Pazīstamais, visās paaudzēs cienītais dzejnieks un tulkotājs Knuts Skujenieks kļuvis piederīgs Liepai. Viņam liepēnieši piešķīra Veidenbauma prēmiju par krājumu “Mūsu dzīve nokalpotā”. Saruna ar viņu par Ziemassvētkiem, dzīvi un dzeju.
– Ziemassvētkos
viss apstājas vienā punktā. Laiks pārdomām. Es domāju, kā esam dzīvojuši. Kad cilvēks gados jauns, viņš domā, kā dzīvos tālāk, es par to vairs tik daudz ne. Esmu pateicīgs par katru dienu, kura nodzīvota. Jauni cilvēki to nesaprot. Vajadzētu pārdomāt, vai
esi dzīvojis mierā un saskaņā ar savu sirdi, arī sirdsapziņu. Tas, protams, ideālais variants. Vienmēr paliek kas nepadarīts, kas izdarīts ne tā, kas grauž, vienmēr ir ko sev pārmest. Neviens neesam ideāls. Bet šis brīdis ir pārdomām. Šajā ziņā neesmu ne pagāns, ne kristietis. Cienu visas kristīgās tradīcijas, un nav nekas pretī pavilkt bluķi. Galvenais, ka šajā brīdī viss apstājas un tad sāk griezties. Un tad, kas zina, cik ilgi
katrs nodzīvosim nākamajā lokā. Katrs gribam nodzīvot labāk, tā, lai labi būtu arī citiem. Un tas visgrūtākais, jo ne vienmēr, kas labi tev, der arī citiem. – Ziemassvētki ir arī dāvināšanas laiks. – Ģimenē esam pieņēmuši, ka pieaugušiem cilvēkiem neko nedāvina. Mazbērniem gan. Lielākajam, kam pieci gadi, sagādājām tāfeli ar krītu un slaukāmo lupatu, mazākajam, kurš vienmēr palīdz virtuvē, nopirkām bērnu trauku servīzi, kā jau lielākajam šefpavāram. Redzēs, kā dāvanas novērtēs. Mašīnu viņiem tik daudz, ka nezina, kur likt. Bērniem vispār šodien ir pārāk daudz mantu, bet pārāk maz tādu, kas ir tieši viņiem gatavotas, un vēl mazāk tādu, kuras
paši gatavojuši. Tā ir, citi laiki, citas dziesmas. Kad bērni bija mazi, tad lielāko istabu rotājām ar lielām piparkūkām. Bērni mīklu grieza dažādās formās, cepām. Tās radīja svētku sajūtu. Tā arī ir dzīves mācība – kādreiz, skarbākos apstākļos, cilvēki prata radīt svētkus. Tad problēmu nebija mazāk, tikai citas. Kā rakstīju kādā dzejolī – esmu no tās pasaules, kuras gandrīz nav. Esmu 20. gadsimta cilvēks.
– Bet dzejā jauns.
– Dzejnieks, kam lieli mazbērni, nevar rakstīt kā 18 gadīgs jauneklis. Jaunie kolēģi aizdomīgi skatījās uz manu pēdējo krājumu “Mūsu dzīve nokalpotā”. Mēs tiešām esam nokalpojuši, kā pratām. Ar dzejniekiem ir tāpat kā ar sportistiem, baletdejotājiem, aktīvais mūžs nav tik garš. Grūti noturēties dzejas seglos. To var tad, ja cilvēks ir godīgs pret to, ko dara. Pastāv uzskats, ka dzejnieks ir mūžam jauns. Tās ir blēņas. Viņš ir tik vecs, cik ir.
Ja kaut ko uzkricelēju, tā nav dzejošana. Kādi vairs burvīgi mirkļi 70 gadu vecumā. Tad jābūt Gētem,
katrs to nevar. Par dzejoļu krājumu esmu gandarīts, tajā apkopots vairāk nekā desmit gados rakstītais. Nākamgad iznāks “Rakstu” pēdējais sējums. Tas būs raibs, arī jaunības dzejoļi, kurus īpašā vērtē neturu, arī vēstules no lēģera.
– Vai atceraties pirmo uzrakstīto dzejoli? – Pirmo dzejoli uzrakstīju astoņu, deviņu gadu vecumā. Kaut ko par sniegu, to atceros. Bet 70 gadu jubilejas svinībās māsīca šo dzejoli nolasīja. Kā tas, gājis caur daudzām rokām, saglabājies, vēl nezinu. Varbūt ielikšu pēdējā sējumā.
