Ja var, tad jādara

Cēsu Politiski represēto biedrība vadību uzticējusi Jānim Vidriķim. Viņa ģimeni 1949.gada 25.martā izsūtīja, Jānis dzimis svešumā, Latvijā atgriezās, kad bija četri gadi.

-Represēto noskaņojums ir mundrs. Ir svarīgi likteņbiedriem satikties, atceres reizēs pieminēt savējos. Ir jāstāsta, ko tauta pārdzīvojusi, to smagumu, ko pārdzīvoja ģimenes, kuras izsūtīja. Līdz 2014.gadam dzīvojām mierīgi, nespējot iedomāties, ka šodienas realitāte ir karš tepat kaimiņos, ka var iznīcināt tautu. Mūsu kaimiņš nav mainījies, jaunajai paaudzei tas ir jāzina, ikvienam tas jāatgādina.

Valsts aizsardzības mācībā vidusskolā jauniešiem māca ne tikai rīkoties ar ieročiem, izdzīvošanu, arī domāšanu. Ikvienam būtiska ir piederība dzimtajai vietai. Pietiekami daudz Latvijā ir valstij nelojālu cilvēku. Pēdējos gados  viņi gan pieklusuši, bet tas nenozīmē, ka viņu nav. Kopš notiek karš Ukrainā, daļa cenšas runāt latviski. Bet par ko viņi domā? Pasaule pēdējos gados ir mainījusies, ir vērtīgi pāršķirstīt vēstures lappuses, arī vecāku, vecvecāku atmiņu stāstus.

-Kad sapratāt, ka esat no izsūtīto ģimenes?

-Bērnības pirmie gadi atmiņā kā paātrinātā kinolentē. Netālu aiz dārza bija Čajas upe, aizskrēju tur, tēvs makšķerēja, atceros, cepām kāļus. Kad devāmies mājās,  kāpām uz kuģa. Braucām caur Maskavu,  mamma bija nopirkusi kēksu ar rozīnēm. Laikam jau tik ļoti garšoja un tika par daudz, jo gadiem neēdu rozīnes.   

Atgriezāmies Raunā, sākumā “Mazstuķos” netikām, dzīvojām pie radiem kaimiņos. Tēvs bija darbojies studentu korporācijā “Fraternitas Rusticana”. Kad atradu studentu cepurīti, prasīju par to, viņš tikai atteica, ka tā studentu, lai liekos mierā. Vēlāk, kad korporāciju atjaunoja, sešus bijušos biedrus atjaunoja un viņu bērnus uzņēma, tā aizvien darbojos korporācijā. Sapratu, kāpēc tēvs par to agrāk nerunāja. Tās statūtos bija teikts: “Apvienot Latvijas Universitātes latviešu studentus, audzināt viņus saskaņā ar 1934. gada 15. maija idejām, disciplinēt savus biedrus pašaizliedzīgai kalpošanai tēvzemei, tautai, valstij un zinātnei.” Mamma bija dziedājusi “Dziesmuvarā”. Bijušie koristi regulāri tikās,    Melāni­ja Vanaga bija mammas draudzene. Tikšanās reizēs biju klāt, bet ar mani par Sibīriju nerunāja. Droši vien vecāki, zinot manu raksturu, sargāja. Skolā    savu reizi kāds izmeta – fricis. Par to neiespringu. Kad jau mācījos vidusskolā un kad sabrauca radi, draugi, sarunās daudz ko dzirdēju. Mamma par Sibīriju nežēlojās, tur apkārt bija daudzi pazīstami un arī cilvēki, kuri 30.gados bija izsūtīti no Krievijas, viņi saprata jaunos izsūtītos.

-Vai pašu nav mocījis jautājums – kāpēc vecākus izsūtīja?

-Padomju varas mērķis bija iznīcināt mūsu tautas strādīgos, inteliģenci. Laukos palikušos varēja piespiest veidot kolhozus. Padomju ideoloģijai bija jāpārņem cilvēku prāti. Latvieši mīlēja savu zemi. Vectēvam bija izveidota laba saimniecība. Saņēmis goda rakstus, atzinības, Atzinības Krustu par lauksaimniecības sasniegumiem. Tēvs bija dienējis Latvijas armijā, kara laikā bēguļoja, bet mamma ar māsām pārcēlās pie saviem vecākiem Salac­grīvas pusē. Vectēvu, vecmammu un tēvu izsūtīja no Raunas, mamma bija noslēpusies mežā. Kad viņas tēvu un mazmeitas veda prom, draugi to pateica, viņa pievienojās. Tikai pēc gada mans tēvs un māte satikās.

Tēvs bija agronoms un Sibīrijā drīz vien kļuva par brigadieri, mācīja, kā saimniekot. Par panākumiem bija izvirzīts    Sasniegu­mu izstādei Maskavā. Jau 1957. gadā varējām atgriezties, bet tēvu nelaida, lai apsēj laukus, rudenī – lai nokuļ. Pavasarī tomēr ļāva doties mājās.

-Pats un māsas ieguvāt labu izglītību, izdevās piepildīt sapņus.

-Gadu mācījos Baižkalna skolā, tad to likvidēja, tad Raunas skolā, Cēsu 1.vidusskolā. Esmu saglabājis skolas dienasgrāmatas. Pamatskolā mācībās bija četrinieki un piecnieki, bet uzvedībā – divnieki. Tēvam ne reizi vien nācās iegriezties skolā. Neko tādu jau nedarījām. Skolas otrā pusē bija ieeja pagrabā. Tur glabājās tukšas koka mucas, tās nolaidām gravā.  Raunas centrā dzīvoja kovārnis Kvēps, viņš bija draudzīgs. Krievu valodas stundā ienesām klasē un palaidām. Tracis bija liels, kad visi to sāka ķert. Mājās daudzreiz dabūju pa mizu, bet vainīgs nejutos.   

