Cēsniece
Līga Vītoliņa šogad pieķērusies senas idejas īstenošanai. Viņa atradusi veidu, kā džinsu likt lietā otru reizi. Ieejot viņas nelielajā darbnīcā Valmierā, uzreiz pamanāms plaukts ar daudzām jo daudzām džinsa biksēm, kas lielākoties iegādātas lietoto apģērbu veikalos. Pati viņa šo plauktu sauc par perspektīvas plauktu.
Stāstot par idejas rašanos, L. Vītoliņa bilst, ka produkti no džinsa, kas nosaukti par “Otro dzimšanas dienu”, apvieno jaunu lietu radīšanu ar protestu pret dabas piesārņošanu un cilvēku ekspluatēšanu.
“Iespaidojos no dokumentālajām filmām par zilā džinsa auduma ražošanas kaitīgo procesu, kas ietver tādus smagus un ķīmiskus procesus kā, piemēram, kokvilnas audzēšana un pārstrāde, kur cilvēki turpat kokvilnas laukos dzimst un mirst, kā auduma krāsošana un apstrāde ar kvarca smilšu strūklām, kas ir veselībai ļoti bīstams process. Iztēlojos, kā šajās valstīs, kur tiek ražots džinss, tiek piesārņota vide, jo tur noteikti trūkst attīrīšanas iekārtu vai kā tāda. Visas krāsvielas un ķīmijas nonāk upēs, ezeros.
Tajā iedziļinoties, radās ideja izveidot eko ražotni, kurā, pārstrādājot lietotus džinsus, tiek radītas jaunas lietas. Ja tā var teikt – dodam džinsiem otro dzīvi,” stāsta L. Vītoliņa un bilst, ka, radot pagaidām visai mazo uzņēmumu, kurā tiek nodarbināti vien daži cilvēki, viņa daudz domājusi arī par labiem, ērtiem darba apstākļiem.
“Darbinieki strādā ergonomiskā darba vidē, džinsu tīrīšana notiek ar bio līdzekļiem, kā arī tvaika palīdzību, tā nenodarot tālāku kaitējumu dabai un cilvēkam,” stāsta jaunā uzņēmēja.
Nelielajā ražošanas telpā no džinsa tiek radītas dažnedažādas skaistas, pat brīnumainas lietiņas. Tās ir
rotaļlietas, svētku dekori, groziņi, toverīši, spilveni, svečturi, sienas pulksteņi un pat dažādas unikālas lielgabarīta lietas, kā lampas, paklāji, spoguļu rāmji un mēbeles no džinsa.
“Ideju noteikti netrūkst, nu jau ir tik tālu, ka, ieraugot kādu lietu, priekšmetu, man jau ir vīzija, kā tas izskatītos no džinsa,” smejoties stāsta Līga un, vaicāta, vai nav arī tā, ka tuvējā apkaimē vairs nav atrodamas nevienas lietotas džinsa bikses, atbild: “Nē, tik traki nav, taču patiesība ir tajā, ka, sadarbojoties ar atsevišķiem lietoto apģērbu veikaliem, tiekam pie džinsa biksēm. Turklāt nereti izvēlamies arī tādas, kas fasona, krāsas vai defektu dēļ pircēju neinteresē, jo mums der viss.”
Uzņēmēja norāda, ka pagaidām “Otrā dzimšanas diena” ir pašos attīstības pamatos un pamazām vien tiek apgūtas jaunas iespējas, meklēti produktu realizācijas ceļi, un sapņots par sava tirdzniecības punkta atvēršanu. Izmēģināti arī spēki tirdzniecībā, gūtas pirmās atziņas un pieredze.
“Jau pāris reižu esam bijuši Rīgā, Kalnciema ielas amatnieku tirdziņā. Tie ir agri rīti un garas darba dienas, bet pierādījās, ka citu amatnieku vidū esam interesanti un pamanāmi. Pirmssvētku laikā daudz tiek pirktas džinsa rotaļlietas un dekori, taču ir arī interese par lielākām lietām- ar džinsu apvilktiem krēsliem, dīvāniem, kurus gatavojam,” stāsta Līga Vītoliņa, atklājot, ka viņas ideja par džinsu nebeidzas tikai ar dažādu lietu ražošanu. Komandas ideja ir atklāt Latvijā pirmo džinsa muzeju, kurā būtu redzama ne tikai viņu darbošanās, bet būtu redzams, dzirdams viss stāsts par to, kā un kur tiek ražots džinss. Kāds ir džinsa ceļš līdz patērētājam, un kas notiek ar džinsu, kad džinsa bikses vai jaka cilvēkam vairs neder vai nav vajadzīga.
“Patiesībā jau tagad varu teikt, ka līdz mums ir nonākušas džinsa bikses, sarafāni, kuriem ir savs interesantais stāsts un kurus pat žēl dot pārstrādei. Piemēram, ir sarafāns, ko atnesa sieviete, kas pastāstīja, ka šo sarafānu savulaik šuvusi meitai, bet viņai tas nav paticis, viņa to nekad nav vilkusi, sarafāns tā arī stāvējis skapī nevienam nevajadzīgs. Šo sarafānu vēlamies saglabāt savam muzejam, jo tam ir savs stāsts,” smejot saka cēsniece.
Vaicāta, vai viegli uzsākt uzņēmējdarbību, Līga bilst, ka nekas nav viegli, bet pats grūtākais ir uzdrošināties uzsākt un noticēt sev. Kad tam tikts pāri, tad darīt ir daudz vieglāk.
“Domāju, nav noteikta vecuma, kad uzsākt biznesu, ja to tā saucam. Zinu veiksmīgus divdesmitgadniekus, kuri jau radījuši savu biznesa ideju un cīnās par to. Man pašai žēl, ka savu ieceri nesāku realizēt nedaudz agrāk, bet esmu lepna, ka ar sava vīra Jāņa Vītoliņa atbalstu vispār spēju noticēt savai idejai un ķerties pie tās realizēšanas,” saka Līga Vītoliņa. Viņa arī norāda, ka sākums nekad nav viegls, lai kādu ideju cilvēks censtos realizēt. “Komplimentu jau ir daudz, bet no tiem nauda nenāk. Ir jāiemācās nopelnīt, jo
darbnīciņā strādā cilvēki, kuriem jāsaņem atalgojums. Un tā jau ir galvenā lieta – piedāvāt tirgū to, kas ir pieprasīts un vajadzīgs. Mēs vēl mācāmies,” atzīst Līga Vītoliņa.
Liene Lote Grizāne
Komentāri