Četru gadu vecumā dēls sacerēja savu vienīgo dzejoli. Ne jau uz papīra, bet norunāja: “ Zaķis aizgāja uz mežu un salūza, Suns aizgāja uz upi un salūza. Cilvēks aizgāja uz bodi un salūza.” Vairāk viņš nav dzejojis, nodarbojas ar praktiskām lietām, meita dzīvo un strādā Holandē, ir dizainere. Skumji vecākiem, bet viņai jādzīvo sava dzīve. Nekad bērniem neesam teikuši, ko lai viņi dara, lai izvēlas paši, ja būs vajadzīgs padoms, paprasīs. Tieši tāpēc nekad ar bērniem neesam sanīdušies. Viņi zina, kur dabūt padomu. Mēs nedomājam, lai bērni piepilda mūsu sapņus. Tā uzskatīt ir briesmīgākais noziegums pret bērnu, jo bērns no piecu gadu vecuma ir patstāvīgs cilvēks, ar savu raksturu, domāšanu. Vecākiem galvenais, lai viņiem labi iet. Laiki
mainījušies. Ko mēs zinām par to, ko viņi dara, par viņu profesiju? Nevaram dzīvot kā kādreiz – tēvs bija zemnieks, vectēvs zemnieks, tad varēja mācīt. Viņi prata savu darbu un to mācīja jaunajai paaudzei. Uztaisīja mazu grābeklīti un kopā strādāja, mācīja.
Skatāmies, kā aug mazbērni Hugo un Emīls. Mēs viņus tā neaudzinātu, bet arī neko nesakām. Tas vecāku ziņā. Ēmīlam mana tēva vārds. Tēvs nomira Amerikā, vēl ir viņa biedri, kuri kapiņu var uzkopt. Aizsūtīju bildi, ka dzimtā ir Emīls Skujenieks.
– Kāpēc sākāt tulkot?
– Sāku ļoti sen, vidusskolas laikā. Tulkot ir interesanti. Tā ir profesija, kurā esi režisors un aktieris. Tev jāiejūtas lomā un jāiztaisa tā, lai cilvēks, kurš to valodu neprot, lasot dabūtu to noskaņu, kas ir dzejolī. Tulkotājs ir ļoti grūta profesija, bet sviedru smārdu dzejolī nedrīkst just. Valodai jābūt vieglai, brīvai. Tulkotājs atveido ne tikai saturu, arī formu, melodiju, kompozīciju. Daudz kur pasaulē tā nedara. Kolēģi pārliek, pārstāsta saturu. Ja dzejai ir stingrs mugurkauls, tā nepazūd tulkojumā. Vai var pārstāstīt Rainera Marijas Rilkes dzeju? Pārstāstā zūd visa burvība. Tam ēteriskumam
jāskan arī latviski. Ja tulkojums izdodas, lasītājs dabū ne tikai baudu, bet labs tulkojums spēcīgi ietekmē latviešu oriģināldzeju. Kad rakstu pats, varu lietot tos paņēmienus, kurus pārvaldu, atdzejojot bieži vien jāizmanto tas,
kas man ne visai patīk. Protams, tulkotājam jāspēj pacietīgi strādāt un jābūt talantam. Kurš katrs to nevar. Man patīk tulkot tautasdziesmas.
Ir kolēģi, kuri brīnišķīgi tulko, bet viņi ir pārāk inteliģenti, pārāk smalki, lai bristu pa kūti. Ja manī kas ir no laucinieka, tad tā ir valoda. Bez tās nevar tulkot tautasdziesmas. Jārunā dabiskā valodā, nevis smalkā un izmeklētā. Lasītājam jājūt, ka viņš nelasa dzeju, bet tautasdziesmu. Man valodu izjūta no dabas dota, tāpēc arī tulkoju.
Nav pasaulē ar informāciju bagātākas par dzejas valodu. Dzeja būs vienmēr vajadzīga. Cik daudz? Tas ir cits jautājums.
– Cik valodu jūs protat? Dažviet rakstīts, ka 30.
– Man cits rēķins. Cik valodas es pazīstu? Ar pazīšanos ir tā kā dzīvē. Ir ļoti intīma pazīšanās un tāda, ka pāris reizes redzējis uz ielas. Tāpat ir ar valodām. Vecāmāte, pie kuras pavadīju bērnību, runāja vāciski, krieviski, lietuviski, poliski.
Galva nav miskaste. No katras valodas kas paliek. Strādājis esmu ar daudzām valodām. Sarunāties varu kādās piecās. Labākajos gados man nebija iespējas braukāt, ceļoju pie rakstāmgalda. Vairākās valodās varu lasīt, bet ko runāt, nesaprotu.
Nedēļas laikā Horvātijā pamazām sāku runāt. Būtu varējis padzīvot mēnesi, jau runātu. Maķedonijā vienreiz meklēju, ko nopirkt suvenīram, nezinu, kādā valodā runāju, iespējams, lauzītā serbu. Tirgotāja prasīja, vai tava sieva netamborē, varēju atbildēt, ka viņai nav laika. Ar slāvu valodām viegli tikt galā. Aizvien strīdas, cik to ir – 11 vai 13.Tās visas kā vienas lielas valodas izloksnes. Tagad, taisot jauno latgaļu valodu, liek iekšā poļu, krievu vārdus.
