Klāt Latvijas neatkarības diena. Skanēs svētku koncerti, uzrunas, plīvos karogi, bet katrs mēs šos svētkus sagaidīsim ar savām izjūtām. Uz sarunu par šo dienu „Druva” aicināja Reini Bērziņu, kurš par spīti savai jaunībai sevi pieteicis gan politikā, gan valsts pārvaldē. Viņš ir Tautas partijas Saeimas frakcijas juridiskais konsultants un Ministru prezidenta padomnieks likumdošanas jautājumos, bet sabiedriskā kārtā pilda arī Tautas partijas Cēsu nodaļas biroja vadītāja pienākumus.
Prasme argumentēt
– Kas mudina jaunus cilvēkus darboties politikā, strādāt valsts pārvaldē?
– Galvenais, lai būtu interese par darbu, ko dari. Tas attiecas uz jebkuru jomu. Jāatrod vieta, kur cilvēks jūtas labi un ir piederīgs, kur viņš var sevi piepildīt un darba stundas aizrit ātri. Ja tas sakrīt, šī joma radīta konkrētajam cilvēkam. Man paveicies, ka darbu neuztveru kā pienākumu, man tas ir dzīvesveids. Varu strādāt savā profesijā, un laikā pēc izglītības iegūšanas esmu sapratis, ka tā tiešām ir mana joma.
Darbs valsts pārvaldē un politikā ir atšķirīgs no privātā biznesa. Bizness vairāk tendēts uz redzamu rezultātu ātru sasniegšanu, pieaugošu ienākumu vai kāda projekta realizācijas veidā. Valsts pārvaldē tempi varbūt ir nedaudz lēnāki, arī rezultāts, iespējams, parādās vēlāk.
– Bet atbildība?
– Jā, atbildība valsts pārvaldē ir citādāka, gribu teikt, lielāka. Domāju, ka privātajā sfērā var kādu reizi kļūdīties, to piedos, ja būs labs darbinieks, kurš dod reālu pienesumu firmai. Valsts pārvaldē ir citādi. Ja pieļausi kļūdu, to var arī nepiedot. Kļūdas šajā amatā var maksāt ļoti dārgi, jo nepareizs valstisks vai kāda resora lēmums var ietekmēt ļoti daudzus, pat visu valsti.
– Vai vecā gvarde ieklausās jaunajos, kuri atnāk no augstskolas un piedāvā savu redzējumu?
– Esmu strādājis pie dažiem Tautas partijas vadošajiem politiķiem, Saeimā ar Māri Kučinski, Ministru kabinetā ar Aigaru Kalvīti, un varu droši apgalvot, ka viņi novērtē ikvienu padomu, ja tas ir argumentēts. Un nav svarīgi, cik gadu padomdevējam, visu nosaka prasme argumentēt savu viedokli.
Tā kā sabiedriskā kārtā vadu arī Tautas partijas biroju Cēsīs, varu droši teikt, ka cēsniekiem paveicies ar domes priekšsēdētāju Gintu Šķenderu. Jau tad, kad Cēsu domē biju praksē juridiskajā nodaļā, pārliecinājos, ka viņš ir lielisks vadītājs, kurš ne tikai ieklausās jaunajos, bet cenšas arī viņus virzīt un atbalstīt, dodot iespēju izaugt. Ir svarīgi visvairāk vērtēt cilvēku pēc viņa teiktā, nevis tikai pēc pieredzes, vecuma vai kāda cita aspekta.
– Cilvēki iet politikā, lai darbotos valsts labā vai lai bīdītu savas lietas?
– Manuprāt, izpratne par to ir mainījusies. Tie, kuri gāja politikā 90. gadu pašā sākumā, riskēja ar daudz ko. Viņi nezināja, kā attīstīsies situācija, kā tas var atspēlēties. Ikviens bija savas nozares speciālists, tie bija cilvēki ar autoritāti, kuri jau sasnieguši panākumus, un viņi varēja zaudēt ļoti daudz, ja politiskā karjera neveidotos. Esmu pārliecināts, ka tad politikā gāja ideālu dēļ, jo viņiem bija skaidrs redzējums, kādai vajadzētu būt atjaunotajai Latvijai.
