Atmiņā spilgti saglabājušies nesen notikušie telefonsarunu noklausīšanās un korupcijas skandāli, arī KNAB vadītāja atstādināšana, kas izraisīja arī cēsnieka, Ģenerālprokurora Jāņa Maizīša reakciju.
”Druva” ar J. Maizīti sarunājās par Cēsīm, par izjūtām augstajā amatā, kā arī par aktualitātēm Latvijā.
– Cēsis ir ne tikai jūsu dzimtā pilsēta, bet šeit sācies arī ceļš uz Ģenerālprokurora amatu.
– Jā. Pēc Universitātes beigšanas atgriezos Cēsīs, sāku strādāt izmeklēšanas nodaļā milicijā, pēc tam prokuratūrā. Tad mani iecēla par rajona virsprokuroru. Šajā amatā nostrādāju līdz 2000. gadam.
Praktiskos pamatus esmu iemācījies Cēsīs. Esmu ļoti pateicīgs Cēsu kolēģiem. Īpaši jau par 90. gadu beigām, kad braucu komandējumos, stažējos Ģenerālprokuratūrā. Kolēģi padarīja manu nepaspēto.
– Vai Ģenerālprokurora amats bija apzināts karjeras mērķis?
– Noteikti ne. Hronoloģiski skatoties, 90. gadu otrajā pusē jutu, ka varu izdarīt vairāk, nekā tajā brīdī darīju. Taču pat zemapziņā nebija sajūtas, ka mani varētu uzaicināt par Ģenerālprokuroru. Pirmā vizīte pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja Andra Guļāna bija nopietns pārbaudījums, precīzi to atceros. Tad vēl nebija skaidrs, vai būšu tas, kuru viņš riskēs nominēt.
Pirmo nakti negulēju. Tas man bija laiks pārdomām, vai esmu gatavs šim darbam. Taču tā kopš 2000. gada strādāju, nu rit jau otrais termiņš.
– Termiņš 2010. gadā varētu tikt vēl pagarināts?
– Teorētiski ierobežojumu nav, bet nedomāju, ka tā būtu normāla prakse vienam cilvēkam atrasties šādā amatā ilgāk par desmit gadiem. Agri vai vēlu rodas rutīna, ir grūti paskatīties uz sevi kritiski. Izveidojas pašapmierinātība. Desmit gadi šādā amatā ir arī emocionāli, fiziski un garīgi smags darbs.
– Prokurora profesijai ir augsti standarti, Ģenerālprokuram jābūt paraugam.
– Piekrītot amatam, baidījos no neziņas. Taču, ja būtu zinājis, kā viss notiek, kas zina, vai piekristu. Neziņa varbūt traucēja, bet kopumā tā ir laba. Tad rodas arī nepieciešamība pierādīt sevi, spīts – vai tiešām neesi uz to spējīgs. Tikai tā kaut kas virzās uz priekšu.
Pirms uzsākt darbu šādā amatā, jāizsver, vai esi spējīgs būt viens, dažubrīd vientuļš. Ja baidies, nav ko mēģināt. Protams, komanda arī ir ļoti svarīga. Labprāt strādāju kopā ar kolēģiem, bez viņu atbalsta, izpratnes daudz ko nevar izdarīt.
-Daudz tiek diskutēts, cik un vai tieslietu sistēma ir korumpēta un negodīga. Kāda, jūsuprāt, tā ir?
– Korektāk varētu runāt tieši par prokuratūru, lai gan uzdrošinos teikt, ka esmu spējīgs analizēt arī tieslietu sistēmu kopumā.
Nekad neesmu teicis, ka prokuratūrā pilnīgi viss ir kārtībā. Tomēr daudzi negatīvie procesi, kas bija 2000., 2001.gadā, šobrīd tādā veidā vairs neeksistē. Trīs gadus neesam nevienu prokuroru saukuši pie kriminālatbildības par kukuļņemšanu, bet, kad sāku pildīt Ģenerālprokurora amatu, melnā statistika bija divi prokurori gadā.
Nevaru garantēt, ka pilnīgi visi prokurori ir godīgi. Tomēr konkurence, kas pēdējos gados ir izveidojusies, dod pirmos rezultātus.
