Cēsīs, Pils ielas 12 nama pagalmā, kādreizējā čekas īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, top pastāvīga vēstures ekspozīcija “Sirdsapziņas ugunskurs”. Tā stāstīs par kādreizējā Cēsu apriņķa iedzīvotāju pretošanos okupāciju varām no 1940. līdz 1957.gadam. Latvijas politiski represēto Cēsu biedrība Staļinisma un nacisma upuru atceres dienā aicināja interesentus, lai iepazīstinātu ar jau paveikto un vēl darāmo. Interese bija ļoti liela, ikvienam bija iespēja ieskatīties kamerās un sajust pagātnes elpu.
Kad politiski represēto Cēsu biedrības dalībnieks Pēteris Ozols uzdrošinājās izteikt ideju, ka šajā ēkā, kas ir avārijas stāvoklī, varētu iekārtot ekspozīciju par pretošanās kustību, parādīt kameras, daudzos bija skepse, jo bija jāpaveic teju neiespējamais un nerima jautājums, vai biedrībai tas vispār jādara. Redzot un uzzinot par padarīto, tālākiem mērķiem, neticība zuda. Ne viens vien izteica pateicību un apbrīnu par Pētera Ozola uzņēmību, prasmi mērķtiecīgi īstenot ieceri, piesaistīt ieinteresētus cilvēkus.
“Visi sabiedrībā ciešam no okupācijas traumas, un tas ir mūsu mantojums, gribam vai ne. Un mums ļoti gribas no tā tikt vaļā – aizmirsīsim padomju laikus, dzīvosim tālāk. Bet tik vienkārši nevar aizmirst to, ko nespējam saprast. Mums jārunā par savu vēsturi, to, kas notika Latvijā, ko okupācijas režīms izdarīja ar cilvēkiem. Jaunā paaudze nezina, kas bija padomju laiks, bet ar tā sekām nākas saskarties. Lai labāk dzīvotu rīt, jāpārzina mantojums,” sacīja ekspozīcijas kuratore Elīna Kalniņa, uzsverot, ka tieši šodien jāuztraucas par vērtību nonivelēšanu, par vienotību. “Latvija nekļūs vienota, ja nerunāsim par savu vēsturi un nespēsim vienoties. Pat Cēsu biedrībā nespējam vienoties, vai mežabrāļi arī cieta no represijām,” atgādināja Elīna Kalniņa.
Biedrības biedrs Edvīns Kide “Druvai” atzina, ka ekspozīcija stāstīs par režīmu upuriem, tiem, kuri cieta no pastāvošās varas. “Te veidojas vieta, kur izzināt vēsturi. Te uzzinām par tiem, kuri tika izvesti uz Sibīriju un neatgriezās, te telpa, kurā katrs varēs uzzināt viņu dzīvesstāstus. Te būs stāsti par nacionālajiem partizāniem, cilvēkiem, kuri, kā varēja un mācēja, pretojās. Pretošanās kustības dalībnieki arī ir represētie. Daudzas ģimenes izsūtīja uz Sibīriju par mežabrāļu atbalstīšanu. Pēc izsūtīšanas nacionālo partizānu kustība saruka. Nedrīkstam kaut ko vērtēt tikai melnā vai baltā krāsā,” pārdomās dalījās Edvīns Kide.
Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece un ekspozīcijas satura redaktore Inese Dreimane atgādināja, ka tas ir iesīkstējis uzskats, ka latvietis ir tikai nevainīgs cietējs, kurš sēž kaktiņā, spēlē kokli, ēd skābputru, un visi viņam dara pāri. Viņš bija spējīgs pretoties, nelaist savā sētā, neatdot savu zemi, vismaz mēģināt to aizstāvēt. “Vairākkārt esmu dzirdējusi, ko tad tie partizāni izdarīja, vai tad viņi uzvarēja. Vai padomju laikā nedomājām, ka jāturas pretī, vai no upura sindroma radās Atmoda? Vēsturiskie notikumi parāda, ka latvieši kā nācija ļoti sarežģītos apstākļos bija spējīga pretoties režīmiem. Te varēs iepazīties ar viena reģiona vēsturi,” vērtējumu izteica vēsturniece un atzina, ka te ir piemērota vieta, lai atgādinātu tautas gribu pretoties pastāvošajiem režīmiem.
