Līgatniete Ginta Traine pirms septiņiem gadiem „Druvas” lasītāju aptaujā guva atzinību par starptautisku kontaktu veidošanu kultūrā, doto iespēju Gintas modes teātra dalībniekiem – bērniem un jauniešiem – apliecināt savu izaugsmi un talantu ārpus Latvijas. Pa šiem gadiem modes teātris starptautisko apriti daudzkārt palielinājis. Ārzemju kolektīvi aicināti uz Latviju, mūsu valsts pārstāvēta vairākās ārvalstīs rīkotajos festivālos. Šovasar Ginta Traine bija iniciatore jaunam bērnu un jauniešu talantu festivālam, kuru sarīkoja Itālijā.
– Esmu iemīlējusies Itālijā, kuru iepazinu, pēdējos trīs gados ar Baltijas valstu bērniem un jauniešiem dodoties koncertceļojumos. Festivālā netālu no Neapoles šogad izdevās sapulcināt astoņu valstu pārstāvjus. Dienvidu zemi izvēlējos tāpēc, ka tā saista ne vien mūs, baltiešus, bet arī citu valstu pārstāvjus. Četrus gadus biju aicināta strādāt par režisori festivālā Spānijā, kuru veidoja spāņi kopā ar lietuviešiem, bet nu biju nobriedusi veidot ko savu. Ņemot par paraugu mūsu Dziesmu svētkus, festivāla dalībniekiem – talantīgiem, jauniem cilvēkiem – vēlos dot iespēju ne tikai izpausties un veiksmes gadījumā saņemt jaunus piedāvājumus uzstāties citās zemēs vai atrast pedagogus, kas gribētu redzēto talantu attīstīt, bet arī sadraudzēties, veidot starp vienaudžiem draudzīgus kontaktus, raisīt pozitīvas emocijas.
– Mini kādu no jaunākajiem piemēriem, kad bērns no Līgatnes guvis starptautisku ievērību!
– Nupat sešgadīgā Kristena Cīrule kā laureāte atgriezās no bērnu un jauniešu talantu festivāla Spānijā. Viņas talants – spēja atdarināt pasaulē pazīstamus dziedātājus. To Kristenai neviens nebija mācījis, viņa pati to bija veidojusi, skatoties televīziju. Meitene izpelnījās ne tikai skatītāju ovācijas, bet arī festivāla rīkotāju pārdomas, ka derētu pievērsties parodiju žanram. Meitene atveidoja ukraiņu dziedātāju Roksanu un pati arī dziedāja līdzi. Speciālisti pamanīja, ka bērnam ir arī laba balss, un ar Kristenu tagad gatavi pastrādāt skolotāji Latvijā un Lietuvā. Taču pirmie meitenes talantu pamanīja paši līgatnieši. Pagastā gada garumā notika talantu konkurss, un Kristena tajā ieguva pašvaldības galveno balvu – braucienu uz festivālu Spānijā.
– Kāpēc tu Gintas modes teātra dalībnieces aizvedi uz Arteku, padomju gados slaveno bērnu nometni Krimā?
– Pati biju uzaicināta bērnu talantu konkursa žūrijā. Man gribējās zināt, ko šobrīd nozīmē Arteks un ko tas bērniem nozīmēja toreiz. Nav šaubu, ka padomju gados tā tiešām bijusi vieta, kur bērni varēja justies kā paradīzē. Tagad arī daudz kas Artekā ir modernizēts, plaša, interesanta programma – no tēlotājmākslas līdz pārgājieniem gar jūru. Manām audzēknēm liels guvums bija iespēja papildināt krievu valodas zināšanas un, manuprāt, arī izjust disciplīnu. Mūsu demokrātiskajos apstākļos augušie bērni sākumā jutās diskomfortā – neapmierināti, ka jāstaigā formas tērpos, kopā jāceļas, jāpiedalās rīta rosmē. Uzliktie rāmji sākumā šokēja, bet pēc nedēļas arī novērtēja ieguvumus. Es grimu pārdomās, ka arī mani razbainieki jāatved uz Arteku. Maijā vedīšu lielu grupu.
– Kas tevi motivē uzņemties jaunus, nebijušus projektus?
