Cēsu rajonā vismaz 38 ģimenēs rūpējas par audžubērniem. Visvairāk audžuģimeņu darbojas Zosēnu un Jaunpiebalgas pagastā.
Bērnu un ģimenes lietu ministrijas speciālisti uzsver, ka audžuģimeņu skaita un motivācijas dēļ, rūpēties par bērniem, kuri uz laiku izņemti no bioloģiskajām ģimenēm, Cēsu rajons ir pirmrindnieks Vidzemē. Valmierā, Madonā, Valkā ir daudz mazāk ģimeņu, kuras vēlētos uzņemties atbildību, rūpes un dāvāt mīlestību citu bērniem.
Aizvadītajā nedēļā par prieku mūsu rajona audžuģimenēm rajona padome rīkoja pasākumu svētku noskaņā. Bija koncerts, bērni gāja rotaļās un vecāki nopietni sarunājās ar ministrijas speciālistiem, lai izklāstītu problēmas un meklētu risinājumus. Jāpiebilst, ka audžuģimenes tieši 2008. gadā cerēja uz lielāku valsts atbalstu un finansiālā pabalsta paaugstināšanu par bērnu audzināšanu ģimenē. Valdībā tika lemts, ka audžuģimenei, neatkarīgi no tā, cik bērniņi ievietoti viņu mājās, nevajag vairāk kā 80 latus mēnesī. Pabalstu nepaaugstināja, uzsverot, ka katra pašvaldība var lemt, cik piemaksāt audžuģimenei. Vidēji valstī šī summa esot ap 70 latiem mēnesī. Rīgas rajona pašvaldības maksājot vairāk, bet teorētiski jau var maksāt arī tikai 30 latus. Vai valsts neatsakās no līdzatbildības par bērnu audzināšanu? Vai tā nav paļaušanās uz cilvēku labo gribu, ja atceramies, ka, likvidējot bērnu namu “Gaujaslīči”, spēcīgākais arguments bija augstās bērna uzturēšanās izmaksas institūcijā. Tika minēti pat vairāk nekā 500 lati mēnesī, kas jātērē, lai viens bērns būtu siltumā, paēdis, aprūpēts, uzklausīts. Protams, tērēt var dažādi, bet starp vienu un otru galējību parasti ir vidusceļš.
“Nevaru atbildēt uz jautājumu, cik par šo darbu vajadzētu saņemt audžuģimenēm, jo bērnam ir tūkstoš un viena vajadzība. Un redzot šos cilvēkus, saprotu, ka viņi neliedz bērniem neko. Nodrošina viņu dzīvi vislabākajā veidā. Diemžēl tā ir iznācis, ka valdība ierosinājumu paaugstināt valsts atlīdzību neakceptēja. 80 lati mēnesī kā bija, tā palika, pašvaldības pašas definē, cik piemaksā. Vai valstij nevajadzētu stimulēt šo materiālo pusi, zinot, cik bērns izmaksā institūcijā? Vajadzētu, tāpēc jau bija ideja palielināt valsts materiālo atbalstu,” sacīja ministrijas Bāriņtiesu uzraudzības un metodiskās vadības departamenta konsultante Vidzemes reģionā Dace Āķe, bet nepiekrita, ka valsts cenšas atbildību notraust no saviem pleciem, pienākumus deleģējot vien pašvaldībām un pašām audžuģimenēm.
“Bērnu un ģimenes lietu ministrija atbalsta audžuģimenes. Reģionā notiek atbalsta grupu nodarbības, vecāki var uzdot jautājumus, mēs sagatavojam visas atbildes. Un vienmēr uzsveram, ka no tā, ka ir šādas ģimenes, ka bērnus varam ievietot audžuģimenēs, tieši bērni iegūst. Un darba labais mērķis būtu tāds, ka, ievietotam audžuģimenē, bērnam tur nebūtu jāpaliek līdz 18 gadu vecumam. Audžuģimene ir īslaicīga aprūpes forma, kurā bērnam jāpaliek, līdz īstie vecāki savu dzīvi nokārto,” tā D.Āķe.
Audžuģimeņu situācijas vērtējums bija atšķirīgs, bet pārsvarā ģimenēs, kur aug pašu bērni, audžubērni pieņemti, lai viņiem palīdzētu ieraudzīt dzīves labo pusi.
“Man iet ļoti labi. Dzīve jau tā ir sarežģīta, ja vēl nostādīsi, ka kaut kā pietrūkst, tad tiešām būs grūti. Tāpēc saku, ka mums viss kārtībā, nekad nav slikti bijis un nebūs. Un bērniem arī klājas labi,” uzsvēra kaivēniete Gunta Jansone, kuras ģimenē jau dzīvojuši trīs audžubērni, atgriezušies pie saviem bioloģiskajiem vecākiem. Tagad Gunta rūpējas par divgadīgo audžumeitiņu Svetlanu.
“Bērni ļoti labi jūt mājas mieru. Bērnu namos droši vien ir daudz iespēju, bet tā nav īstā vieta, kur augt. Ļoti liels ir gandarījums, ja izdodas kādam bērnam palīdzēt. Visi bērni ir mīļi,” tā Gunta.
“Mums ir doma, ka puiku adoptēsim. Nezinu, kā izdosies to nokārtot. Ir viņam māte, kura gada laikā pat ne reizi nav piezvanījusi un apjautājusies par bērnu. Katrā gadījumā puiku izaudzināsim. Visiem jau nevaram palīdzēt, bet vienam bērnam palīdzēt nav grūti. Varam apģērbt, paēdināt un, pienāks laiks, arī izskolosim. Vienu bērnu var izaudzināt arī bez valsts atbalsta,” vērtēja zosēnietis Edgars Ziediņš. Citā audžuģimenē Zosēnos savas mājas atraduši trīs pusaudži. “Man likās, ka varu par vēl kādu bērnu parūpēties. Es, auklējot savu mazo, nebiju nemaz piekususi,” sacīja Zita Volmane.
Un šajā brīdī atbildīgās ministrijas speciālistiem un valdības pārstāvjiem ir dota iespēja, varbūt nepelnīti, uzelpot un priecāties, ka bērnu namu skaits valstī sarūk. Mūsu rajona audžuģimenes uzskata, ka palīdzēt bērniem, kuriem pietrūkst savu vecāku rūpju un mīlestības, ir viņu sirdsdarbs. Kā zinām, pie lietas, kur klāt stāv sirds, nauda parasti pakāpjas nostāk.
Komentāri