Kurš gan savu reizi nav dusmojies uz kādu ierēdni valsts iestādē vai pašvaldības darbinieku. Pēc šādas nesaprašanās parasti secinājums viens – pilns kantoris ar darbiniekiem, neviens neko nedara un nezina. Tad vēl tiek pieminēts, cik viņiem lielas algas un vēl nezin kādas privilēģijas. No malas esot labāk redzams, bet vai saprotams, par to gan var strīdēties.
Par to, ka Latvijā valsts pārvaldē ir pārāk daudz nodarbināto, tiek spriests gadiem. Ik pa laikam parunā, ka nepieciešama reforma, un ar to arī viss beidzas. Nupat, šķiet, kaut kas reāls sāk parādīties. Ministru kabinets atbalstījis Valsts kancelejas izstrādāto valsts pārvaldes reformu plānu, kas paredz līdz 2020.gadam par sešiem procentiem jeb 3500 samazināt nodarbināto skaitu valsts pārvaldē. Līdz 2020.gadam plānots samazināt vispārējās valdības sektorā nodarbināto skaitu līdz astoņiem procentiem no kopējā iedzīvotāju skaita. Šogad valdības sektorā nodarbināti 8,6 procenti. Lai sasniegtu mērķi, turpmākajos gados pašvaldībās, centrālajās valsts pārvaldes iestādēs un no tām finansiāli atkarīgajās kapitālsabiedrībās nodarbināto skaits jāsamazina par aptuveni 5000 katru gadu.
Skaisti skaitļi, ja runājam par valsts naudas izlietošanu, ir lieli. Taču reizē tās ir arī darbavietas. Un jo svarīgi tas ir lauku pašvaldībās.
Tiesa, ziņojumā norādīts, ka gaidāmās pārmaiņas neattieksies uz pašvaldībām, jo valsts likumdošana nodrošina to autonomiju, bet pamatojumu, vai vietējā domē darbinieku par daudz un ko viņi dara, var vērtēt sabiedrība. Lai iedzīvotāji spētu to izvērtēt, Valsts kancelejas ieskatā nepieciešama lielāka informācijas atklātība par pašvaldības sniegto pakalpojumu apjomu un izmaksām, sniedzot iespējas ērti salīdzināt rādītājus starp pašvaldībām.
Mazā novadā katrs redz, ko kurš dara. Un bieži vien neiedomājas, ka viens dara vairākus darbus, jo vēl algot darbiniekus dome vienkārši neatļaujas. Ja arī tiek iedibināts kāds jauns amats, tad parasti tas tiek darīts, pildot likumu. Ar likumu taču, piemēram, noteikts, cik sociālo darbinieku jābūt uz tūkstoš iedzīvotājiem. Tāpat savulaik bija norādījums, ka pašvaldībās jāpievērš uzmanība jaunatnei. Tad nu to pildot, teju katrā pagastā tika dibināti jauniešu centri, pieņemti darbinieki, domē vēl kāds, kurš viņus vada. Protams, jauniešiem vajag savu vietu, viņi grib darboties. Tikai vai tiem desmit, kuri iesaistās, turklāt tad, kad viņiem brīvs laiks, jo pārsvarā aktīvie arī sporto, dzied, dejo, algots darbinieks nav lieli tēriņi no pašvaldības maka? Tas tā, pārdomām.
Katru reizi pirms vēlēšanām deputātu kandidāti sola veltīt savu darbu un laiku sabiedrības interesēm. Kad viņus ievēl, diemžēl nereti viena no pirmajām nopietnākajām spriešanām ir par atalgojumu, to, cik vērta ir deputāta darba stunda. Par to gan vēlētājiem būtu jāpajautā vispirms sev – vai tādus tautas kalpus gribējuši. Deputātu atalgojums arī ir pašvaldības tēriņi.
Komentāri