Ja paskatāmies uz sistēmu kopumā, tad Iekšlietu ministrijā, policijā izmeklētājiem vēl aizvien atalgojums ir ļoti zems, līdz ar to nav, kas liek pamatus. Taču tā ir saistīta sistēma. Tai kopumā jābūt spēcīgai, bet nedomāju, ka prokuratūra ir vājākais posms. Turklāt esam sākuši izmeklēt lietas, kuras nemācējām, baidījāmies un kuras neļāva izmeklēt 90.gados. Tas ir sākts. Kas zina, kā būtu bijis, ja tas būtu noticis agrāk. Sabiedrībai būtu lielāka ticība, un daudz kas Latvijā būtu mainījies.
– Kā sistēma var kļūt godīgāka? Vai metode būtu arī algu palielināšana?
– Tas ir tikai viens no veidiem. Kopumā sistēmas attīstībā liela nozīme ir KNAB izveidošanai. Tas bija nepieciešams. Ne visās valstīs ir specializētās iestādes, kas izmeklē amatpersonu noziegumus, bet mēs bijām nonākuši līdz izpratnei.
Izmeklēšanas iestāžu galvgalī ir politiķi – ministri, kas pārstāv konkrētu partiju. Maz piemēru, kad kādas politiskās partijas vadītājs aktīvi atmaskotu kolēģu negodīgus darījumus vai pat noziegumus. Taču pretinieku darbībā pārkāpumus saskata. Tādēļ KNAB pastāvēšana bija ļoti svarīga. Tomēr biroja vadītājs ir Saeimas iecelts, bet, kā iet ar iecelšanām un noņemšanām, ir publiski zināms. Nesaku, ka viss ir atrisināts un ka KNAB ir absolūti ideāla iestāde, bet kopumā ir pozitīva virzība. KNAB lielos procesos aizvien vairāk parāda rezultātus. Būtiski, ka arī viens no jūtīgākajiem jautājumiem – politisko partiju finansēšana – top sakārtots.
Domāju, ka atpakaļceļa uz 90. gadiem nav.
– Vai KNAB nebūtu vēl lielāka nozīme, ja tas būtu pilnībā neatkarīgs?
– Par šādu modeli ir bijušas diskusijas, bet neatbalstu pilnīgu šādas iestādes neatkarību. Arī KNAB ir jākontrolē. Ja prokuratūra uzrauga KNAB izmeklēšanas un operatīvo darbību, tad ir vairākas jomas, kuras netiek uzraudzītas.
Drīzāk jautājums par KNAB neatkarību ir saistīts ar to, kā ieceļ un kā noņem iestādes vadītāju. Ir jābūt stingrām garantijām, lai politiski subjektīvu motīvu dēļ amatā nevarētu nonākt motivēts cilvēks vai arī vadītāju nebūtu iespējams vienkārši noņemt no amata tādēļ, ka nepatīk vienam vai otram politiķim. Šobrīd likuma garantijas nav pilnīgas, vajadzētu mainīt KNAB likumu, lai procesi būtu stabili. – Kas mainījies KNAB vadītāja Alekseja Loskutova atstādināšanas lietā pēc jūsu protesta?
– Protestu valdībai iesniedzām par A.Loskutova atbrīvošanu no amata, bet valdība atbildēja, ka tas esot nepamatots. Lai šo juridisko strīdu izšķirtu, esmu iesniedzis administratīvajā rajona tiesā pieteikumu ar lūgumu atzīt par spēkā neesošu šo premjera rezolūciju.
Prokuratūra uzskata, ka KNAB vadītāju no amata var atstādināt tikai Ģenerālprokurors, to nevar darīt premjers. Tas ir prokuratūras viedoklis, bet katrs vadāmies pēc cita likuma. Valdība uzskata, ka jāvadās ne no KNAB likuma, bet no Valsts pārvaldes iekārtas likuma. Gara juridiska motivācija ir katram no mums. Tagad jānāk šķīrējam – tiesai.
Šo jautājumu atrisināt varētu, sakārtojot likumu un nosakot, ko kurš drīkst darīt. Tas ir jautājums arī par garantijām, jo līdztekus noteikts, ka jābūt komisijai, kura izvērtē cēloņus, vērtē, vai izdarīti pārkāpumi un vai tas noticis vadītāja vainas dēļ. Jebkuram darba ņēmējam taču ir tiesības sūdzēties tiesā, ja viņu atbrīvo no amata.
– Vai esat izjutis politisko spiedienu?