90.gadu vidū cilvēki saprata, ka neatkarība nostiprināta, un sākās aktīvs kapitāla sadalīšanas laiks. Bija jautājumi, piemēram, privatizācija, ko varēja ietekmēt, esot tuvāk lēmumu pieņemšanai, tāpēc politikā gāja tie, kuri gribēja vairāk sev, varbūt mazāk domājot par valsts nākotni. Tāpēc arī dažkārt bija neizprotami lēmumi. Šobrīd, manuprāt, politikā atkal nāk cilvēki, kuri savās jomās kaut ko sasnieguši un grib kļūt par tādiem politiķiem, kuri domā valstiski, grib strādāt valsts un sabiedrības labā. Citādi nav nozīmes darboties politikā, jo privātajā biznesā var nopelnīt vairāk nekā publiskajā sektorā. Pie tam jārēķinās, ka, atrodoties politiskā arēnā, personas privātā dzīve tiks rūpīgāk iztirzāta un par savām kļūdām nāksies maksāt dārgāk.
Gods būt
– Strādāt premjera birojā – tas ir īpašs izaicinājums?
-Piedāvājumu kļūt par Ministru prezidenta padomnieku uztvēru ļoti nopietni, un, lai arī tas notika mana atvaļinājuma pašā sākumā, ne mirkli nešauboties, teicu jā, un nākamajā dienā sāku strādāt. Saprotu, ka tā ir milzīga iespēja, tiesa, arī ļoti liela atbildība. Lai arī pašlaik politiskā situācija ir tāda, kā ir, savu izvēli nenožēloju. Tas ir interesants darbs, un iegūtā pieredze lieti noderēs turpmākajā dzīvē. Par to, ka esmu šajā amatā, paldies pienākas visiem, kuri mani skolojuši un devuši iespēju sevi pierādīt, sākot no TP Cēsu nodaļas biedriem un beidzot ar kolēģiem Rīgā, kas nekad nav lieguši padomu juridiskajās niansēs. Tomēr lielāko paldies veltu savai ģimenei – mammai, tētim, brālim un draudzenei, kuri allaž atbalstījuši manus centienus, par spīti faktam, ka tie aizņem daudz laika un enerģijas.
– Premjeram atkāpjoties, nav teikts, ka nākamais piedāvās šo amatu.
– Protams, to apzinos, bet ne jau pats pieteicos, tāpēc pratīšu arī pieņemt, ka man tā vairs nebūs. Situācijas var būt dažādas, kā redzams, tās mainās strauji. Esmu pārliecināts, ka laiks, ko būšu pavadījis šajā amatā, tiks novērtēts no nākamajiem darba devējiem. Neesmu jau visu licis tikai uz šo darbu. Studēju maģistrantūrā, kur īpašu nozīmi pievēršu civiltiesībām, šī nozare man ir tuva un gribu saglabāt saikni ar to.
Uzvilkt baltu kreklu
– Ko tev nozīmē 18.novembris?
– Man tie ir svētki, un domāju, ka arī citi to apzinās kā īpašu dienu, lai tajā vairāk ir prieka. Izskan arī viedokļi, ka nav iemesla priekam, jo neesam sasnieguši cerēto. Patiesībā esam sasnieguši ļoti daudz – izcīnījuši neatkarību, noturējuši to un pierādījuši, ka esam stipra tauta, kas spējīga atjaunot savu valsti. Nevar noliegt, ir problēmas, bet varbūt šajā dienā labāk uzvilkt baltu kreklu, saposties, nolikt malā visas ikdienas rūpes, radīt sev un apkārtējiem svētku sajūtu. Apzināties – esmu latvietis, šī ir mana valsts, esmu tās piederīgais.
Manuprāt, 4.maijs un 18.novembris ir vissvarīgākie datumi katram latvietim, lai sajustu to īpašo saikni ar valsti.
– Mēs protam novērtēt valstisko neatkarību. Vai uztveram to kā pašsaprotamu?
– Nesen lasīju interviju ar Andreju Ēķi par filmu „Rīgas sargi”. Iepriecina, ka ir Latvijā cilvēki, kuri cenšas parādīt, kā izcīnīta valsts brīvība. Patika viņa teiktais, ka jāmācās domāt plašāk, nekoncentrējoties tikai uz ikdienas negācijām. Varbūt vērts palūkoties, kas notiek citur. Sabrūkot Padomju savienībai, līdz ar Latviju, Lietuvu un Igauniju vēl 12 republikas pasludināja neatkarību. Bet cik tālu tās tikušas? Varam lamāt valdību, politiķus, bet nevar noliegt, ka esam daudz tālāk, nekā lielākā daļa no tām. Jā, bijušas kļūdas, nepareizi pieņemti lēmumi, bet galvenajās vadlīnijās valsts attīstība notikusi pareizi, to nenoliedz neviens. Neatkarīgi no tā, kura partija atradusies pie valsts vadības stūres, politiskais uzstādījums bijis pareizs– saglabāt valstisko pēctecību, ne tikai juridiski, bet arī tīri praktiski. Lai varam pieņemt lēmumus pilnīgi neatkarīgi, neskatoties austrumu virzienā, kā tas vērojams Gruzijā vai Ukrainā. Lai varam paust viedokli, kas atsevišķos mums būtiskos punktos atšķiras no Rietumiem. Tas nekas, ka esam Eiropas Savienībā, mums taču ir pašiem savas vērtības, uzstādījumi, tradīcijas, tautiskais mantojums. To nevajadzētu mainīt tāpēc, ka esam kādā savienībā.
