Ir agrs rīts, un pa svaigi uzsnigušo sniegu vēl neviens nav gājis. Arī sētniekus vēl nemana, bet pie Lattelecom ēkas, kurā atrodas Latvijas Pasta Cēsu reģionālās nodaļas pasta sūtījumu šķirotava, jau nopēdots pamatīgi.
Kārtīga darba diena tur sākas četros no rīta, bet pastnieki, kuri dzīvo patālāk no pilsētas centra, ceļu uz darbu sāk jau trijos naktī.
Šķirotavā mudž kā bišu stropā. Pie gariem galdiem, kas ar plauktiem, galvas nepacēlušas, sēž pastnieces, lai sadalītu adresātiem nesamo. Uz grīdas milzīga katalogu kaudze. Biezākā svars pārsniedz puskilogramu. Runāt nevienam nav laika, un pastnieces uz ”Druvas” jautājumiem par darba pienākumiem un problēmām atbild, turpinot strādāt, jo laiks negaida un abonenti arī ne.
Daudzas sūdzības šī gada sākumā par laikus nepiegādātiem vai vispār neatnestiem preses izdevumiem saņēmusi gan ”Druva”, gan arī pasta darbinieki.
”Trūkst pastnieku, kā arī šoferu, kuri veiktu motorizēto pasta piegādi,” satraukta ir atbalsta punkta Cēsis 1 priekšniece Ērika Ulme. ”Nākuši jauni cilvēki, kuri gribētu strādāt, bet alga ir tikai 228 lati uz papīra. Tie, kuriem ir autobraukšanas tiesības, nenāks strādāt uz pastu, bet meklēs labāk atalgotu šofera darbu. Mašīnas jau pasts dotu, bet nav, kas uz tām strādā, izņemot laukos, jo tur nav lielas darba izvēles,” secinājusi Ē.Ulme.
Te jāizdara atkāpe, lai pastāstītu, ka ”Druvas” redakciju apmeklēja kādreizējais motorizētā pasta piegādes darbinieks straupietis Vitālijs Logins. Viņš atzina, ka, neraugoties uz pastnieku trūkumu, par pretenzijām priekšniecībai pat iesaka no darba aiziet. To piedzīvojis viņš pats, kad, nespēdams iztikt ar mazo atalgojumu, par to sācis runāt. Vitālijs Straupes pusi līdz Stalbei un tālāk līdz pat Limbažu rajona robežai apkalpojis ar savu automašīnu. Par tās īri Latvijas Pasts gan maksājis, bet Vitāliju uztrauca mazā darba samaksa un arī pasta darbinieku drošība, sevišķi pensiju dienās. ”Laukos ceļi ne visur ir apkopti. Reiz, pensiju vedot, uz meža ceļa iestigu. Pastniece man palīdzēja mašīnu stumt. Iedomājos par drošību, mašīnā taču vedām naudu…” atcerējās V.Logins.
Pastnieka profesijas prestižu mūsdienās raksturo pirmām kārtām jau tas, ka, atnākot šajā darbā un saņemot pirmo atalgojumu, daudzi aiziet uz neatgriešanos. Pastniekiem nedēļā ir tikai viena brīvdiena – svētdiena, par kuru darba piemaksas nav. ”Netiekam ar sūtījumu šķirošanu galā, tādēļ bieži vien strādājam arī svētdienās, lai visu paveiktu,” atklāj Ē. Ulme un piebilst, ka šāda situācija nav tikai Cēsīs, bet visā valstī. Pastnieki mainās kosmiskā ātrumā, bet katrs jaunatnākušais jāapmāca, kas prasa papildu laiku. Tādēļ atbalsta punkta Cēsis 1 priekšniece pastniekus ar 30 un vairāk gadu pieredzi sauc par uzticības zelta fondu. Tomēr, paskatoties uz šo zelta fondu, kļūst žēl šo pusmūžu pārsniegušo sieviešu, kuras ik rītu dodas apgaitā ar daudzu kilogramu smagajām somām, kad pirmā ir izdalīta adresātiem, atgriežas pastā uzpildīties vēl pāris reizes.
Ē .Ulme stāsta, ka nedaudz palīdz atbalsta punkti, kur sašķiroto abonenci var paņemt savā apkalpojamajā teritorijā no tam speciāli paredzētām pasta kastītēm.
