Guntis Grīnbergs sarunas sākumā saka: “Kas es par pavāru? Tāds kaktu pavārs vien esmu. Man nekad mūžā nebija doma, ka būs jāsaskaras ar pavāra praksi. Uz armiju gāju kā tankists, bet sanāca tā, ka ielika virtuvē. Ziemā pielika pie plīts un teica, ka nav kas vāra putru. Beigās tiku līdz pavāra piektajai kategorijai un baroju pat ģenerāli. Jāpiebilst, ka augstākā ir sestā kategorija. Tā kā gana augstu tiku.”
Guntis atzīst, toreiz izvēles iespēju nebija. Ja lika taisīt ēst, bija jātaisa. Un tā ēst gatavojis nepilniem četriem tūkstošiem kursantu.
“Ne jau es viens, bija vesela brigāde un strādājām kopā. Kā saka – viens pats jau nav karotājs,” saka Guntis un uz jautājumu, kādēļ pēc armijas nav pieņēmis piedāvājumus kļūt par pavāru, saka: “Šai profesijai īsti nav seguma, ar “paēdis” vien ir par maz. Taču ēst gatavošana patiesībā nebija mana sirdslieta. Pēc armijas aizgāju lauksaimniecības nozarē un dzīvē ir sanācis pabraukties ar visu smago tehniku, pat ar tanku. Taču, runājot vēl par pavārmākslu, jebkurš pavārs ir novērtējams, jo ēst gatavošana ir māksla. Ēst taisīt nevar šā tā. Ja gatavo maltīti, tad ar sirdi un dvēseli.”
Arī ikdienas mājas solī Guntis gatavo ēst, šo smalko lietu neatstājot tikai uz sievas pleciem.
“Parasti, kurš pirmais pārnāk mājās no darba, tas uztaisa. Sievas gatavotie ēdieni, protams, man garšo labāk. Taču nereti šķiet, ka sievietes, ēst gatavojot, nedaudz steidzas. Neteikšu, ka vīrieši gatavo lēnāk, tomēr citādāk. Taču nekad nepiekritīšu variantam, ka vīrietis atnāk mājas, pasaka, ka ir nostrādājies, un sievietei tagad jācep un jāvāra. Tas pret sievietēm nav godīgi. Parasti jau ģimenē abi strādā, tādēļ ēst arī jāgatavo abiem. Jā, bet ir jau arī daudzi tādi vīrieši, kuri nezin, uz kuru pusi ledusskapim durvis veras vaļā. Kā vīrietis no laika gala ir audzināts, tā arī tas turpināsies,” spriež Guntis un neslēpj, ka viņam ļoti garšo kārumi.
“Smejos, ja man būtu jāizvēlas starp siļķi un kūku, noteikti izvēlētos kūku. Parasti saka – jūs jau kā sievietes saldumus ēdat, bet kas tam saldumam vainas? Man garšo! Taču runājot vēl par šo tēmu, nākas atzīt, ka ikdienas steigā neatliek laika ēdiena izbaudīšanai. Vispār jau neveselīgi ēdam. Kā tad ir? Vienīgi vakariņas, ko mēs “ļoti veselīgi” ap septiņiem, astoņiem vakarā saēdamies tā, ka līdz gultai knapi aizvelkamies. No rīta jau nav laika un pusdienas ēdam, kur nu kurais. Vakariņas gan tā kārtīgi,” smejas Guntis un saka: ” Vispār jau tā lieta ir interesanta, jo divreiz vienādi ēst pagatavot nevar. Uz restorānu ejot, ja apgalvo, ka tā šnicele būs tāda pat kā vakar, tad melo. Vai arī tā ir vakardienas šnicele.”
Komentāri