Kad latviešu valodā ienāk jaunvārdi vai svešvārdu latviskojumi, aizdomājos, vai visiem vārdiem tiešām jābūt latviskotiem. Kaut vai pēdējais sabiedrībā skaļāk izskanējušais Latviešu valodas attīstības kopas publicētais jaunvārds sāļvira soļankas vietā, ko viņi balsošanā izvēlējušies no sabiedrības iesūtītajiem priekšlikumiem. Tāpat nereti kādu tehnisku terminu latviskošana, kad sen jau pierasts pie svešvārda un latviskotais vārds tā arī nemaz neiedzīvojas, lai arī ir latvisks.
Jāteic, ka latviešu spēja darināt jaunvārdus ir visnotaļ uzteicama. Par to varēja pārliecināties, arī lasot dzejnieka Kārļa Vērdiņa ierakstu, kurš, atsaucoties uz sāļviru, rosināja arī savus jaunvārdus: borščs – biešvira, suši – rīsripa, makarūns – dārgcepums, kruasāns – tukšvidpīrāgs, mango – lieldzeltenplūme, avokado – sāļzaļbumbieris, lazanja – kārtgaļpīrāgs, veģetārais karijs – pikantsāļbezgaļmērce. Dzejnieka iedvesmoti, viņa sekotāji dalījās ar virkni saviem jaunvārdiem: pelmeņi – vārpīrāgi, vārenīši, gaļklimpiņas, ausainīši; kebabs – šņakgaļa, turkmaize, cirtgaļsātmaize; suši – rīsrullis; plovs – svešzemjrīsķopsis, rīsjērķēpa, rižrīsenis, gaļrīsenis; pica – sāļripa vai sāļrausis; kvass – skābenis; smūtijs – glumītis. Lasot šos ierosinājumus, ne tikai jāsmaida, bet arī jāaizdomājas, cik daiļskanīga ir mūsu pašu valoda, un, ja man gluži soļanku par sāļviru negribētos dēvēt, tad pelmeņus saukt par ausainīšiem būtu tiešām ļoti skanīgi, tāpat man nemaz nebūtu iebildumu picu dēvēt par sāļo rausi.
Bet, kamēr pie mums sacenšas jaunvārdu darināšanā, tikmēr Dzīvnieku aizsardzības aktīvistu organizācijas PETA biedri Vācijā gājuši soli tālāk un vētījuši sakāmvārdus, norādot, ka daļa no tiem diskriminē dzīvniekus un to vietā būtu jāievieš citi. Arī latvieši nereti, kad kāds, vēloties norādīt uz otra šmulīgumu, teic “netīrs kā cūka”, atgādina, ka šie dzīvnieki patiesībā ir ļoti tīrīgi un nevajag viņus tā apvainot.
Tautas sakāmvārdi ir ļoti daudzpusīgi – gan ar pozitīvu, gan negatīvu nozīmi. Droši vien vāciešiem nepatiktu mūsu salīdzinājumi sakāmvārdos: “lācis uz ausīm uzkāpis”, “glums kā zutis”, “viltīgs kā lapsa”, tajā pašā laikā ir daudzi teicieni ar pozitīvu iezīmi – “vesels kā zirgs”, “te jau pat zirgam jāsmejas”, “strādīgs kā vērsis”, “stalts kā briedis”, “uzticīgs kā suns”, “čakls kā skudra”.
Nerunājot par to, ka dzīvniekiem visticamāk ir dziļi vienalga, kādos vārdos mēs viņus piesaucam, un varētu padiskutēt, kā viņi par mums, cilvēkiem, savā valodā runā, varu piekrist dzīvnieku aizstāvības “Zootēka” veidotājam Sandrim Ādminim, ka tas, kā runājam, parāda mūsu pašu attieksmi pret dzīvo radību, pasauli. Tāpat šie teicieni atspoguļo arī pārmaiņas sabiedrībā un tās paradumos, jo, kā norāda S.Ādminis, teiciens “nošaut kā suni” atspoguļo to, ka kādreiz bija normāli vecu vai nepaklausīgu suni nošaut. Tagad tas ir morāli novecojis, tāpat labi zināmais teiciens “pirmie kucēni slīcināmi”. Viņš teiciena “divi zaķi ar vienu šāvienu” vietā mēdz teikt “divi burkāni ar vienu rāvienu”, un jāteic, ka tas labi ilustrē gan ieguvumu, gan arī raisa smaidu tiem, kuri saskārušies ar situāciju, ka no dobes rautā viena burkāna vietā izraujas uzreiz vairāki.
Latviešu valoda ir ļoti daiļskanīga un bagātīga, un cilvēka runas veids labi raksturo pašu personu. Savukārt māksla izmantot latviešu sakāmvārdus padara valodu vēl krāšņāku un daudzveidīgāku. Tāpēc vairāk par nepieciešamību, ka visi svešvārdi ir jālatvisko, un raizēm, vai ar savu sakāmo nenodarām pāri kādai dzīvai radībai, varam piedomāt, ko valodas lietojums liecina par mums pašiem.
Komentāri