Cēsīs sabiedriskās ēdināšanas jomā piedāvājums liekas gana plašs, taču allaž atrodas vēl kāda brīva vieta. Maija beigās durvis vēra “Pancake House” Piebalgas ielas sākumā.
Mīlīgajās telpās, kurās smaržo pēc pankūkām un kafijas, saimnieko Jānis Lēģeris un Lauma Panova. Abi ir vietējie, Jānis no Cēsīm, Lauma no Priekuļiem, un abi palikuši uzticīgi savai pusei. Jānis gan pirms tam piecus gadus strādājis Rīgā, tad abi nolēmuši, ka pietiek būt par darba ņēmējiem, jādara kaut kas pašiem.
“Jā, kafejnīcu Cēsīs it kā netrūkst, bet šāda piedāvājuma nebija,” stāsta J. Lēģeris. “Tas bija pirmais arguments, kas mūs iedrošināja. Gribējām radīt vietu, kas pašiem patiktu, cerībā, ka tā patiks arī citiem.”
Lauma papildina, ka bijušas dažādas idejas, ko darīt, līdz kāds draugs pajautājis, vai pilsētā ir kafejnīca, kur var paēst garšīgas pankūkas: “Apstaigājām visas pilsētas kafejnīcas, izdarījām secinājumus un palikām pie šīs idejas. Pankūkas taču garšo visiem, tas bija viens no mūsu galvenajiem argumentiem. Gan maziem bērniem, gan omēm, un mūsu klienti ir visdažādākā vecuma. Mūs iedrošināja arī kāds draugs, kurš ārzemēs cepis pankūkas.”
Var piekrist, ka pankūkas garšo visiem, bet, no otras puses, tā taču tik ļoti ierasta lieta, ka var domāt, kāpēc iet ēst pankūkas uz kafejnīcu, ja var uzcept mājās. Pankūku cepēji gan norāda, ka šādas pankūkas mājās neuzcept, jo tās top uz speciālas virsmas, metode nāk no Francijas, kur tās pazīst kā krepes. Mīkla gan ir klasiskā pankūku mīkla, noslēpums tajā, ka pankūkas top uz īpašas virsmas un tiek ceptas sviestā.
Lauma norāda uz vēl kādu būtisku argumentu: “Ja gribi apēst vienu pankūku, mājās taču vienu neuzcept. Pie mums var atnākt ģimene, katrs paņemt vienu pankūku, un visiem labi.”
Piedāvājumā ir apmēram desmit veidu pankūkas ar sāļo pildījumu un tikpat ar saldo, lai varētu apmierināt katra klienta gaumi. Piedāvājums radies, ņemot vērā arī apmeklētāju un darbinieku viedokli.
Pankūku namiņa saimnieki stāsta, ka pēc vietas noskatīšanas apmēram mēnesi saviem spēkiem telpas remontējuši, iekārtojuši, viss tapis ar draugu un ģimenes atbalstu. No valsts finanšu atbalsta institūcijas “Altum” dabūjuši kredītu, un abi ar prieku stāsta, ka tur cilvēki bijuši pretimnākoši, iedrošinājuši darīt. Ne tik viegli gājis dažās citās valsts iestādēs, kur pretimnākšana nav sagaidīta. Atmiņā ataust sižeti televīzijas raidījumos, ka ēdināšanas uzņēmumu ir ļoti sarežģīti atvērt, bet kā ir patiesībā? “Tik sarežģīti nav, kā raksta internetā,” saka Lauma. “Atzīšos, ka sākumā bijām sabijušies, bet viss nokārtojās veiksmīgi.”