Ar grieķu valodu ir citādāk. Tulkojot lūdzu konsultanti, lai patulko parindeņus. Vairs nevaru fiziski tik daudz vārdnīcu izšķirstīt, un jau aizmirstas atrastie vārdi. Tā ir. Kā viena dusmīga lauku sieva teica otrai: “Tu esi sklerozes stadijā un alfabēts.” Kad man ir pareizais tulkojums, melnraksts, sēžos klāt un sāku labot. Izrādās, ka tas, kas tulkots kā roze, ir granātkoks, un tā nav vis vīģe, bet dateļpalma. To tulkojis cilvēks, kurš zina sarunvalodu. Bet dzejas valoda ir citādāka.
– Piedaloties dažādos literātu saietos, jūs pārstāvat Latviju. Tā ir liela atbildība.
– Ārzemēs, kad esi vienīgais un pārstāvi Latviju, protams, ir atbildība.
Neesmu nekāds superpatriots, bet ir situācijas, kad esi kas vairāk par dzejnieku. Rakstnieku seminārs notika uz kuģa Egejas jūrā, iegadījās 18.novembris. Jaunākie kolēģi bija visnotaļ vienaldzīgi, viņus bija pārņēmušas citas intereses. Man bija līdzi balzams, rupjmaize, kāda šprotu kārba. Neesmu no tiem, kam patīk organizēt, bet, ja jādara, daru. No rīta pienāca klāt poļi un pajautāja, vai man nebūtu nekas pretī, ja pa kuģa radio apsveiktu valsts gadadienā. Kamēr viņi gatavojās, ukraiņi to izdarīja. Man Latvijas karogs bija, nostājāmies goda stājā, nodziedājām himnu. Tu esi Latvija, tas jādara.
Ko cilvēki visvairāk lamā? Laiku un valdību. Laiks ir vai nu par karstu, vai aukstu, valdība ir lamāšanai. Jebkuram lēmumam, kuru tā pieņems, vienmēr būs pretinieki. No vienas puses, cilvēks grib ko jaunu, bet tanī pašā laikā vēlas, lai viss paliek pa vecam. Tāda ir viņa daba, vislabāk būt piesardzīgam optimistam.
– Mums taču ļoti patīk sevi salīdzināt ar citiem. Citās valstīs viss ir labāk, skaistāk.
– Mēs skatāmies uz kaimiņiem, bet neņemam vērā, ka viņi skatās uz mums. Tas ir ar lepnumu jāuzņem. Arī mēs varam palīdzēt, dot padomu.
Visu laiku pieraduši, ka zviedri mūs atbalsta. Pirms gadiem Stokholmā bija iecerēts būvēt dzelzceļa līniju cauri vēsturiskajam centram, dažus metrus no baznīcas, kur apglabāti visi zviedru karaļi. Bija atbraucis rakstnieku savienības vadītājs, stāstīja par situāciju. Puspajokam viņš noteica: “Brauciet mums palīgā glābt vēsturisko centru.” Labi. Uzrakstīju vēstuli, kurā uzsvēru, ka mēs negribam jūs mācīt, bet mēs zinām, ko nozīmē sagraut vēsturiskas vērtības. Mums ir rūgta pieredze, kuru jums nenovēlam. To parakstīja teju visas radošās savienības. Kopā ar arhitektu Jāni Lejnieku braucām uz Stokholmu.
Kopā ar zviedru rakstniekiem devāmies uz protesta mītiņu. Tas notika akadēmijas vienā zālē, tur dāmas sēdēja cepurēs. Tāds, lūk, izskatījās protesta mītiņš. Domājām, ka pasākums starptautisks, bet bijām vienīgie ārzemnieki. Pieteicāmies arī pie vides ministres Annes Linnes. Viņa mūs nepieņēma oficiāli, pasēdējām vestibilā un padzērām kafiju. Ministre atzina, ka arī ir pret, bet ministrijā domas dalās, aiz tām stāv liela nauda. Pēc dažiem mēnešiem dabūjām zināt, ka dzelzceļa būve pārtraukta.
Kad tagad braucu garām, sirdī silti.
Ne jau mēs ko palīdzējām. Mēs nebraucām kā lūdzēji, bet kā talcinieki.
– Jūs jau gadiem apmeklējat dzejas sarīkojumus “Kalāčos”.
– Tā darīšu arī turpmāk. Tagad esmu no Eduarda draudzes un Veidenbaumam rada.
Komentāri