Māsas pēc atgriešanās mācījās 2.vidusskolā krievu plūsmā. Maija kļuva par agronomi, strādāja Mārsnēnos, Dzintra par inženieri Rīgā.

Ko gribu dzīvē darīt, īsti nesapratu. Domāju mācīties mūzikas skolā, jūrskolā. Iestājos Cēsu vidusskolā matemātikas klasē, bet paralēlklasē bija foršas meitenes, panācu, ka ļāva pāriet uz to. Vidusskolā ēverģēlību netrūka. Pēc tam iegadījās tā, ka studēju Jelgavā, Daugavpilī, Rīgā. In­teresēja elektronika, pabeidzu Politehnisko institūtu, strādāju rūpnīcā. Piedāvāja kā ministrijas pārstāvim strādāt ieslodzījumu pārvaldes ražošanas sistēmā par inženieri. Vēlāk    milicijas skolā par kursa priekšnieku.
Interesants un gana saspringts bija darbs Latvijas Republikas Drošības dienesta Operatīvajā nodaļā.

Zviedrijas, Dānijas karalieņu, pāvesta vizītes Latvijā ir neaizmirstamas.    Būt klāt tādos notikumos bija ne tikai pienākums, arī gods. Tad vairākus gadus nostrādāju Robežsardzē, esmu atvaļināts robežsardzes pulk­vedis. Dzīve bijusi notikumiem bagāta, kā dziesmā vārdus nevar    izmest, tā to, kas piedzīvots.

-Jūs pētāt dzimtas vēsturi, kāpēc tas ir svarīgi?
-Tas ir ne tikai interesanti. Katras dzimtas stāsts ir Latvijas vēstures stāsts. Mammas dzimtas koks aizved pat līdz 17.gadsimtam.    Dzimtas koka rullis ir daudzu metru garš. Brālēns daudz dara, meklē arhīvos. Tēvs dokumentus par “Mazstuķiem” bija paņēmis līdzi izsūtījumā un pārveda mājās. Ir arī liecības par darbu svešumā.    Interesanti, ka neilgi pirms Atmodas tēvs no kolhoza atpirka dzimtas māju, vēlāk dabūja naudu atpakaļ. Katra cilvēka mūžs ir grāmatas vērts.

1972.gadā beidzām vidusskolu, kad pēc 40 gadiem satikāmies, ienāca prātā, ka vajadzētu izveidot filmu, kurā katra klasesbiedra dzīvesstāsts. Bijām 32. Trijos gados lielākoties trijatā    braucām pie katra, pavadījām dienu, runājāmies. Pieci klases biedri jau bija aizsaulē, arī par viņu dzīvi savācām atmiņas. Tie mūsu dzīvesstāsti.     

Tika samontēta trīsarpus stundu gara filma. Tā ir katram. Palicis arī “melnais” materiāls. Klases salidojuma atklāšana notika baznīcā, kopā ar mums bija bērni, mazbērni. Uzdāvinājām filmu vidusskolai. Bija doma, ka par mūsu skolas laiku, lielākoties ēverģēlībām, varētu sarakstīt grāmatu, pandēmija ieceri izjauca. Vis­maz uz laiku.

-Jums ir daudzi sabiedriskie pienākumi, kā visam atrodat laiku?

-Ja vēlas darīt un māk, tad laiku vienmēr var atrast. Esmu Latviešu biedrības nama domē. Tiekamies, runājam par saimnieciskiem jautājumiem, plānotajiem pasākumiem. Esmu arī administrators biedrības namā. Kad pats studēju, studentu korporāciju nebija, man tajā ir interesanti, tiekamies dažādas paaudzes. Man ir daudzas intereses: ezotērika, reiki, masāžas, šamanisms, daba, foto, mūzika, māksla. Apņēmos būt vadītājs Politiski represēto Cēsu biedrībai. Jāiepazīstas, jāapzina, ko varam kopā darīt.

-Vai piemiņas vietas neieaugs zālē, kad vecākās paaudzes nebūs? Vai svešumā dzimušajiem ir svarīgi runāt, izzināt savu dzimtu stāstus?

-Katrs esam citāds, vienus interesē, viņi grib zināt, citus ne. Represētajiem ir bērni, mazbērni, jārunā ar savējiem, jāskaidro. Arī skolās vairāk ne tikai jāstāsta, bet svarīgi ir skaidrot, kas bija represijas, ka cieta cilvēki, kuri kādreiz dzīvoja tepat pagastā. Katru paaudzi uzrunā cits stāsts, un tas ir jāstāsta. Džekijs Čans teicis: “Katrs mūsu dzīves ceļā sastaptais cilvēks ir skolotājs. Cits māca kļūt stiprākam, cits – gudrākam, cits māca piedot, cits – būt laimīgam un priecāties par katru dienu. Cits pat nemāca, bet gan lauž, taču arī šādi mēs gūstam pieredzi. Cieni katru cilvēku, pat ja tas parādījies kaut uz mirkli. Ja jau esi viņu sastapis, tad tam ir iemesls.”

-Saimniekojat Raunas pagasta “Mazstuķos”?

-Tur darāmā netrūkst. Meitas, mazbērni brauc palīgā. Viņām te patīk. Māsas brauc ciemos.