Šovs “Lauku sēta” ceturtdienu vakaros piesaistījis tūkstošiem skatītāju. Kamēr raidījums vēl vērojams TV ekrānos, Amatas pagasta saimniecībā “Zaķīši” atgriezusies ierastā kārtība.
“Druva” uz “Zaķīšiem” dodas bez iepriekšējas pieteikšanās, jo tā taču ir apskates saimniecība. Dodoties uz pagalma pusi, noraugāmies, kā pēc ekskursijas prom dodas kāda ģimene. Tur jau nāk arī pats saimnieks Zigmunds Zaķis. Viņš labprāt izrāda savu saimniecību.
Citāda saimniekošana
Z/s “Zaķīši’’ pirms Latvijas iestāšanās ES bija ražojoša saimniecība, viena no lielākajām trušu audzētavām Latvijā. Dažbrīd fermā bija vairāk nekā četri tūkstoši trušu. Tagad apmeklētāju apskatei tura ap divsimt garaušu, kazas, zirgus, liellopus, cūkas, dažādus
putnus, nūtrijas, citas radībiņas.
“Man te pašam ir sava republika, savi likumi. Pati saimniekošana principiāli atšķiras no nu jau “pierastā” – pieradinātā saimniecības modeļa, kurā galvenais ir iegūt maksimāli daudz produkcijas un peļņas. Tā kā šobrīd intensīvas ražošanas izmaksas ir augstas un saimniekoju
viens, tad esmu izveidojis sistēmu, kurā ar minimālu darbu, minimālu līdzekļu ieguldījumu varu viens pats tikt ar visu galā. Nelaužos aizvērtās durvīs – izmantoju lietas, kas pašas sevi uztur, lietas, kuras daudzviet aizvietotas ar “modernākām”, aizmirstot, ka var arī citādi. Man nav vajadzības ikdienā lopiņus siet ķēdē, iespundēt krātiņos, katru individuāli barot. Tā kā dzīvoju meža vidū un man apkārt ir palielas platības, varu, netraucējot citus, ļaut tiem brīvi ganīties. Ir labi, kā ir, – man patīk tas, ko es daru, kā dzīvoju. Necenšos kādam izpatikt – katram ir savi uzskati,” saka “Zaķīšu” saimnieks, kurš arī sapratis, ka daudziem liekas nesaprotama viņa saimniekošana, kārtība. “Ir brīži, kad gribas teikt – nemāciet, ko man darīt, un es nemācīšu, kurp jums iet. Bet dusmas noplok, un varu apsmaidīt ļaudis, kuri neredz tālāk par savu pareizo viedokli. Nevar jau no cilvēka, kurš audzis citos apstākļos, kuram bieži vien vienīgais mājdzīvnieks ir bijusi slieka puķupodā vai kode drēbju skapī, prasīt, lai viņš saprastu, ka lopiņiem vajag ēdamo. Lai to sagādātu, nepieciešama tehnika, tā ir jāremontē, kaut kur jāglabā gan dzelži, gan barība, gan materiāli. Ja nav jaunas ēkas, tad jāizlīdzas ar to, kas ir. Un, ja citam tas ir “briesmīgais šķūnītis”, tad man tā ir vectēva klētiņa, kura, varbūt pat sastutēta, man ir tas, ko sauc par bērnības atmiņām, bet restaurēšanai neatliek ne laika, ne līdzekļu. Pārdot, nojaukt, un būs smuki? Tas smukums, kur – klajā laukā? Atkal vienā nolikvidētā saimniecībā? Bet – man patīk, kā ir, un savā mājaslapā arī esmu ierakstījis, ka man te viss pa vienkāršo, lai nebrauc ļaudis, kuriem tas nepatīk. Un tiešām – šogad vairāk bijuši pozitīvi cilvēki, kuri spēj pieņemt citādu pasauli,” novērojumos dalās Z.Zaķis.
