Cilvēka dzīvi izmaina ne tikai jaunas zināšanas, satiktie cilvēki, bet noteikti arī dzīvesvietas maiņa. Divas rīdzinieku ģimenes, pārdodot divu strīsistabu dzīvokļus galvaspilsētā, pirms nepilniem četriem gadiem tika pie lauku mājām Mores pagastā. Pašvaldībā uzsver, ka aizvien vairāk rīdzinieku saka ardievas šaurībai un cilvēku burzmai, darbavietu visbiežāk saglabājot Rīgā. Arī šajā ģimenē meita Sandra un znots katru rītu dodas uz Rīgu, bet vakaros atgriežas mājās. Taču vecākā paaudze ir pat apmierināta, ka pensijas gadi paiet, darot dārza darbus. Uz Rīgu prāts vairs nenesoties, ja vien nokārtot kādu lietu vai satikt vecos draugus.
“Uz Rīgu jādodas pie ārsta, man bija veselības problēmas. Bet esmu apmierināta ar dzīvi laukos, uz Rīgu braukt man vairs nepatīk. Tur taču gaisa nav,” sacīja Ņina Kļaviņa. Mīļākiem vārdiem dzīvi galvaspilsētā atceras vecmamma Marija Borodina, kura uz sevi attiecina teicienu, ka vecam kokam svešā vietā ieaugties grūti. Tomēr tieši 82 gadus vecā kundze ir tā, kas pagastā jau sameklējusi sev draudzeni, lai var par dzīvi parunāties, viņa zina sēņošanas un ogošanas maršrutus mežā un labprāt kavējas atmiņās par aizgājušo jaunību, darba gadiem.
“Uz Latviju atbraucām pēc kara, 1947. gadā, no Voroņežas. Sāku strādāt kūdras purvā, tad rūpnīcā, kur lēja čugunu. Biju kranovščica. Strādāju pavisam vienkāršu darbu un kaitīgos apstākļos, tāpēc agri tiku pensijā. Man Rīgā patika. Tur ielas, tirgus, kaimiņi, te eju sēņot, ogot. Vienkārši jādzīvo,” noteica Marijas tante, kuras lielākais kreņķis, ka nopietnas veselības problēmas skārušas dēlu, kurš dzīvo pansionātā. “Ja dēliņš būtu vesels, tad būtu labi. Tagad braucu viņu apciemot,” noteica Marija un noglāstīja gandrīz 20 gadus veco kaķeni, kas kopā ar viņu labi pārdzīvojusi jurģus un tagad var murrāt plīts priekšā.
Komentāri