Cēsu skolotājs Staņislavs Jakovļevs stundās runā tikai angļu valodā, savas klases skolēnus audzinot, runā latviski, sadzīvē runā dzimtajā – krievu valodā, bet skolas gados kā svešvalodu apguvis vācu valodu.
Cēsu rajona padomes balvas „Gada skolotājs 2007” sarīkojumā, saņemot balvu par profesionālu meistarību skolēnu mācīšanā un personības veidošanā, Staņislavs, stājoties Skolotāju dienas svētku publikas priekšā, pajokoja, sasveicinoties angliski un pajautājot, kurā valodā klausītāji gribētu dzirdēt viņa nelielo uzrunu. „Man patīk strādāt ar bērniem. Citu neko es negribētu darīt,” atzina balvas saņēmējs.
Sarīkojuma dalībnieki ar aplausiem uzņēma ziņu, ka Staņislavs ir viens no dažiem Latvijas skolu angļu valodas skolotājiem, pedagogu metodisko apvienību vadītājiem, kurš, ASV Starptautiskā kontaktu departamenta atbalstīts, šoruden uzaicināts smelties iespaidus un pieredzi Amerikā.
– Kā uzņēmāt pārsteidzošo uzaicinājumu?
– Vienu dienu man piezvanīja no Amerikas vēstniecības un sāka ar labiem vārdiem – tā un tā, mums zināms, ka jūs esat ļoti labs angļu valodas skolotājs. „Par kuru cilvēku jūs runājat?” atjokoju. „Diez vai man var veltīt tik labus vārdus.” Zvanītājs samulsa: „Jūs taču esat Jakovļevs?” Es saku: „Jā, bet par sevi nevaru teikt tik cildinošus vārdus. Manā darbā ir dažādi rezultāti. Ir bērni, kuri labi apguvuši angļu valodu, bet dažiem neveicas, viņi maz ko iemācās.”
– Piedāvājumu braukt uz Ameriku jūs taču pieņēmāt?
– Tas ir lielisks piedāvājums. Ar prieku to pieņēmu. Jau noskaidroju, ka brauciena laikā vairāk būs runa par kultūru, par to, kā kultūru izmantot mācību procesā. Piekto reizi braukšu uz ārzemēm.
– Jūsu darba vieta, Cēsu pilsētas Pastariņa pamatskola, rakstot ieteikumu rajona padomes balvai „Gada skolotājs 2007”, cita vidū apliecinājusi, ka pedagoģijā vienmēr esat progresīvu mācību metožu ieviesējs, jaunāko pedagoģisko atziņu atbalstītājs. Jūsu stundas un konsultācijas par interesantām atzinuši kā talantīgākie, tā arī skolēni, kuriem ir mācīšanās grūtības.
– Arī angļu valodā metodes mainās, mācīšana kļūst interaktīva. To ņemu vērā, trešo gadu esot angļu valodas metodiskās apvienības vadītājs rajona 3. – 6. klašu skolotājiem. Šo sabiedrisko pienākumu uzņēmos, jo tiešām vēlos, lai stundās ienāk pašas jaunākās metodes, lai bērniem tās būtu aizraujošākas. Ar kolēģiem metodiskajā apvienībā esam sastādījuši plānu šim mācību gadam – kā mēs, skolotāji, mācīsimies. Mans uzdevums bija atrast un uzaicināt atzīstamu lektoru, un man tas izdevās. Gunta Krīgere, angļu valodas grāmatu autore, ir unikāla pasniedzēja. Viņa lasījusi lekcijas arī ārzemēs, piemēram, pagājušajā vasarā Anglijā lekcijas angļiem, kā mācīt angļu valodu. Tas tāpēc, ka Anglijā droši vien ir problēmas ar lektoriem. Nesen angļu valodas skolotāju asociācijai bija seminārs, citu rajonu pārstāvji viens aiz otra aicināja viņu atbraukt uz savu rajonu, bet atbilde bija viena – vispirms uz Cēsīm.
Cēsu rajons būs pirmais, kur angļu valodā sarīkosim konkursu 5. un 6. klašu bērniem. Uzdevumi taps Rīgā, izdevniecībās. Mēs tos ieraudzīsim datorā. Konkurss Cēsīs reizē būs eksperiments, tāpēc, ka man ir izveidojusies laba sadarbība ar izdevniecībām. Katra kaut ko skolām cenšas piedāvāt. Vēl mēs rīkosim olimpiādi 3. – 6. klašu skolēniem, un tajā vērtētāji būs arī ārzemnieki. Meklēju tādus cilvēkus. Iepriekš bija no Austrālijas, Anglijas un Austrijas. Viņi spēlēja arī spēles kopā ar bērniem, dziedāja, stāstīja par savu valsti, rādīja bildes. Visiem patika.
Vēl es gribu piedāvāt skolotājiem iesaistīties projektā, kas pazīstams pasaulē. Viena vecuma bērni, mācoties angļu valodu, apgūst un runā par vienu tēmu. Vispirms mēs varētu šādi sadarboties mūsu rajonā. Bērniem satiekoties, būtu par ko runāt. Vēlāk jau varētu meklēt ceļu uz pasauli. Mācības bērniem kļūtu aizraujošākas.
– Arī jūs esat aizrāvies, tik dedzīgi runājat par sabiedriskajiem pienākumiem. – Kā tad! Drīz skolēnu vecāki atnāks uz skolu un prasīs – kāpēc Staņislavs nestrādā, tikai braukā apkārt. Katru dienu aicina kāds sabiedrisks darbs. Taču, ja lūdz, jācenšas un jāstrādā. Viss jāpaspēj, tāpēc diena pa minūtēm sastādīta. Esmu pateicīgs, ka skolas administrācija un kolēģi ir saprotoši un mani atbalsta.
