Sarkanām sirsniņām rotātie skatlogi ir pirmie un gandrīz vienīgie elementi, kas jau kopš februāra sākuma stāsta, ka būs tāda mīlestības svētku diena, kad kopīgi kaut kur doties un pabūt kopā. Kopš laika, kad 14. februāris mūsu kalendārā sāka saistīties ar Valentīna dienu, ir dzirdēti izteikumi par un pret svešzemju tradīciju pārņemšanu, taču nākas atzīt, ka nekā dzīvotspējīga vietējās tradīcijās mums nav.
Svešzemju svētku ienākšana vietējā kultūrā spēcīgā vilnī pirmo reizi sākās pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Pa šo laiku ir bijušas vairākas tradīcijas, kas mēģinājušas ielauzties publiskajā telpā. Tāda ir, piemēram, īru svētā Patrika diena, amerikāņu Pateicības diena, zviedru Lūcijas diena, kā arī helovīns jeb visu svēto dienas priekšvakars un, protams, Valentīna diena.
No nosauktajiem pie mums itin veiksmīgi iesakņojušies ir tieši pēdējie. Tas nav pārsteidzoši, ja ņemam vērā, ka mūsdienu sabiedrībā nav labāka ideju pārraidīšanas veida par populāro kultūru un iepirkšanos. Šie ir mūsdienu tradīciju dzīvotspējas kritēriji, un nevajag gausties, ja ar savu rīcību paši tiem piekrītam. Jauno svētku popularitātei ir visi priekšnoteikumi – veikali piedāvā pazīstamu atribūtiku kopā ar atlaidēm, savukārt masu komunikācijas ceļā – no filmām un citām pārraidēm, mūzikas, grāmatām – mēs uzzinām, ko ar to visu darīt. Šie svētki ir pietiekami populāri ārvalstīs, lai mūsu rīcībā nonāktu gana daudz informācijas par to, kas tie ir, kā tajos uzvesties un cik tas viss ir brīnišķīgi.
Lūcijas diena, ko vēl pirms dažiem gadiem tika mēģināts iedēstīt pie mums, šiem kritērijiem neatbilda. Vairākus gadus tika izraudzītas Lūcijas, kas ar sveču vainagu galvā piedalījās dažādos pasākumos. Taču – ne tur ko nopirkt, ne ko skatlogā ielikt, tāpēc šī visnotaļ gaišā skandināvu tradīcija tā arī nav izkļuvusi no svešu svētku kategorijas. Līdzīgi ir arī ar Patrika dienu, kuru ik gadus 17. martā Latvijā svin īru krogos. Lai gan Īrijas valdība šo dienu ir pasludinājusi par īru kultūras popularizēšanas līdzekli, tomēr tā nav spējusi atrast uzrunājošus elementus, ko varētu pārdot plašām sabiedrības grupām.
Vienīgais, par ko gadās aizdomāties, vērojot svētku pārdošanas loģiku – kas notiek ar emocijām. Helovīnā viss ir vienkārši – tas ir mošķu pasākums ar konfekšu kāru, pārģērbtu bērnu ordām, tie ir izgrebti ķirbji un citas ārišķīgas parādības. Savukārt Valentīna dienas tematika pieprasa ne tikai šokolādes siržu, rožu un kartīšu pirkšanu, bet arī domas par to, kam tas viss vajadzīgs. Tādējādi Valentīna diena ir svētki ar divām sejām – no vienas puses, ļaudis to svin sirsnības dēļ, savu attiecību dēļ (Rīgas bāri, kafejnīcas un restorāni Valentīna dienas pēcpusdienā par apmeklētāju trūkumu žēloties nevar), taču, no otras, savu ražu vāc veikalnieki, ar kuru svētību skatlogi iekrāsojas sarkanu siržu toņos. Bilance rāda, ka cilvēku attiecības to daudzveidībā paliek viņu pašu darīšana, savukārt iepirkšanās, atlaides, šokolāde un citi īpašie nieki dominē publiskajā telpā. Ļaudīs nejūt sarkanās simbolikas cilvēciskos atspīdumus, taču aktualitāte ir nenoliedzama. Par to liecina kaut vai aktuālie jautājumi – kā pavadīsi Valentīna dienu? Ko tev uzdāvināja? Un nedod dies’, ja atradīsies kāds, kam nebūs, ko atbildēt un ar ko palepoties.
Ja kāds no ārzemēm pārņemtajos svētkos saskata tikai negatīvo, der norādīt, ka latviešiem tādu īstu svinamu svētku, ja neskaita Jāņus, Ziemassvētkus un Lieldienas, nemaz nav. Diez vai daudzi no patapināto svētku noliedzējiem stātos pirmajās rindās, lai no jauna iedibinātu kādas nacionālas tradīcijas, tādējādi aizpildot tukšumus mūsu kalendārā un emocijās. Šādā situācijā ir loģiski, ka tukšās vietas ieņem pieprasījumam atbilstošs piedāvājums. Pieprasījums ir pēc atrakciju ziņā pievilcīgiem un interesantiem pasākumiem, un šajā situācijā daudz vienkāršāk ir nevis domāt vai meklēt pašiem savus svētkus, bet gan izmantot tos, kas gadu desmitiem sekmīgi vairojuši un saglabājuši popularitāti ārzemēs.
Komentāri