– Jau astoto gadu man uzdod šo jautājumu, katrā pieredzes posmā esmu atbildējis citādāk. 2000. gadā atbildēju, ka apmēram sapratu, par ko runāja Jānis Skrastiņš, aizejot no Ģenerālprokurora amata. Viņš atstāja amatu, sakot, ka nav gatavs strādāt tāda politiskā spiediena apstākļos. Mājienos atbildēju, ka saprotu, bet neko konkrētu neteicu.
2005. gadā ar izteicieniem signalizēju par problēmām, kas saistītas ar izmeklēšanām, bet neko daudz nepateicu, jo procesi necieta.
Tagad varu pateikt, ka ļoti maz tiekos ar politiķiem un viņi reti uzsāk sarunu par kādu dažādi traktējamu situāciju. Strādāju mierīgi un brīvi. Varu droši teikt, ka neviens nav gatavs un nav arī veidu, kā radīt situāciju, kuras dēļ varētu runāt par spiedieniem. To neviens nemēģina darīt. Daudz no tā, kas bija iespējams gadsimtu mijā, vairs nav iespējams.
Protams, varu runāt par sevi, bet esmu arī pārliecināts, ja kolēģiem, kuri nodarbojas ar lielajām lietām, būtu problēmas, es to zinātu. Uzdrošinos teikt, ka zinām arī veidus, kā pietiekami veiksmīgi ar to cīnīties.
– Kas notiek ar telefona noklausīšanās lietām saistībā ar grāmatu ”Tiesāšanās kā ķēķis”?
– Ir viens kriminālprocess par noklausīšanās faktu, ko izmeklē Drošības policija. Lai gan mūsu rīcībā nav audio materiālu, tomēr skaidrs, ka sarunas tiešām ir noklausītas, jo fiksēti konkrēti datumi, saglabājusies ”Lattelekom” informācija par sazvani. Cilvēki, kuri grāmatā minēti zem pseidonīmiem, žurnālista iesniegtajā izdrukā krievu valodā ir ar konkrētiem vārdiem. Tur minētas amatpersonas, tiesneši, advokāti, konkrēti datumi. Cits jautājums ir par to, cik precīzs ir saturs, bet sarunas ir par notikušiem faktiem.
Pārbaudi par tiesnešiem un prokuroriem, kas iesaistīti sarunās, esam pabeiguši, un tuvākajā laikā materiālus nosūtīsim Augstākās tiesas priekšsēdētājam, iekšlietu ministram un Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājam. Mūsuprāt, ir skaidrs, ka vismaz ētikas kodeksa pārkāpumi ir saskatāmi tiesnešu rīcībā. Taču izmeklēšana par noklausīšanās faktu turpināsies.
– Jūsu darbs ir stresa piesātināts. Kā atgūstat spēkus?
– Atbraucu uz Cēsīm. Tā sajūta, kas gūta, kaut pastaigājot pa Cēsu ielām, ir kā elpas vilciens pirms ieniršanas, lai pēc iespējas ilgāk var izturēt zem ūdens. Tad var arī ezeram pārnirt pāri.
Visi mani skolas laiku draugi, draugi un cilvēki, kuriem uzticos, ir gandrīz tikai no Cēsīm. Tā Cēsīs vai ap tām satiekamies un pavadām brīvo laiku, tad atkal izklīstam ikdienas darbos.
– Ir Advente. Cilvēki vairāk pievēršas garīgumam. Vai ticat augstākiem spēkiem?
– Ar pietāti un lielu cieņu izturos pret principiem, kas saistīti ar garīgumu, ar to, ko saprotam ar ticību.
Adventes laikā cilvēki gaida, tic un cer. Būtu labi, ja šādos brīžos būtu vairāk laika, jo piebremzēšanas un pārdomu ir par maz. Dažreiz domāju – tā ir ik gadu, no sirds kaut ko ceram, bet paiet laiks un notiek tas, ko negribējām sagaidīt. Un atkal jāgaida gaidīšanas, brīnumu laiks. Taču šad tad brīnumi notiek.
Varbūt skan egoistiski, bet man jāpaļaujas uz sevi. Neko neizdarīšu, ja pats savas domas vai kritērijus nevarēšu formulēt un sakārtot. Ja ir kāda situācija, kad nezinu, kā rīkoties, nemeklēju palīdzību no malas, bet cenšos pats visu izdarīt.
Protams, kā jebkurš cilvēks, ticu daudzām netveramām lietām. Galu galā tūkstošiem gadu cilvēki balsta savu dzīvi ticībā, bet ikdienas darbā, kad pašam ir jārīkojas, maz kas var palīdzēt.
Komentāri