“Visu mūžu esmu strādājusi. Kolhozā biju teļkope, slaucēja. Neko citu, tikai darbu vien esmu redzējusi. Nu viss mainījies. Esmu pensionāre un dzīvoju sev,” ar gandarījumu saka Līga Viļčevska. Viņa ar lepnumu stāsta, ka pabijusi Zviedrijā, Norvēģijā, nākamvasar cer aizbraukt uz Izraēlu. Līga iesaistījusies draudzē un piedalās evaņģelizācijas un labdarības pasākumos visā Latvijā.
“Vai kādreiz varēju sapņot, ka tā būs? Redzēju tikai darbu, nu varu pasauli apskatīt, ” domās dalās Līga un piebilst, ka tagad dzīvo harmonijā, priecājas par sev tuvajiem cilvēkiem, viņu veiksmēm un to, ka var palīdzēt citiem. “Esmu sākusi rakstīt dzeju. Manī ir tik daudz pozitīvu emociju, tās gribas izteikt un nodot citiem,” atklāj pensionāre.
Janvārī būs gads, kopš Līga Viļčevska ir Eiropas pensionāre, viņa izmantoja piedāvāto iespēju pensionēties agrāk. Nākamgad februārī viņa sasniegs Latvijā noteikto pensionēšanās vecumu, bet pensijas lielums nemainīsies.
“Papīru bija daudz jānokārto. Cik reizes nevajadzēja braukt uz Valmieru, lauksaimniecības pārvaldi , jo allaž kāda dokumenta nebija, bet beidzās viss labi,” saka bijusī zemniece un ir gandarīta, ka izmantojusi iespēju, kuru piedāvājusi Eiropa. “Ja dod, jāņem,” viņa saka. Saimniecību viņa sadalījusi trim bērniem, sev nav atstājusi pat mazu dārziņu. “Tad būtu vēl viena zemesgrāmata jākārto, zeme jāmēra. Negribu vairs strādāt, gribu atpūsties,” piebilst Līga.
Meitai no mātes “Kalna Ķesām” atdalīta saimniecība “Zemenes”, viņa arī audzē zemenes, dēlam tagad saimniecība “Apariņi”, viņš pļauj pļavas un pārdod sienu. Dēls Staņislavs Blažēvics pusgadu mācījies bioloģisko lauksaimnieku kursos, tagad turpina saimniekošanu “Kalna Ķesās”. No mātes saimniecības viņam tikusi lielākā daļa. Staņislavs ir tas, kurš apņēmies pildīt Eiropas noteikto – jāsaimnieko pieci gadi un jāpalielina ražošanas apjoms. To nebūšot grūti izpildīt, pārliecināts jaunais saimnieks.
“Kādreiz saimniecībā bija 18 govis, teļi. Prasības, lai nodotu pienu, auga, bet maksāja maz, visam cenas palielinājās. Pirms sešiem gadiem no lopkopības atteicos. Sākām audzēt zemenes, tirgot zemeņu un puķu stādus, siltumnīcā dārzeņus, arī uz lauka,” stāsta Līga Viļčevska un ir lepna, ka saimniecībā izaudzētajam ir savi pircēji, kuri tagad brauc iepirkties pie dēla.
“Tā kā man darbs maiņās, ar visu tieku galā. Ja būtu lopi, tad saimniekot nevarētu. Šovasar gan maijvaboļu kāpuri papostīja zemenes, bet skāde nav tik liela,” stāsta Staņislavs un piebilst, ka zemeņu laikā klienti paši brauc un lasa, kādas ogas vēlas.
Pensijas saņemšanas noteikumos stingri norādīts, ka pensionārs nedrīkst saimniekot. “Es drīkstu dot tikai padomus. Bet dēls jau pats zina, kas darāms,” saka bijusī “Kalna Ķesu” saimniece, bet jaunais saimnieks piebilst, ka mamma ir tik ļoti aizņemta, ka viņai nav laika pat interesēties par ražām. “Esmu nopelnījusi pensiju, mūžu strādājot. Man tagad saulainas vecumdienas,” uzsver Līga Viļčevska.
Komentāri