, arodbiedrību savienības darba aizsardzības konsultants
Arodorganizācijas īpašu uzmanību pievērš – darba vietai, algai, sociālajām garantijām un darba aizsardzībai. Kas attiecas uz darba aizsardzību, jāsaka, ka ar to darba vietās nodarbojas ļoti maz vai nenodarbojas nemaz. Tiesa, tā ir ļoti specifiska darbības joma, kur vajadzīgs pietiekami augsts kompetences līmenis, lai varētu šos jautājumus risināt. Šobrīd valstī situācija ir pietiekami dramatiska. Statistika liecina, ka diemžēl pēc piecpadsmit gadiem brīvvalstī situācija darba aizsardzībā nevis uzlabojas, bet pasliktinās. Kopējais nelaimes gadījumu skaits valstī katru gadu pieaug. Arī arodslimību un smago nelaimes gadījumu skaits progresē. Un tas liecina tikai par to, ka darba aizsardzības jautājumi diemžēl nav prioritāte ne valsts līmenī, ne darba devējiem un, paškritiski runājot – arī lielākai daļai arodorganizāciju.
Kā zināms, vidējais mūža ilgums Latvijā ir viens no visīsākajiem Eiropas Savienībā. Vīriešiem tie ir vidēji 65 gadi, sievietēm – 75. Dzīves līmenis Latvijā ir viens no viszemākajiem Eiropā. 80 procenti iedzīvotāju dzīvo uz vai zem nabadzības līmeņa. Protams, tam par iemeslu ir arī alkohols, kā arī situācija, ka vairākums cilvēku ir spiesti strādāt smagos un kaitīgos darba apstākļos. Pie tam ne tikai klasiskā izpratnē, ka smagi nesam un ceļam, bet liela nozīme sociālpsiholoģiskajam raksturam. Tas ir stress darbā, nedrošība par rītdienu, kā arī darba devēja primitīvā attieksme pret padotajiem kā pret otrās šķiras cilvēkiem.
Kā zināms, lielākais vairums slimību sākas no nepārtraukta stresa un psiholoģiskas pārslodzes. Tāpēc svarīgs ir arī Darba aizsardzības likums. Droši varu teikt, ka apmēram ceturtā daļa darba devēju ne-pārzina Darba aizsardzības likuma pamatprasības. Kaut gan pat likumā ir ierakstīts, ka galvenā atbildīgā persona par darba aizsardzības sistēmu, drošiem un veselīgiem darba apstākļiem ir darba devējs un neviens cits. Ar ierindas darbiniekiem ir pavisam bēdīgi. Darba aizsardzības likuma prasības pārzina tikai 15 procenti darbinieku. Rezultātā ir izveidojusies situācija, ka gan valsts ekonomika, gan uzņēmējdarbība tiek veidota uz strādājošo veselības un dažkārt pat dzīvības rēķina. Cilvēkiem bieži netiek nodrošināti veselībai draudzīgi darba apstākļi, kas prasa, protams, kapitālieguldījumus. Tāpēc arodbiedrības biedru grupa, kuru uzdevums pārstāvēt darbinieku intereses darba aizsardzības jomā, ir uzticības persona. Tā ir sena Eiropas prakse, ka darbinieki savu interešu pārstāvniecībai darba aizsardzībai no sava vidus izvirza uzticības personas, kas par darba devēja līdzekļiem mācās speciālos kursos. Tālāk jau šie cilvēki kaut ko reāli var risināt kolēģu interesēs. Protams, ir svarīgi izvēlēties atbilstošu cilvēku. Nekādā gadījumā tam nevajadzētu būt kā uzliktam slogam vai pienākumam.
Vēl vēlos uzsvērt – darba devēja pienākums ir informēt darbiniekus par riska faktoriem katrā darba iestādē. Darba aizsardzībā nedrīkst būt nekādu noslēpumu. Pat visnepatīkamākie riska faktori ir jāpaziņo darbiniekiem. Ir jāizskaidro, kā izvairīties no negadījumiem darba vietās.
Zinot latviešu psiholoģiskās īpatnības, ir saprotams, ka nemākam cīnīties par savām tiesībām un ilgi varam kurnēt pa stūriem. Tāpēc vismaz arodbiedrību savienības līmenī darbojamies un strādājam. Kā zināms, biežākie negadījumi notiek kokapstrādē, mežizstrādē, celtniecībā, transporta nozarē un medicīnā. Darba vietās nelaimes gadījumos pārsvarā cieš jaunie darbinieki un gados jauni cilvēki. Tam, protams, arī ir savs skaidrojums. Kādreiz pirms gadiem 20 pašsaprotama pieeja bija jaunā darbinieka apmācīšana. Viņam piestiprināja darba audzinātāju kolēģi, kurš viņu tālāk ievadīja darba procesā. Kā ir mūsdienās? Reti kurš uzņēmums ir saglabājis šādas tradīcijas. Bet visbiežāk jauno cilvēku iemet darba tirgū un bieži nenormālos darba apstākļos, tā arī viņš viens kuļas. Gādāt par darba audzinātājiem būtu viens no papildus uzdevumiem uzticības personām, kuras uzņemtos jaunā darbinieka konsultanta lomu.
Protams, situācija ir nedaudz mainījusies. Ja kādreiz darba devējs darbiniekam teica: “Ja negribi strādāt, dodies prom! Aiz vārtiem stāv vēl četri!”, tad šobrīd jau darba devējs ar darba ņēmēju runā kā līdzīgs ar līdzīgu. Tomēr civilizētā pasaulē jebkurš darbinieks ir darba devēja partneris, nevis darba zirgs. Pierakstījusi
Liene Lote Sīle
Komentāri