– Angļu valodas skolotāji arī ir tie, kuru deficīts īpaši jūtams Latvijā.
– Jā, daudzu skolu direktori šovasar meklēja angļu valodas pasniedzējus. Nav, kas skolās strādā. Arī man bija piedāvājumi. Cēsu rajonā, tāpat kā citur, trūkst angļu valodas pasniedzēju, tāpēc pārsvarā jāstrādā vairāk nekā slodzi.
Skolotāji arvien biežāk izvēlas citu darbu, kas nav saistīts ar izglītības iestādēm. Arī mani kolēģi. Zinu dažus, kas aizbraukuši peļņā uz ārzemēm.
– Šogad Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija rīkoja eseju konkursu „Mūsu skolotājs”, lai noskaidrotu, kādas īpašības un darba stilu bērni skolotājos vērtē visaugstāk. No 131 ieteiktā 26 skolotāji ne vien izvirzīti apbalvošanai, bet arī aicināti uz profesionālu diskusiju par audzināšanas jautājumiem. Jūs esat viens no tiem, par jums pirms šīs vasaras izlaiduma rakstījušas audzināmās klases skolnieces. Kristiāna Pole aprakstījusi to, kā ar jūsu gudru palīdzību bērniem mainījušās domas par klases nemīlētu skolēnu: ”Paldies skolotājam, kurš palīdzēja, deva padomu, bija blakus mums, īstajā brīdī visu nokārtoja, lai viss ir tik jauki, kā tagad. Viņa stingrais vārds un pārliecība palīdzēja cilvēkam mainīties, mums pieņemt viņu un vērst lietas uz labo pusi. Nebūtu viņa, nebūtu arī tā prieka un saticības, kas tagad ir mūsu starpā.”
– Audzinātāja darbā esmu iesaistījies tikai otro gadu. Pagājušo gadu strādāju ar izlaiduma klasi. Tikai tālajos 80. gados, kad strādāju krievu skolā, biju audzinātājs vienai klasei. Audzinātāja darbs ir milzīgs, tas ir stresa pilns, jo bērniem ir lielas problēmas.
– Kāda ir 5., 6. klases skolēnu lielākā problēma?
– Lūk, piemērs. Puikam mamma un tēvs dzīvo atsevišķi, bērns aug pie kaimiņiem vai pie vecmāmiņas. No rīta puika bija skolā, bet tagad, pusdienas laikā, klasē vairs nav. Kur viņš ir? Kur man viņu meklēt, kam zvanīt, nezinu. Ja ar bērnu kaut kas notiks, kamēr viņam bija jābūt stundās, kas būs atbildīgs?
Es audzināšanā cenšos ieturēt individuālu pozīciju. Nerunāju ar visiem bērniem vienlaikus. Protams, ja brauksim ekskursijā, tad jā – runāju ar visiem. Ja ir kāda problēma, tad tikai atsevišķi. Tādēļ daudz laika veltu bērniem ārpus stundām. Agri no rīta nāku uz darbu. Pēc septiņiem esmu skolā, un jau tajā brīdī ikdienas darbu rats sāk griezties.
Reizēm ar audzināmo jārunā tīri merkantili – ja tu no rīta būsi skolā, tevi gaidīs konfekte. Bērns jūt ieinteresētu attieksmi, nāk uz skolu. Bet kas ar viņu, vecāku neuzraudzītu, notiek pēc stundām?
– Kā sākās jūsu pedagoģiskā karjera?
– Beidzu augstskolu ar labu diplomu. Vienam no izlaiduma uzreiz piedāvāja strādāt par direktoru. Tas biju es. Krievijā esmu strādājis trīs skolās un visās par direktoru. No Novgorodas atnācu uz Cēsīm, jo esmu šeit dzimis. Visi mani radinieki ir šeit, tikai tētis ar mammu bija tur. Tagad gadā reizi aizbraucu uz Novgorodu. Skatos, arī tur lietas sāk virzīties uz labo pusi. Katrai skolai jau ir internets. Arī pedagogu darbs tiek finansiāli novērtēts. Mana māsīca, kura strādā skolā Sanktpēterburgā, ir direktora vietniece un, tāpat kā es, metodiķe. Par darbu skolā pēc nodokļu nomaksas viņa saņem vairāk nekā 400 – latos. Krievijā man patīk, ka skolās ir ne vien metodiķi, bet katrā arī speciālists, kurš strādā tikai ar jaunāko tehnoloģiju ieviešanu, to izmantošanu dažādos priekšmetos.
– Vai jūs atkal negribētu kļūt par skolas vadītāju?
– Tagad mani vairs nepierunātu. Pietiek. Labāk strādāt ar bērniem, tieši ar mazajiem. Man bijuši dažādi piedāvājumi, arī strādāt ar vidusskolēniem, taču atteicos. Esmu mācījis arī pieaugušajiem augstskolā. Tas arī man patika.
– Angļu valodu tagad vieglāk mācīt, tā pašlaik ir modē, bērni apzinās, ka nākotnē tā būs vajadzīga.
– Tā ir, taču atkal palielinās interese par krievu valodu. Bērni to apgūst labprāt. Zinot, ka esmu krievs, daži, klasē ienākot, mani sveicina krieviski. Es saku – te ir Anglijas teritorija, te jārunā angliski. Ar mani krieviski var runāt ārpus skolas.
Komentāri