Kura māmiņa gan nevēlas, lai bērns izaugtu pieklājīgs, iejūtīgs, uzmanīgs pret apkārtējiem vai vienkārši labi audzināts. Taču nereti nākas dzirdēt teicienu: “Viņai gan tas bērns tāds izlaists, neaudzināts…”
Sarunā ar psiholoģēm Ingu Jurševsku un Ivetu Berķi secinājām, ka neaudzinātu bērnu nav. Visi kaut kā ir audzināti, tikai katram, iespējams, „iedotas” citas morāles un ētikas normas. Pie tam, cik cilvēku, tik būs uzskatu par to, kas ir labi audzināts vai neaudzināts bērns. Audzinām no pirmā gadiņa
Psiholoģe I.Jurševska atzīst, ka bērnu audzināšana sākas mazuļa pirmajās dzīves nedēļās. „Vecāku uzdevums ir apmierināt zīdainīša pamatvajadzības – pabarot, sasildīt, apmīļot, nomierināt, gādāt par miegu un svaigu gaisu. Tas nepieciešams viņa attīstībai. Taču jau pavisam mazam zīdainītim mācām paciesties, kamēr viņu vanno vai apģērbj. Tātad, no vienas puses mēs sekojam viņa prasībām un vajadzībām, no otras– uzņemamies vadību darbībās, kas mazulim nāk par labu. Mēs taču neatstājam bērniņu pusapģērbtu, ja viņš sāk izrādīt nepatiku!” I.Berķe piebilst: “Deviņos, desmit mēnešos mazulis kļūst aktīvāks. Viņš intensīvi sāk pētīt apkārtējo pasauli, un te nu vecāku loma ir stāvēt bērnam līdzās, gādāt par drošību un rādīt robežas – dienas ritmu, mājas kārtību un to, ko mēs no mazuļa vēlamies panākt. Bērnam pieaugot, katrā vecumposmā audzināšana atšķiras. Vecāki gādā par to, lai bērns varētu normāli augt un attīstīties, iekļauties sabiedrībā un ievērotu vispārpieņemtas normas,” saka I.Berķe. Ietiepīgs vai kaprīzs?
I.Jurševska stāsta, ka, domājot par izlutināto bērnu tēmu, var runāt par diviem jēdzieniem – ietiepība un kaprīzes.
“Ietiepīgi bērni izaug ģimenēs, kur vecāki nosaka pārāk stingru kārtību, noteikumus, bet mazāk ievēro bērna vēlmes, izjūtas un vajadzības. Ietiepība ir kā protests pret pārāk lielo stingrību. Savukārt kaprīzi bērni var izaugt ģimenēs, kurās vecāki ir pārāk padevīgi un bērnam rīcības brīvība ir par lielu. Bērns ir tiesīgs darīt, ko grib, pieprasīt, lai arī citi dara pēc viņa prāta. Kā atšķirt ietiepību no kaprīzēm? Ietiepīgais biežāk teiks: „Es gribu tā, es darīšu šitā…”, bet kaprīzais – „Es negribu, man nepatīk, man negaršo…”,” stāsta psiholoģe. Labie un sliktie bērni
I.Jurševska skaidro, ka pieņemts uzskaitīt trīs audzināšanas veidus– autoritārais, kur vecākiem ir galvenais vārds un viņi visu nosaka, demokrātiskais – kurā vecākiem ir teikšana, bet viņi piešķir nozīmi bērna vēlmēm un tās uzklausa. Trešais ir liberālais stils, kurā vara ir bērna rokās, viņš ir tas, kurš drīpelē vecākus un nemitīgi pieprasa sev vajadzīgo.
“Taču nav iespējams konkrēti pateikt, ka kādā ģimenē bērnu audzina tikai autoritāri un kādā citā liberāli. Ir dažādas dzīves situācijas un, iespējams, kādreiz, kad mums ir vairāk spēka un laika, attiecībās ar bērniem esam demokrātiskāki, citreiz vēlamies, lai bērns paklausa uz vārda, bet dažkārt ļaujam viņam pašam izdomāt, ko un kā darīt. Taču, ja gadās situācija, kad gribas teikt – šis bērns tiešām ir neaudzināts, varam runāt gan par audzināšanas grūtībām no vecāku puses, gan par kādu vajadzību un vēlmju neapmierināšanu no bērnu puses,” saka I.Jurševska. Pie vainas ne tikai slikta audzināšana
Psiholoģe Iveta Berķe uzsver, ka slikta uzvedība liecina – bērnam kaut kas pietrūcis.
