētu to, kas ir te, Latvijā. Vienmēr jau liekas, ka te
nekā nav, neredzējis, kā ir citur, grūti apjaust to, kas ir paša zemē.
Arī tepat,
darbu var atrast. Tikai te
nemaz tās zemenes tā lasīt negribas, it kā kauns, bet tur neviens neredz. Runājot par lielo algu ārzemēs, neņemam vērā, kā tur dzīvojam. Vai te būtu ar mieru dzīvot vagoniņā vai pa četriem istabā, strādāt ilgas stundas? Mums pietrūkst pašvērtības.
Tā var darīt kādu laiku, bet jāapzinās, ka varam vairāk.
Diemžēl ir jaunieši, kuri aizbrauca uz ārzemēm, gribētu atgriezties, bet nav naudas ceļam. Priecājos par tiem, kuri
pastrādā ārzemēs, atgriežas, studē, atrod Latvijā darbu.”
Linda piebilst, ka ļoti cer – nebūs grūti atgriezties.
“Varētu strādāt arī Latvijā, bet ārzemju pieredze tomēr noderīgāka. Radinieki neatgriezīsies Latvijā, viņi jau ieguvuši ASV pilsonību. Ciemos atbrauc ļoti reti,” stāsta Linda.
Domājot par nākotni, jauniešos ir neziņa, arī šaubas par izvēles pareizību. Diemžēl Latvijā ir daudzi, kas ieguvuši izglītību, bet darba nav, nākas to meklēt citur.
Kur viņi dzīvos strādās pēc gadiem desmit, divdesmit, šodien neviens nevar pateikt. Ne jau visi aizklīdīs pasaulē, gan jau kādu viņiem satiksim tepat Raunā, Drustos vai citviet Latvijā. Izglītoti un strādīgi cilvēki visur vajadzīgi.
Sarmīte Feldmane
Komentāri