Jānis norāda, ka grūtākais ir dokumentācijas sakārtošana, tas aizņem ilgu laiku un prasa nervu pārbaudi: “Apbēdina, ka valsts iestādes nav pretimnākošas, mums visu izdevās sakārtot, pateicoties draugiem, kuri tam jau gājuši cauri. Manuprāt, jaunos uzņēmējus baida papīru kalni, kas jāaizpilda, jo nezini, kas un kā. Aizej uz kādu iestādi, sāc pildīt, bet tur neko nepaskaidro, nepalīdz. Kad jautā, ko darīt, varbūt var palīdzēt, atsaka, ka viss taču likumos un citos normatīvajos aktos uzrakstīts! Kādu tas varbūt aptur pusceļā, bet mēs nepadevāmies, gribējām pierādīt, ka varam tikt galā, un tagad esam gatavi arī citiem palīdzēt ar pieredzi. Mūsu paveiktais iedrošina arī citus, ka tas ir iespējams!”
Jaunie uzņēmēji neslēpj, ka bijis zināms izaicinājums pamest algotu darbu un mesties iekšā biznesa idejā. Nebijis nekāda B plāna, nebija atpakaļceļa, jāiet tikai uz priekšu!
Pēdējās dienas pirms ēstuves atvēršanas bijušas vissatraucošākās, neslēpj Lauma: “Es runāju ar draudzenēm, teicu – ko tad, ja neviens neatnāks?! Ko mēs darīsim, nekā cita jau nav! Pašiem patīk, bet vai citiem patiks? Daudz šādu jautājumu malās galvā. Tas bija vissmagākais brīdis, bet, kad klienti sāka nākt, sapratām, ka viss kārtībā.”
Tagad pagājuši trīs mēneši, un abi atzīst, ka sperts pareizais solis. Saņemts pozitīvs apmeklētāju novērtējums, netrūkst pastāvīgo klientu, un Jānis atzīst, ka rezultāts ir pat labāks, nekā cerēts: “Mēs jau bijām ļoti pieticīgi, gribējām tikai mazumiņu, tāpēc ir prieks par jau sasniegto. Par apmeklētājiem sūdzēties nevaram, vislabāk jau darbojas reklāma no mutes mutē. Pozitīvās atsauksmes ir ļoti svarīgas, un arvien vairāk saprotam, ka jāieklausās klientos. Ja būs labi viņiem, būs vieglāk strādāt arī mums.”
Iegriežas jauni un veci, labprāt nāk vecāki ar bērniem, jo te ir spēles bērniem, viņi var dzīvoties, ja pankūku ēšana vairs nevilina, netraucējot vecākiem pabeigt maltīti. Abi pankūku namiņa saimnieki galvenokārt strādā divatā, bet vajadzības gadījumā ir arī palīgi. Lauma un Jānis atzīst, ka svarīgi pašiem būt kontaktā ar apmeklētājiem, uzklausīt viņu domas, vēlmes, atziņas.
Nevienam nav noslēpums, ka mazpilsētās sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem nopietnākais pārbaudījums ir ziema, kad pilsēta noklust. Jautāju, vai viņus nebaida pirmā ziema, vai gatavi pārbaudījumam. Lauma atzīst, ka viņai satraukuma neesot: “Vai tad cilvēki ziemā negrib ēst? Tad ārā sēdēt negribēsies, cilvēki meklēs siltas telpas, un kāpēc lai viņi neiegrieztos pie mums, lai pie reizes apēstu arī kādu pankūciņu. Mēs jau vasarā pārsvarā turējāmies uz vietējiem klientiem, ceram, ka viņi mums būs uzticīgi arī ziemā. Esam pārliecināti, ka mums izdosies, un tas arī ir pats svarīgākais. Ja ticam sev, gan jau arī citi mums noticēs!”
Abi jaunie uzņēmēji atzīst, ka konkurence nebiedē, jo katram pilsētā ir sava niša. Viņuprāt, ir tikai labi, ja ir dažādība – vieniem pankūkas, citiem – sušī, vēl kādiem – kūkas. Jo vairāk, jo cilvēkiem lielāka iespēja izvēlēties.
Komentāri