“Bērns kaut ko nav saņēmis, lai normāli spētu attīstīties un iekļauties sabiedrībā. Iespējams, vecāki veltījuši bērnam par maz laika, sirdsgudrības un mīlestības, vai arī pietrūcis skaidru prasību un noteikumu. Šis trūkums vēlāk atspoguļojas bērnu uzvedībā. Viņi bieži ir dusmīgi, nikni, neapmierināti. Ar bērna izlaišanu patiesībā te ir maz sakara. Drīzāk pie vainas ir vecāku aizņemtība, nespēja iedziļināties un saredzēt, kas nepieciešams bērnam,” domās dalās I.Berķe. Spēt iedziļināties un saklausīt
I.Jurševska atzīst, ka vecāku loma mūsdienās ir stipri mainījusies. Jaunajiem vecākiem nākas meklēt līdzsvaru starp to, kā paši audzināti, un „jaunajām vēsmām”, ko bērnu audzināšanā ienesis Atmodas laiks.
“Vairs nedarbojas vecmāmiņu audzināšanas metodes. Taču nevajadzētu bērnu audzināt arī pēc principa – man neiedeva, bet es saviem bērniem iedošu desmitkārt (laiku, uzmanību, mantas utt.). Iedodot desmitkārt, mēs audzinām kaprīzus, egocentriskus bērnus, kuri pierod, ka pasaule ir radīta, lai grieztos ap viņiem. Patiesībā jau audzināšana nav kaut kādu noteikumu izdomāšana un raudzīšanās, lai tie tiktu ievēroti. Zem vārda audzināšana slēpjas arī iedziļināšanās bērna pasaulē,” saka I.Jurševska un turpina: “Visi bērni kādreiz neuzvedas tā, kā to vēlamies. Šādās situācijās vispirms jāpadomā, kas bērnā rada nelāgo sajūtu un līdz ar to arī nelāgo uzvedību. Un tad var domāt, kā situāciju vērst par labu – vai sniegt bērnam atbalstu, vai atgādināt noteikumus.”
Psiholoģe uzsver, ka audzināšanas procesā ikvienam bērnam ir nepieciešams sadzirdēt abas vecāku „balsis” – gan stingro un noteicošo, gan maigo un atbalstošo. “Tā mēs bērnus padarām stiprākus un laimīgākus,” skaidro psiholoģe. No pusaudžu vecuma nav jābaidās
Runājot par pusaudžu vecumu,
I.Jurševska saka: “Nesen izlasīju atziņu: “Ja vecāki nenāks mājās pie bērniem, kamēr viņi ir mazi, tad bērni nenāks pie vecākiem, kad paaugsies.” Un tā jau arī ir, ja vēlamies, lai pusaudzis sev svarīgās lietās apspriestos ar mums, tad viņiem ir jādod mūsu laiks, interese un emocijas, kamēr viņš ir mazs. Tad pusaudžu gadus nevajadzēs gaidīt ar bailēm un neziņu. Vēlos piebilst, ka nereti vecāki sevi māna ar ilūzijām, ka jāstrādā pēc iespējas vairāk, lai būtu vairāk naudas. Vecāki strādā līdz vēlam vakaram ar sajūtu, ka gādā par saviem bērniem, bet tā ir gādāšana par materiālo iztikšanu, par nedēļas nogales izklaidēm (labākajā gadījumā). Bet maziem bērniem vecāki ir vajadzīgi ik dienu, ik vakaru. Bērniem mājās vajag ar ko parunāt, kam izstāstīt dienas piedzīvojumus, vajag kopā padarboties un paspēlēties. Un ir labi, ja šādus brīžus ik pa laikam var atrast bez plīts čurkstoņas vai televīzijas pārraides fonā,” pārdomās dalās psiholoģe.
Komentāri