Pastniece Larisa Ivanova savā profesijā strādā jau 30 gadus un salīdzina, ka padomju laikā pastniekam strādāt bijis vieglāk. Pirmām kārtām jau tādēļ, ka nebija jāstiepj smagie katalogi, kurus bieži vien ne somā, ne pasta kastītēs nevar dabūt iekšā. Vēl klāt nākuši telefona rēķini un pensijas. Tai laikā ļoti daudz vēstuļu bija tikai uz Jauno gadu, arī preses izdevumu toreiz nebija tik daudz. L. Ivanova apkalpo rajonu ap Zvirbuļu ielu un atzīst, ka darbu apgrūtina arī sūtījumu saņēmēju nevērīgā attieksme pret pastnieku. Daudzdzīvokļu māju kāpņu telpās nereti ir ļoti tumšs un pastniekam grūti salasīt adresi uz konverta. Iespējams, te arī rodas pārpratumi, ka vēstule iemesta kaimiņa pastkastītē. Viņa iesaka, ka daudzdzīvokļu mājās pie pasta kastītēm būtu nepieciešams izveidot speciālu apgaismojumu. Tāpat ziemā vēstuļu un laikrakstu gaidītāji bieži vien pagalmā celiņus nober ar smiltīm, bet pie pastkastītes nokaisīt aizmirst. Pastniekiem bezmaz vai jārāpo pa ledu. Kaut gan L.Ivanova atzīst, ka suņiem, kas jau sen kļuvuši par pastnieku biedu, atradusi pieeju, tos piebarojot, tomēr daudzi, it sevišķi nesen darbu uzsākušie pastnieki šo triku vēl nav apguvuši, tādēļ bieži vien nepiegādāta pasta vaininieks ir sētā bez uzraudzības atstāts saimnieka četrkājainais draugs. Motorizētos pastniekus savukārt satrauc nekoptie ārpus pilsētas ceļi. Motorizētā pastniece Iveta Laurinoviča stāsta, ka tagad, ziemā, sadalījumā Kovārņu iela, Cepļu iela no Lenču ielas puses ceļi nav kaisīti. ”Ja ceļš iet pakalnā, uzbraukt neiespējami. Uz Kovārņu ielu 14 pirms dažām dienām pa apledojušo stāvumu augšā netiku. Mašīnu atstāju un ar somu plecā līdz pat pilsētas pansionātam gāju kājām. Bojājas mašīna, pirms nedēļas sliktā ceļa dēļ nolūza izpūtējs,” teic L.Ivanova.
Kādēļ jau atkārtoti lielākais negals ar pasta sūtījumu nepiegādāšanu adresātiem notiek tūlīt pēc Jaunā gada? Ērika Ulme: ”Pastnieki nav vainīgi, ka no Rīgas atnāk neprecīzas adreses, bet kvītis reizēm vispār nepienāk. Pašlaik ir problēmas ar daudziem adresātiem, kas preses izdevumus abonējuši caur internetu. Neprecīzi ir arī paši preses izdevumu pasūtītāji. Piemēram, kvītī uzraksta tikai mājas numuru, bet dzīvokļa aizmirst. Liela problēma ir pagastos, kur nomainīti pasta indeksi. Cilvēki tos jauc un uzraksta nepareizi, to neapzinoties, vaino pastniekus.” Ē.Ulme atzīst, ka visu šo problēmu dēļ galva griežas. Pie tam katastrofālais kadru trūkums. Viņa rēķina, ka, lai darbs normalizētos, būtu nepieciešams darbā pieņemt vēl piecus pastniekus, bet jaunos mazās algas dēļ nevar piesaistīt. ”Bieži ceļas roka uzrakstīt atlūgumu,” nopūšas Ē.Ulme. Ja nekas nemainīsies, domāju, ka pastnieki to sāks darīt masveidā. Atvaļinājumā viņi netiek. Ja kāds saslimt, sākas jaunas problēmas – kurš aizvietos.
Problēmas samilzušas, varbūt vajadzētu streikot? Ir arodbiedrība, vai tā nevar palīdzēt? ”Arodbiedrība par mums iedomājas tad, kad vajag iekasēt biedru naudu,” skarbi pajoko šķirotāja Andra Vīņaude un secina, ka, izstājoties no arodbiedrības, varētu nedaudz ietaupīt.
Problēmas ir, un par tām runājam, jo cieš gan pasta darbinieki, gan tie, kuri ar viņu darbu saistīti. Kā problēmu risināt un ietekmēt, pastnieki nezina, uzskatot, ka tas jādara Latvijas Pastam. Bet visi labi zina, ka čalošana apakšā netiks sadzirdēta augšā. Varbūt tiešām pienācis laiks rīkoties mums visiem, kā ”Druvai” ieteica kāda lasītāja, ka piekrāptajiem klientiem vajadzētu Latvijas Pastu sūdzēt tiesā.
Komentāri