Lai taptu vēsturiskā ekspozīcija, ieguldīts liels darbs. Vairāk nekā pusgadu Elīna Kalniņa arhīvos pētījusi nacionālo partizānu lietas. Ekspozīcijā tiks atainoti notikumi un cilvēku likteņi no 1939.gada līdz 1957.gadam. Tas nav viss Latvijas okupācijas laiks.
“Sākums saistīts ar 23.augusta Molotova – Ribentropa līgumu. Tad pirmā padomju okupācija, Baigais gads, vācu okupācija, padomju režīms. 1957.gadā pēdējais nacionālais partizāns Vidzemē Pēteris Sviklāns pieteicās Smiltenes čekā. Viņu pēc tam notiesāja uz 25 gadiem soda nometnē, kur 1972. gadā viņš arī nomira,” skaidroja ekspozīcijas kuratore un uzsvēra, ka ekspozīcijā būs stāsti par pretošanos okupāciju varām. Un ne tikai par nacionālajiem partizāniem, bet par jebkuru pretestību, ko izrādījuši Cēsu apriņķa iedzīvotāji – bruņota cīņa, aizliegtā Latvijas karoga uzvilkšana, 18. novembra svinēšana, vienkārši nevēlēšanās klanīties svešai varai.
Te būs arī liepēnieša Ulda Baižas stāsts. 1946.gadā viņš mācījās Cēsu pamatskolas 2.klasē, brālis Atis 4.klasē. Vecāki mežā slēpās no čekistiem. Klasē pie sienas tika pielikta Staļina bilde. Pēc stundām brāļi un vēl divi puikas nolēma – Staļins jāmet laukā. Viens otram uzrāpās uz pleciem, noņēma bildi un izmeta pa logu. “Staļins taču bija jāmet laukā,” arī pēc gadiem nosaka Uldis Baiža, ekspozīcijas prezentācijas reizē atceroties senos notikumus.
Ekspozīcijā varēs uzzināt 189 pretošanās faktus. Savukārt sešās kamerās dzirdēt dzīvesstāstus, kurus latviešu, krievu, angļu un vācu valodā ierunājuši dažādu paaudžu cilvēki. Te būs stāsts par Cēsu ģimnāzijas direktoru Jāni Jansonu, kurš atteicās izmantot nacistiskās Vācijas karogu izlaiduma sarīkojumā. Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Liezēres draudžu mācītāja no 1944. līdz 1946.gadam Voldemāra Plāmša, nacionālo partizānu atbalstītāja, sprediķi četrās valodās ierunājuši Didzis Kreicbergs, Intars Jonītis, Aleksandrs Bite un Andris Krauliņš.
Nākamgad 23.augustā paredzēta ekspozīcijas atklāšana. Lai tas notiktu, nepieciešami lieli līdzekļi, jo vēl jāveic ēkas siltināšana, jāveic telpu remonts, jāsakārto ventilācija, ūdensapgāde, jāiekārto ekspozīcija. Līdz šim projekta īstenošanai jau piesaistīti 73 tūkstoši eiro.
“Atnācu, lai iztīrītu kameru telpas. Darāmajam neredzēju galu. Pienāca pazīstams cilvēks – kur es tik bēdīga, izstāstīju, viens divi, viss tika iztīrīts, sakrauts pagalmā. Bija jāmeklē, kas var aizvest, tūlīt pieteicās palīgi. Ka tāds mērķis, jāpalīdz – visi sacīja. Man atlika telpas tikai izslaucīt,” “Druvai” pastāstīja biedrības biedre Ieva Eglīte un uzsvēra, ka, vienojoties un strādājot kopā, var izdarīt daudz.
Komentāri