To, ka saimnieks izveidojis savu pieeju apkārtējo lietu kārtībā, var manīt uzriez. Ja sivēnmāte pastaigājas pa pagalmu un to pamana suns, tad tas to iedzen atpakaļ aplokā. “Cūka ir personība, ja grib, aiziet arī uz mežu, sagrēko ar meža kuili. Nebrīnīšos, ka drīzumā atkal atskries svītraini sivēni. Man te pašam ir sava republika, savi likumi. Lopiņi brīvi ganās, paši aiziet, paši atnāk, var staigāt divu kilometru attālumā,” viņš saka.
Z.Zaķis apsaimnieko ap simts hektāriem zemes. Savu saimniecisko darbību viņš raksturo kā hobijsaimniecību, jo birokrātija un likumi daudzas viņa ieceres jau nogremdējuši.
“Savulaik man bija paprāvs kazu ganāmpulks. Dzīvnieki staigāja pa mežu, regulāri no ausīm pazuda krotālijas. No ausīm skrandas tik palika. Pieliku krotālijas pie siksniņām. Par to dabūju maksāt soda naudu. Redz, Eiropas regula to neparedz, tādēļ vien nācās ganāmpulku likvidēt. Tāpat 15 gadu darbs, kas tika ieguldīts trušu fermā, pāris mēnešos tika iznīcināts, jo tika pieņemts likums, ka trušus oficiāli var kaut tikai sertificētā kautuvē,” viņš saka.
Sašutums par visatļautību
Z.Zaķis ir sarūgtināts, ka šova veidotāji nav ņēmuši vērā viņa prasības un lielākoties visu darījuši pa savam prātam. Par daudz ko viņš nav sajūsmā. “Sākumā bija domāts, ka man tikai jāizdala darbi, bet reāli sanāca, ka man visu laiku tas “bērnudārzs” bija jāgana. Kamēr esmu vienā galā, tikmēr jau otrā kaut kas savārīts. Kamēr es uz vietas, tikmēr viss daudz maz normāli, kolīdz neesmu mājās, tā sākas anarhija. Piemēram, kamēr es ar vieniem suņiem aizbraucu uz izstādi, tikmēr ar citiem tiek trenkāti dzīvnieki. Tas uz stingrāko bija noliegts. Rīdīt suni, ja nevari atsaukt, ir tas pats, kas mašīnai spiest uz gāzes, ja nav bremžu. Lai apmācītu suni, vajag vairākus gadus, bet sabojāt var dažās dienās. Diemžēl tas, kuram iepatikusies asiņu garša, labākajā gadījumā ir nolemts dzīvei pie ķēdes. Trušu ķeršanas sacensības – noķer māti, iemet aiz žoga, bet mazie trusēni bez piena aiziet bojā. Nemaz nerunājot par
ķeršanu un traumētajiem dzīvniekiem. Bet tas jau nevienu neinteresē, un es palieku tas sliktais, kurš visur jaucas iekšā un tik traucē. Man tomēr ir savi iemesli,
kāpēc tā daru. Ja sākumā bija dullas idejas un dažādi joki, tad šova otrajā pusē saimnieks nav redzams, pat piedāvājot izbalsošanai savas kandidatūras. Kāpēc gan? Praktiski visu laiku bija viņiem jāstāv klāt, savi darbi uz priekšu negāja,” pukojas Z.Zaķis un turpina: “Kas tad viņiem? Uztaisa šovu un aizbrauc, bet man te jādzīvo.” Saimnieks neslēpj, ka šova vidū viņam radies nopietns konflikts ar režisori,
gribējis jau pateikt, ka šovs beidzas, taču
palicis žēl dalībnieku, kuri cīnās par traktoru.
Viņš arī novērojis, ka dalībniekiem nereti uzdoti nereāli izpildāmi uzdevumi. Piemēram, ar spaiņiem pieliet dīķi pilnu ar ūdeni, tad viņš pēc savas iniciatīvas piedāvājis atvest ūdens cisternu, lai darbi ritētu raitāk.
“Zaķīšu” saimnieks uzsver, ka televīzijā atainotais neatbilst tam, kā viss notika patiesībā. “Veidoju jaunu mājas lapu. Man pie mājām pašam ir uzstādītas divas novērošanas kameras. Arī “Lauku sētas” filmēšanas laiks nebija izņēmums. Ievietošu video internetā, lai cilvēki redz, kā tad bija patiesībā,” izsakās Z.Zaķis.
