Jaunizveidotais portāls www.noliecsiksnu.lv vēsta, ka 37 procenti iedzīvotāju uzskata – dažos gadījumos bērna fiziska sodīšana ir attaisnojama. Tāpēc jautāju psiholoģei Ivetai Berķei, kāpēc veidojas šāds uzskats, un vai fizisks sods kā audzināšanas metode ir attaisnojams.
I. Berķe: “Gribētu nodalīt divas lietas. Viena, kad vecāki pēršanu izmanto tīri apzināti kā audzināšanas metodi, kas mantota no paaudzes paaudzē un tiek pieņemta. Siksna vai žagars kaut kur stāv, ja problēma – seko pēriens. Esmu dzirdējusi pat par profilaktiskiem pērieniem reizi nedēļā, ja arī nav iemesla. Otra,
kad tas tiek darīts aiz pieaugušo bezspēcības, uz augsta stresa līmeņa fona kādās konflikta situācijās. Kad emocijas sakāpinātas tiktāl, ka vienīgais veids, kā ar to tikt galā – sist. Vienalga kam – bērnam, sunim, kaķim. Tā ir nespēja kontrolēt sevi, tikt galā ar savu stresu.
Jo lielāki riska faktori sociāli ekonomiskajā situācijā – nedrošība, neskaidrība par nākotni, elementāru vajadzību trūkums, kad jādomā, ko ģimenei dot ēst, jo augstāks stresa līmenis pieaugušajiem. Ja tādā brīdī bērns prasa vecāku uzmanību, pieaugušais nevis atbild, bet uzkliedz viņam vai pat sit. Protams, jāņem vērā katra cilvēka individuāli psiholoģiskās īpatnības, ir pieaugušie, kuri spēj labāk kontrolēt savas emocijas un uzvedību, un tie, kuriem paškontroles spējas vājākas. Jo paškontroles spējas pieaugušajam zemākas, paaugstinātas spriedzes apstākļos pastāv risks, ka viņš var kļūt vardarbīgs.
Jāatceras, ka pēriens var dot tikai īslaicīgu rezultātu. Drīzāk turpmāk bērnam tās būs bailes no sekām vai sapratne – ja tā darīšu, dabūšu pērienu. Vai tas attaisnojas, ja bērnā paliek bailes, nedrošība un rodas neuzticēšanās pieaugušajiem? Jo attiecības starp pieaugušo un bērnu pēc pēršanas mainās, vecāki var izjust gan kaunu, gan vainas izjūtu, bērni izjūt bailes, pazemojumu, arī kaunu. Un šīs ir jūtas, kas attiecībās starp bērnu un vecākiem rada plaisu. Kur ir vardarbība, tur rodas grūtības uzticēties, būt patiesā kontaktā ar pieaugušajiem.
Domāju, ka procentuāli ir ļoti daudz ģimeņu, kurās šādu audzināšanas metodi neizmanto. Speciālistu uzmanības lokā jau nonāk tikai tās, kurās šīs grūtības pastāv. Bet tā ir visas pasaules problēma, mantota jau no seniem laikiem. Lai situācija mainītos, vajadzīgs laiks. Par sišanu kā audzināšanas metodi, kas izraisa ārkārtīgi smagas psiholoģiskās sekas bērnam, pasaulē runā relatīvi nesen. Pirmie pētījumi ir tikai pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā. Tātad tikai dažās pēdējās desmitgadēs pievērš uzmanību tam, ka bērnu sist ir slikti.
Modelis, ka pēriens ir normālas audzināšanas veids, darbojas līdz brīdim, kad pieaugušie saprot, ko ar to nodara bērnam. Tas, ka vecāki šobrīd sāk jautāt, atzīt, ka viņi sit bērnus, bet labprāt gribētu darīt kaut kā citādāk, ir pirmais solis uz pārmaiņām. Varam kaunināt un nosodīt vecākus, nosaukt viņus par vardarbīgiem, bet pareizāk būtu sniegt idejas un pieredzi, kā vēl tikt galā ar dažādiem audzināšanas jautājumiem, kā risināt attiecības ar bērniem. Kādreiz pietiek iedot vecākiem ierosmes, kā tikt galā ar savu stresu, kā strukturēt ikdienu, lai atrisinātu savas problēmas, veicinātu veselīgāku kontaktu ar bērnu. Ja vecāki saņem atbalstu no bērnudārza audzinātājas, skolotāja vai atrod starp citiem vecākiem domubiedrus, ar kuriem parunāties, kādi vēl ir veidi, kā reaģēt, audzināt un sadarboties, tā ir iespēja mainīties. Tāpēc svarīgi neklusēt, bet vaicāt. Vecākiem ir svarīgi sniegt informāciju par to, ka tas, kā viņi reaģē uz bērnu, atsauksies turpmākajā dzīvē. Bet to var izdarīt tikai caur personisko pieredzi. Speciālisti var informēt, lasīt lekcijas, tā aktualizējot šo problēmu, bet svarīgi, lai visi vecāki saprot, ka nepareizas audzināšanas metodes traucē attiecībās ar bērnu. Būtiski ir tas, ja vecāki izvēlas nesist savus bērnus. Var viņiem likties, ka bērns rīkojas nepareizi, dara blēņas, bet jāatceras, ka no vecāku rīcības būs atkarīgs, kā šī problēma risināsies turpmāk. Ja mēģinās slikto uzvedību „izsist”, ilgtermiņā tas ietekmēs vecāku un bērnu attiecības, tajās ienāks bailes un nedrošību. Tas ved uz neuzticēšanos, un bērns nepaļausies uz saviem vecākiem. Bērni ne jau ar sišanu atriebsies saviem vecākiem, bet ar norobežošanos, ar nespēju būt kopā. Bērni, kļūstot pieauguši, var saprast vecākus, var teikt, ka pēriens palīdzēja izaugt par kārtīgu cilvēku, bet mani nepārliecina, ka viņi ar to tikuši galā.
Svarīgi, lai vecāki saprot, ka var par šīm problēmām runāt un viņus nenosodīs. Diemžēl ir gadījumi, kad vecāki nonāk līdz kriminālatbildībai par bērnu sodīšanu.
Ja no paaudzes paaudzē tiek nodots viens audzināšanas modelis, ja nekur citur nesmeļamies pieredzi, nerunājam par to, nejautājam, kā varētu citādāk, nav iespējams iemācīties citus audzināšanas veidus. Bet, ja ir apziņa, ka gribas ko citādi, var iemācīties, ka problēmas atrisināmas arī sarunu ceļā. Mana pārliecība, ka ļoti daudzās ģimenēs audzināšana tā arī notiek – caur sarunām un kontaktu.
Cilvēkiem, kuri bērnībā cietuši no fiziskās vardarbības, pastāv risks, ka viņi būs emocionāli, fiziski vai seksuāli vardarbīgi. Taču noteikti nav sakarība, ka visi bērni, kuri cietuši no fiziskas vardarbības, pieauguši būs vardarbīgi pret saviem bērniem. Tikpat labi var būt pretējā reakcija, bērni, kuri piedzīvojuši fizisku vardarbību, caur šīm sāpēm, kaunu, pazemojumu un atsvešinātību nākotnē izvēlēsies kaut ko tādu saviem bērniem nedarīt. Un viņi nākamajām paaudzēm nodos pavisam citu audzināšanas modeli, atšķirīgu no tā, ar ko saskārās bērnībā.
Tā ir mana pārliecība, ka pēršana neattaisnojas nekad. Lai arī liekas, ka tajā brīdī daudz atrisinās, sāpes un aizvainojums bērna dvēselē paliek dziļi.”
Komentāri