– Cilvēkiem, kas vienā jomā, kā es kultūras darbā, vadot arī Līgatnes kultūras namu, strādā ilgāku laiku, pēc gadiem nākas saskarties ar rutīnu. No tā es cenšos izvairīties, ik pa laikam sarīkojot kaut ko lielu un mūsu laukiem neredzētu. Uz Līgatni uzaicinu arī Latvijā iepazītus māksliniekus, sagādājot skatītājiem prieku, bet jaunatnei brīnumus un vēlēšanos talantīgiem cilvēkiem līdzināties.
Gadi iet, un es biežāk aizdomājos par to, cik ilgi vēl Līgatnē palikšu. Ir daudz ieceru, kas īstenojamas citur. Šobrīd es esmu dzīves krustcelēs. Man piemīt lielas darba spējas, varu līdztekus darīt vairākas lietas, bet ik pa laikam tas arī traucē un pietrūkst spēka no kaut kā atteikties.
– Tava pieredze, kā latvieši prot atpūsties?
– Tik daudz kas redzēts, 15 gadus vadot pasākumus Latvijā, no dzimšanas dienām un jubilejām līdz kāzām un pilsētu svētkiem. Allaž nākas meklēt svētkiem jaunas formas, jo cilvēki to gaida, bet viss jaunais ir tas pats vecais. Tikai jāmāk pasniegt interesantā formā. Cilvēkiem patīk, ka rodas iespējas ne tikai vērot, bet pašiem svētkos aktīvi piedalīties.
Esmu secinājusi, ka katrā Latvijas vietā ir kāda savdabība, mēs esam pārāk lieli lokālpatrioti. Mums priekšā stāv Augšlīgatnes un Lejas Līgatnes apvienošanās, bet nezinu, kā tas notiks, jo kultūras jomā kaut ko vienotu panākt bijis ļoti grūti. Katrā vietā veidojas sava atmosfēra, cilvēku raksturi. Patiesībā nevaru pateikt, kam jābūt, lai līgatnieši viens pie otra aizbrauktu kaut uz vienu pasākumu. Varbūt jauniešiem tā nebūs problēma. – Tu bieži uzņemies vakara vadītājas lomu un veiksmīgi stājies pilnīgi svešas publikas priekšā, vai tā būtu Vidzeme, Kurzeme, vai
cits novads. Kā tev tas izdodas?
– Tādos brīžos izjūtu, ka man ir Dieva dots talants. Klāt vēl nāk pieredze un zināšanas. Tas viss nodrošina veiksmīgu iznākumu. Sen jau mājās negatavoju detalizētus scenārijus. Ņemu savu spēļu un atrakciju koferi un dodos ceļā. Tikai ieraugot svētku vietu un ielūkojoties sanākušo cilvēku acīs, jūtu, kā man šis vakars būs jāvada. Paldies Dievam, ka to spēju, ka esmu savā vietā.
Visi domā, ka vakara vadītāja darbs ir mūžīgā atpūta, bet nav tā. Ir dota vara vadīt publiku, bet arī uzdevums īsā laikā cilvēkus iepazīt, raisīt vienotības un svētku sajūtas, lai arī ar kādām ambīcijām katrs no viņiem būtu. Visgrūtāk atvērt cilvēkus, kuri ieņem svarīgus amatus, vai tādus, kuri ilgu laiku nav bijuši turīgi un pēkšņi par tādiem kļuvuši. Taču labās enerģijas cilvēkos ir daudz, ja prot to nesabojāt, bet atraisīt un papildināt, tad svētki izdodas.
Uz mani pašu var attiecināt teicienu par kurpnieku, kuram zābaki cauri. Mani draugi jau zina, ka tad, kad pati esmu svētkos, man gribas ierauties stūrītī un visu tikai novērot. Reti jau iznāk svinībās ierasties kā viesim.
– Pēdējos gados modē nākušas kāzas, kad jaunais pāris plašam radu un draugu lokam rīko svētkus un aicina tos vadīt profesionāli, nevis vedēju pāri.
