Ir pusdienlaiks, kad “Druva” ierodas Dzērbenes pagastā, lai 45 minūšu laikā apjaustu, kāda rosība manāma. Braucot uz Dzērbeni, protams, pārņem pārdomas par ceļa stāvokli, par to, ka ik dienas būtu žēl, pa to braucot, lauzt mašīnu. Un nāk prātā, ka, gadiem ejot, daudz kas mainījies, – Dzērbenes vidusskola kļuvusi par pamatskolu, skolēnu skaits krasi samazinājies, taču tai pašā laikā nevar nepamanīt saimnieciski sakārtotās lietas un vietas pagasta centrā, par ko prieks.
Vietējie stāsta, ka lielākā kustība esot no rītiem un darbdienu vakaros, kad cilvēki dodas uz pagasta veikaliem iepirkties. Citādi skolēni esot skolā, strādājošie savās darbavietās un pagasta centrā manāms vien retais. Arī pensionāri un jaunās māmiņas visu nepieciešamo izstaigājot no rīta un tad jau dzīvojoties pa māju.
Pagasta centrā “Druva” satiek divas sievietes, kuras strādā algotajos pagaidu darbos, par to saņemot mazliet vairāk nekā 140 eiro mēnesī. Viņas teic, ka pagastā lielākā problēma esot trūkstošās darbavietas, kas cilvēkus dzenot izmisumā. Viņas abas teic, ka
priecīgas par iespēju pastrādāt algotajos pagaidu darbos. Citā laikā piestrādājot pie vietējiem zemniekiem vai vasarā ejot mežā ogot, sēņot un nododot salasīto uzpircējiem.
“Pensiju vēl nesaņemam, uz vietas darba nav, bet uz Cēsīm izbraukāt nevaram, ja nav personīgā auto. Laukos cilvēki pieraduši izdzīvot ar minimālu naudiņu. Es ar tiem 140 eiro izdzīvoju. Ja pašai dārzā izaudzēti dārzeņi, sagatavoti salāti, tad jau vien mazumiņš veikalā jānopērk, bet kādreiz jau gadās, ka tā gaļa jāpiedomā,” saka dzērbeniete un teic, ka negatīvi arī tas, ka tik daudz jauniešu aizbrauc strādāt uz pilsētām, ārzemēm un neatgriežas.
No laukiem aizgājusi nav jauniete Lelde Slaidiņa- Zaļakmentiņa, kura Vecpiebalgas novadā strādā par pastnieci. Viņa norāda, ka, nenoliedzami, pēdējos gados laukos iedzīvotāju skaits samazinājies, taču norāda, ka īsti lauku cilvēki ir pieķērušies savām mājām, saimniecībām un no tā visa tik viegli nav gatavi atsacīties.
“Dzīve laukos un pilsētā atšķiras, ne visi ir gatavi pilsētas dzīvei. Turklāt latvietis ir darba cilvēks, kuram tuva zeme. Arī es pagaidām esmu apmierināta ar savu dzīvi un prom no laukiem neiešu, kamēr mani tiešām dzīve nepiespiedīs to darīt. Arī maniem bērniem laukos ir vieglāk. Jūtos te par viņiem droša,” saka Lelde Slaidiņa- Zaļakmentiņa.
No skolas uz bibliotēku dodas skolniece Anete Gusmane, kura teic, ka ar dzīvi pagastā ir visai apmierināta. Viņa gan norāda, ka vasarā pagasta centrā manāms daudz vairāk cilvēku. Ziemā visi dzīvojoties pa telpām. Stāstot par skolu, Anete teic, ka šogad beigs devīto klasi, kurā mācās vien četri skolēni.
“Es nezinu, kā tas ir mācīties klasē ar divdesmit vai vairāk skolēniem. Esmu apmierināta ar savu skolu,” saka Anete un piebilst, ka viņai dzīve laukos patīk un arī nākotnē vēlētos dzīvot, strādāt novada robežās. Anete atklāj, ka vēlētos mācīties par veterinārārsti un līdz ar to viņas darbs varētu būt saistīts ar laukiem.
“Par jauniešu aktivitātēm man grūti spriest. Pēc skolas jaunieši dodas uz bibliotēku. Vasarā uzturas ārā, bet
jauniešu centra vai kaut kā tam līdzīga mums nav,” saka skolniece un neslēpj, ka vēlētos pagastā daudz aktīvāku jauniešu dzīvi.
“Druva” pamana patīkamu rosību vietējās garāžās. Tur divas dāmas gatavojas Adventes laikam, no zariem un vīteņaugiem gatavojot staltbrieža figūru. Abas smaidīgās dāmas – Arita Andersone un Renita Ratniece
– pirms gada pagastā atvērušas skaistumkopšanas salonu. Viena strādā par frizieri, otra par manikīri salonā “Viva”. Viņas arī teic, kurš gan cits, ja ne pašas,
parūpēsies par skaistu dekoru pie sava salona.
“Šogad Vecpiebalgas novadā saņēmām arī apbalvojumu kā gada jaunās uzņēmējas, par ko esam priecīgas. Kaimiņpagastā Taurenē vienmēr bijusi friziere, taču Dzērbenē tas bijis mainīgi. Tagad abas cenšamies vietējiem pierādīt, ka nav jābrauc nekur tālu prom pucēties. To var izdarīt mūsu saloniņā,” teic Arita Andersone.
Savukārt Renita Ratniece bilst, ka aktivitāte pagastā vistiešākajā veidā ir atkarīga no pašiem ļaudīm un vienmēr nevajagot gaidīt no citiem.
“Tas tā varbūt pierasts, ka kāds kaut ko izdarīs mūsu vietā, bet mēs ar Aritu dzīvojam un strādājam pēc cita principa, un to arī novēlu pagasta ļaudīm – vairāk uzdrīkstēties un darīt pašiem,” saka Renita.
Liene Lote Grizāne
Komentāri