Ne bez ieguvuma
Šova veidotājiem bijis svarīgi, lai saimniecība būtu daudzpusīga, ar maksimāli plašu lauku darbu klāstu. “Zaķīšos” tāds bija, taču saimnieks
vēl tagad
cīnās ar šova dalībnieku nepadarītajiem darbiem un īsumā viņus raksturo kā haltūristus. “Tie jau nebija lauku darba ļaudis, kuriem būtu vajadzīgs traktors. Pagalmā cilvēku bija daudz, bet izdarītie darbi uz roku pirkstiem saskaitāmi. Viņi krāva malku. Tagad krauju to malkas kaudzi pa pagalei vien nost un skatos, ka apakšā pilns ar nesaskaldītiem bluķiem,” skaidro Z.Zaķis.
Šova pievienotā vērtība “Zaķīšu” sētai –
izveidotas divas jaunas trušu būdas, vāveru māja, uzstādīta jauna akas vinda, izveidots pīļu dīķis, dārzam pārvilkts tīkls pret putniem, uzkopta arī apkārtne, vēl šādi tādi darbiņi.
Mēneša griezumā tas praktiski nekas neesot. Kā visvērtīgāko saimnieks min jaunuzbūvēto āra tualeti,
to pats bija plānojis uzcelt jau iepriekšējā gadā.
“Druva” lūko, kur tad pagalmā ir dalībnieku “izbalsošanas” namiņš. Izrādās, tas ir 500 metru no mājas. Tur savulaik bijusi lopu āra nojume, arī pēdējos desmit gados te sliktā laikā ir, kur patverties lopiem.
Par to, vai vispār bijis vērts atļaut savā saimniecībā filmēt šovu, viņš saka: “Esmu vīlies. To, ka šovs ir šovs un vairāk teātris nekā darbs, sapratu uzreiz. Sākumā gan solīja visādus labumus. Īsti negribēju piekrist, bet vārds pa vārdam, un
pierunāja.
Skatos un brīnos televīzijā, ka no tā, ko dalībnieki šeit piedzīvoja, izvilktas tās negatīvākās lietas. Bija jau arī kaut kas pozitīvs. No realitātes šova tur nebija ne smakas. Dalībnieki tika provocēti, notikumi inscenēti,” norāda Z.Zaķis un piebilst, ka pats dalībniekiem piedāvājis labākus dzīvošanas apstākļus, visu mājas pirmo stāvu ar plašākām telpām, piedāvājis radio, TV un internetu, taču šova veidotāju mērķis bijis radīt tādu kā vientuļu salu, lai, dzīvojot saspiestībā, attīstās kašķi un notiek
rīvēšanās.
Dažādi viedokļi par redzēto
Interneta vidē lasāmi dažādi viedokļi par redzēto kārtību saimniecībā. Kāds par to šausminās, cits raksta, ka tāda ir reālā situācija un Latvijā nav mazums šādu saimniecību. Z.Zaķis par komentētājiem izsakās kodolīgi: “Kā jau laukos, arī man saimniecībā ir saimnieciskais gals, kur nav tā perfektākā kārtība, bet visiem tur savi degumi nav jābāž. Protams, kameras ielīda. Kā saka, ja sūdus meklē, tad arī atradīs! Dzīvoju tomēr sev, nevis lai izdabātu citiem. Saprotu, ka kaut kā jau cilvēkiem sava žults ir jāizgāž. Agrāk “anonīmie rakstnieki” ar visādām dumībām aprakstīja autobusu pieturas un sētas, tagad raksta komentārus internetā. Cilvēki nemainās,” norāda “Zaķīšu” saimnieks.
Vēl gribas piebilst, ka katram izpratne par bardaku un kārtību var būt cita, bet, veidojot interviju, sasveicinājāmies gan ar lopiem aplokā, gan bijām pie trušiem un nūtrijām viņu valstībā. Mums negadījās iekāpt nevienā “čupā” un saimniecības apskates beigās ar tīrām kājām varējām iekāpt mašīnā.
Ilze Fedotova
Komentāri