– Šinī sezonā esmu bijusi par vadītāju tikai septiņās kāzās, jo tās ir ļoti individuāls notikums, to sarīkošanai jāvelta īpaša uzmanība. Pirms tam jāiepazīst jaunais pāris, jānoskaidro viņu ieceres. Gandrīz visās kāzās bijis tā, ka sanāk radi, kas līdz tam, izrādās, nav pazīstami un sapazīstas kāzu svinībās. Vadītājam ir milzīga atbildība – viesus saliedēt, novērst villošanos, kura gandrīz vienmēr briest, gudri ierosināt sen zināmās kāzu tradīcijas un pasniegt jaunā gaisotnē. Daudzi kāzu rīkotāji nemaz īsti nezina, kam kāzās jānotiek, un tad nākas uzņemties krustmātes lomu un mācīt. Kāzas ir dārgs prieks. Tagad tās biežāk rīko, jo cilvēki kļuvuši turīgāki, bet nav retums, ka ņem arī kredītu, lai dzīves derību nosvinētu lustīgi.
– Vasarā tik populāro pilsētu svētku rīkošanai laiks ir īss. Žēl, ka tos nevaram sarīkot ap valsts svētkiem, kas iekrituši pašā tumšākajā laikā.
– Arvien grūtāk pilsētas svētkus padarīt īpašus, jo programmas atkārtojas no Liepājas līdz Daugavpilij. Vajadzīga liela gudrība, lai pilsētniekus iesaistītu darbībā, neatstājot viņus vērotāju lomā. Tagad esmu pārņemta ar domām un darbiem, lai Latvijas jubilejā valdītu neviltots svinīgums. Drūmā, nepatīkamā laikā radošās idejas grūtāk īstenot. Vasarā tiešām būtu daudz jaukāk.
Pagājušā gada novembrī, vērojot valsts svētku norisi Līgatnē ar kora uzstāšanos, uzrunām, es sajutu, ka cilvēki ir noilgojušies pēc valstiskuma izjūtām – lai paceļoties sarkanbaltsarkanajam karogam un atskanot himnai, uzmutuļotu emocijas un skudriņas skrietu pār muguru. Arī jaunā paaudze izjuta valstiskuma nopietnību.
– Tavos darba gados pārlaisti pārmaiņu laiki, kad cilvēkiem par kultūras pasākumiem bija maza interese, viņi vairāk bija aizņemti ar darbīgām idejām.
– Jā, kultūra bija pēdējā plānā, un arī mēs ar kolēģi pārmetāmies uz biznesu – vārījām zupu, cepām kartupeļus, bijām oficiantes un direktores. Man pat bija pieci veikali – no gaļas līdz apģērbu bodei. Pagāja laiks, un es sapratu, ka neesmu biznesa cilvēks, bet tīrs mākslinieks, kurš viskautko izdomās un saritēs. Nauda jāskaita citiem. Man svarīgi radīt skaistas emocijas, un es tajā sadegšu līdz galam.
Nu pagājuši gandrīz desmit gadi, kopš pilnīgi atgriezos kultūras darbā, un tagad esmu jaunās pārdomās, kur virzīt savu enerģiju. Tā sēkla, ko pirms gadiem iesēju starptautiskai sadarbībai, ir devusi labus augļus. Bet sākums bija tad, kad nemaz necerēju, ka mēs iestāsimies Eiropas Savienībā. Tagad tā ir parasta lieta. Nesen sākušas pavērties jaunas iespējas sadarbībai ar Krieviju, Āzijas valstīm. Man gribas strādāt tā, lai Latvijas bērniem un jauniešiem, arī Baltijas jauniešiem ir iespēja parādīt sevi, uzzināt par citām zemēm, pavērt viņiem skatu uz plašāku apvārsni. Esmu pārņemta ar festivālu Itālijā, kuru popularizēšu. Neatsacīšos arī no sadarbības ar bērnu un jauniešu talantu festivālu Spānijā, kuram nākamgad apritēs desmit gadu. Taču mana sirdslieta ir un paliks Gintas modes teātris, ar kuru man bijuši prieki par audzēkņu panākumiem un asaras, ja kāds labs bērns pārtraucis darbību. Man iet kā daždien mammai.
Komentāri