Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns viesojās Cēsīs un iepazīstināja ar savu pētījumu par to, kā tautieši, kurus tik ļoti gaidām atpakaļ Latvijā, jūtas Lielbritānijā?
Lielbritānija ir mītnes zeme lielākajai latviešu emigrantu kopienai, turklāt krietni lielākai nekā Norvēģijā, Vācijā vai Īrijā. Pēc oficiālās statistikas tur dzīvo ap 110 000 latviešu. Protams, jāņem vērā sezonālais darbs, kas šo statistiku nedaudz pamaina.
Interesanti, ka vismaz trīs ceturtdaļas Latvijas un Lietuvas emigranti Lielbritānijā strādā vidēji vai zemi kvalificētu darbu, kamēr igauņi lielākoties veic augsti kvalificētu darbu. Visvairāk latviešu aizbrauca krīzes vai pēckrīzes laikā, un šī izceļošana bija kā bēgšana no diezgan lielas bezcerības. Turklāt emigrantu vidū, kas izceļojuši pēdējo gadu laikā, jūtams izteikts aizvainojums pret Latviju. M. Kaprāns uzsver, ka, iekārtojoties Lielbritānijā, mūsu tautieši vairāku gadu garumā attīsta savas prasmes un gūst zināmus panākumus darba tirgū, taču, neskatoties uz to, viņi paliek mazkvalificētais darbaspēks. Visvairāk mūsu tautiešu strādā lauksaimniecības, viesmīlības un sociālās aprūpes jomā.
“Aptaujās un intervijās emigranti pārliecinoši atbild, ka Lielbritānijā viņi ir ļoti apmierināti ar ģimenes dzīvi, mājokli, kurā dzīvo, pamatdarbu, attiecībām ar cilvēkiem ārpus ģimenes, arī darba apstākļiem un vispār dzīvi kopumā. Tikai 30% atbildējuši, ka vēlētos labāku darba atalgojumu, izglītību un visbeidzot arī veselību. Tātad secinām, ka viņi tur jūtas ļoti apmierināti,” saka M. Kaprāns.
Viņš gan piebilst, ka ļoti smagais darbs lauksaimniecībā, rūpniecībā vai sociālajā jomā būtiski ietekmē aizbraucēju veselību. “Neraugoties uz to, saprotam, ka smagais darbs “kaulus nelauž”, jo pāri visam prevelē apmierinātība ar dzīvi kopumā. Turklāt, nostrādājot vairākus gadus smagā darbā par lielāku samaksu, redzams, ka cilvēki šādu darbu tikpat labi arī pamet un izvēlas sev sirdij tīkamāku jomu pat tad, ja alga ir mazāka, attālums līdz darbam lielāks,” stāsta pētnieks.
Latvieši, kuri Lielbritānijā nodzīvojuši ilgāku laiku, iepazinuši arī savas darba ņēmēja tiesības. Ir pat notikušas vairākas tiesas prāvas, kurās mūsu tautieši uzvarējuši, un tas parāda, ka latviešu kopiena apjauš spējas ietekmēt savu dzīvi un lēnām izplēn akla paļaušanās liktenim. “Turklāt breksits latviešiem jo izteiktāk saasina vēlmi neļaut sev darīt pāri,” pārliecināts M.Kaprāns.
Latvietim vienmēr svarīga bijusi māju sajūta. Ģimenēm pašvaldības ar dažādiem nosacījumiem piešķir īres namus. Pastāv arī iespēja tos izpirkt. Emigrantiem tas rada drošības sajūtu, sava māja ceļ pašapziņu, jo Latvijā ne viens vien bijis spiests dzīvot vienistabas dzīvoklī kopā ar bērniem. Taču ne viss ir tik skaisti un rožaini. “Vairāki satiktie latvieši stāstīja, pat raud par izjukušām ģimenēm. Turklāt ne tikai tām, kas izjukušas attāluma dēļ, bet ļoti liels īpatsvars attiecību izjūk tieši pēc abu pārcelšanās. Iemesli ir dažādi,” teic pētnieks.
Lielbritānijā ļoti strauji notiek otrās paaudzes asimilācija. Bērni, kuri tur ir dzimuši vai aizceļojuši ļoti agrā bērnībā, vairs nerunā latviski. Vecāki ar viņiem runā lauzītā, nepareizā angļu valodā. Tā kā aizvien saasinās attiecības starp imigrantiem un angļiem, latvieši cenšas ne vien izlīdzināt atšķirības, bet arī domā par pilsoņa vai pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu. “Vairums latviešu breksita jautājumā saglabā ļoti bezrūpīgu attieksmi vai nogaidošu taktiku – kā būs, tā būs. Angļi pozicionē, ka viņu prioritāte ir augsti kvalificētais darbaspēks, tāpēc jāpārskata migrantu politika, bet paradoksālā kārtā augsti kvalificētais darbaspēks breksita kontekstā no Anglijas gatavs izceļot. Daudzi latvieši atzinuši, ka breksits nav iemesls, lai satrauktos par savu nākotni, jo sociālā dzīve rit tāpat kā pirms 2016. gada. Alga ir nemainīga, darbs tāpat. Taču izskan viedokļi, ka ir palielinājušās dzīvošanas izmaksas, samazinājusies mārciņas vērtība, kas ir būtiski tiem, kuriem Latvijā ir kredītsaistības. Intervijās ļoti jūtams, ka latvieši sevi piedēvē iedomātajam imigranta ideālam, sakot, ka darba devējs viņu bieži slavē, viņš nedzīvo uz pabalstiem, bet strādā un godīgi maksā visus nodokļus. Daudzi cenšas nerunāt latviski, lai padarītu sevi vēl neredzamāku, iekļautos un paātrinātu “kļūšanu par īstu angli”,” novērojumos dalās pētnieks. Turpretī augsti kvalificētā darbaspēka vidū notiek tieši pretējais – viņi vēlas uzsvērt savu latvisko piederību, un tieši šie speciālisti apsver iespēju, ka varētu reemigrēt. Taču ne uz Latviju, bet citu ES valsti. Viņiem Latvija ir tikai kā trešais variants. Šiem ļaudīm ir uzkrāti resursi, pieredze, apzinātas iespējas,” klāsta pētnieks un piebilst, ka par atgriešanos runā tie, kuriem Latvijā ir kāds īpašums, palikuši radi, taču daudziem te vairs nav nekā.
Latvieši ir pieņēmuši, ka ir imigranti. “Tā ir identitāte, ko viņiem uzspiež briti, taču tautieši to pieņem kā savu lomu, turklāt šo identitāti uztver pozitīvi,” skaidro pētnieks. Te arī jautājums – vai visi Latvijas pūliņi, īstenotie projekti, nauda, ko iegulda informatīvajos pasākumos un diasporā, sevi attaisno. M. Kaprāns rausta plecus: “Jācer, ka vismaz sociāli un politiski apzinātākajā tautiešu daļā vēstījums par dzimteni trāpa. Tomēr jāpaskatās, cik liela ir šī sabiedrības daļa. Es teiktu, ka sokas grūti, īpaši tad, ja cilvēki jau pieņēmuši, ka viņu bērni būs angļi.”
Komentāri