– Šobrīd ir aktuāls jēdziens Dzimtene. Vai līdz ar pasaules globalizāciju tas aiziet nebūtībā?
– Manuprāt, latvietim vienmēr būs svarīga vieta, kurā viņš dzimis, tas ierakstīts gēnos. Runājot ar tiem, kuri strādā Īrijā vai citur, saprotu, ka saikne ar Latviju viņiem nav pārtrūkusi. Viņi devušies prom, sociāli ekonomisku apstākļu spiesti, un tas ir slikti. Šī ir joma, pie kuras jāstrādā, tikai sakārtojot ekonomiku, varam panākt, lai tautieši atgriežas.
Protams, tagad ir visplašākās iespējas braukt prom strādāt vai mācīties ārzemēs. Arī pats esmu apsvēris šādu iespēju, bet, apzinot visus par un pret, saprotu, ka tomēr Latvija ir
valsts, kur man jādzīvo. Šeit ir man tuvie cilvēki, un tas nav pienākums, bet kāda īpaša saikne. Par spīti tam, ka esam Eiropas Savienībā, ka visas robežas ir pilnībā vaļā, vārdam dzimtene tomēr ir liela nozīme. Arī jauniešiem, kuriem šīs iespējas aizbraukt mācīties ir visplašākās. Uz pāris gadiem aizbraukt prom nemaz nav tik slikti. Lai paskatītos, kā procesi notiek citur, tā ir pavisam cita pieredze, kas noder visam turpmākam mūžam.
– Kad Latvijas izlase uzvar hokejā, jaunieši stāv ar karogiem un no sirds dzied valsts himnu. Tā taču nav izrādīšanās, tur ir daļa patriotisma.
– Viennozīmīgi. Atceros 2000.gada 5.maiju, kad Sanktpēterburgā pasaules čempionātā hokejā Latvija uzvarēja Krieviju. Toreiz mājās viens skatījos spēli, un vēl tagad atceros tās sajūtas. Zinot, ko latviešiem nozīmēja šis mačs, tā tiešām bija grandioza uzvara visiem. Arī es dziedāju līdzi himnu, un acīs bija asaras. Tur taču nebija kam izrādīties, jo mājās biju viens pats. Esot spēlēs kopā ar citiem, sajūtu šo patriotismu, varbūt sportā tas vairāk izpaužas. Tad lepnums par savu valsti ir īpaši jūtams, un šādos brīžos latvieši ir spējīgi nolikt malā visu citu un būt vienoti. Gan atbalstot komandu, gan dziedot himnu asarām acīs. Un tās nav viltus asaras, dziļi sirdī daudzi Latvijas iedzīvotāji ir savas valsts patrioti.
– Vai mēs protam svinēt valsts dzimšanas dienu? Manuprāt,
dzimšanas diena savā būtībā ir jautrs pasākums, bet valstiskā līmenī to organizējam pārāk nopietni.
– Varbūt iemesls nopietnībai tas, ka svētki iekrīt novembrī, kad daba jau devusies ziemas miegā. Ja tie būtu vasarā, iespējams, valdītu pavisam citas noskaņas. Bet tās jau ir tikai nianses, būtība slēpjas tajā, ko mums šī diena nozīmē. Jāapzinās, cik daudz mums dots, ka esam saimnieki savā zemē, un tad būs sajūta, ka tie tiešām ir svētki. Redzam, kāda vienotība un svētku sajūta valda, piemēram, Dziesmu svētkos. Arī 18.novembrī jābūt līdzīgām emocijām. Tiem jābūt ne tikai valsts, bet īsti ģimeniskiem svētkiem. Tai vajadzētu būt dienai, ko pavadām nevis ar drūmi noliektām galvām, bet ar priekā mirdzošām acīm.
Komentāri