Pareizāk gan būtu sacīt, ka nesenā finanšu krīze un augošā cilvēku neapmierinātība ar dzīvi un tās perspektīvām šķeļ cilvēkus un valstis. Pirmais nopietnais brīdinājums, ka ar pasauli, kurā mēs dzīvojam, kaut kas nav kārtībā visplašākajā nozīmē, bija 23. jūnija Lielbritānijas referendums par aiziešanu no Eiropas Savienības. Protams, cilvēkiem ir tiesības un viņi var aiziet no jebkuras organizācijas, bet bīstami ir tas, kas sākās un turpinās līdz šim brīdim. Neiecietība, naids, dižas impērijas pārākuma apziņas pamošanās un rīcība, kas faktiski apšauba parlamenta suverenitāti. Britu augstākās tiesas tiesneši, kuri pieņēma lēmumu, ka parlamentam ir jāapstiprina valdības lēmums par Lisabonas 50. panta iedarbināšanu, kas sāk izstāšanās procedūru, avīžu slejās pat izraisīja apgalvojumus, ka ir valsts nodevēji. Parlaments bija deleģējis valsts pilsoņiem referendumā izvēlēties, turklāt šim referendumam bija ieteikuma, ne likumdevēja tiesības. Tomēr var piekrist, ka ievērot vairākuma viedokli ir demokrātiski, jo galu galā ievērots tiktu arī pretējais viedoklis, ja tas iegūtu pārsvaru referendumā. “Aizgājēji”, kaut ar minimālu pārsvaru, uzvarēja, tagad valstij jādomā par izstāšanos, un būtu tikai normāli, ja šo lēmumu apstiprinātu parlaments, jo pilsoņi jau savu valsti nepārvalda tieši, no “tirgus laukuma”, bet ir deleģējuši parlamentu pieņemt svarīgos lēmumus. Ir normāli, ja parlaments vēlreiz lemj un lemj nevis par palikšanu vai aiziešanu, bet par to, kuru izstāšanās ceļu izvēlēties – aiziet no Eiropas brīvā tirgus, bet tā iegūstot iespēju lemt, kā ierobežot vai aizliegt migrāciju, vai saglabāt pieeju Eiropas tirgum, neierobežojot Eiropas pilsoņu brīvo plūsmu. Tā vietā premjere Terēza Meja iesniedz apelāciju un runā par valdības īpašajām tiesībām un britu dižo nākotni. Britiem, lūk, esot visas tiesības dabūt to, ko viņi grib, un nerēķināties ne tikai ar Eiropas Savienības, bet arī ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas noteikumiem. Tas nozīmētu, ka, pat ja briti aiziet no Eiropas brīvā tirgus, tad nekādas muitas nodevas uz viņiem neattieksies, jo nevar attiekties – viņi taču ir dižena nācija. Brīžam izskatās, ka civilizācijas un demokrātijas kārtiņa ir bijusi tik plāna, ka to pat nevajag berzt, tā nokrīt, vien pārvelkot ar slapju lupatu. Jāteic, ka britus no galējiem lēmumiem vēl glābj veselais saprāts, kuru vismaz daļa sabiedrības ir saglabājusi un pauž savai valdībai. Tiesa gan, fakts, ka britu sabiedrība, sākot ar strādniekiem un beidzot ar politiķiem, aristokrātiem un ministriem, ir sašķēlusies divās pretējās nometnēs, ir acīmredzams un neapstrīdams.
ASV prezidenta vēlēšanas arī liecina par to, cik daudzi ir vīlušies savā valstī un tās politikā un vairs negrib iedziļināties nevienā jautājumā, negrib domāt par savu lēmumu sekām, bet dzird tikai solījumus tūlīt visu nokārtot un izrēķināties ar visiem, kas pazaudējuši dižās Amerikas un dižo amerikāņu lomu. Par to varbūt varētu arī tik ļoti nesatraukties, jo nav jau tā, ka prezidents visus lēmumus pieņem vienpersonīgi un var darīt jebko. Tomēr jautājums, vai Tramps atradīs “radniecīgu dvēseli” Putinā, paliek. Tas, ka Putins kāro ar kādu vai kādiem no lielo valstu pulciņa vienoties par ietekmes zonām, nav nekāds noslēpums. Tāpat nav noslēpums arī tas, ka līdz šim šajā jautājumā viņš sabiedrotos nav atradis. Jācer, ka arī turpmāk neatradīs. Bet mums atliek gaidīt un noskatīties.
Komentāri