“Ko tur vairs salīdzināt, ko vispār sacīt. Mana ģimene ir šeit, un jūtos ļoti labi. Galvenais, ka ir darbs un strādāju nepagurdams, tāpēc viss kārtībā. Mana sieva, jaunākā meita ir blakus, un Cēsis man patīk,” tā krievu valodā sacīja Batbajars, kuru, ievērojot mongoļu tautas tradīcijas vārdu saīsināšanā, ģimenē sauc tikai par Batu. Viņš nav piemirsis dzimto valodu, jo pēdējos gados visai bieži apciemo savējos Mongolijā. Galu galā kalnos, tuksnesī, stepē un pilsētās dzīvo seši Batas brāļi un māsa. Viņš uzaudzis astoņu bērnu ģimenē tā sauktajā Mongolijas taigā. Tā ir milzīgās valsts daļa, kas tuvāk Sibīrijai un Baikālam. Bata zina, ka Baikāls bijis apmēram 500 kilometru no viņu ciema. Bata labi saprot latviski, bet kautrējas runāt, jo jaucot galotnes. Līdzko tās saputrojot un sajūkot mīkstinājuma zīmes, tā apjūkot pavisam un saruna turpinoties krievu valodā.
Batbajars bijis armijnieks. Skolojies Odesā, kur pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā sūtīti mācīties talantīgākie mongoļu jaunieši. Taču tagad viņš saka, ka pamatprofesija ir radio un elektroinženieris. Tāpēc viņš Cēsīs bijis iecienīts radio un televizoru montieris, bet tagad viņš rūpējas par to, lai visas ražošanas līnijas labi darbotos uzņēmumā “Livonija”, kur gatavo dzirkstošos dzērienus, kas tik dikti piestāv gadu mijas svinībām.
Taču stāsts par Batas dzīvi būtu gaužām nepilnīgs, ja nesekotu visa patiesība par viņa lielo mīlestību Inesi, trim meitiņām un tagad jau arī mazdēlu.
“Mongoļiem ir ļoti stipras ģimeniskās saites, radu būšana. Ne tikai tāpēc, ka agrāk augām kuplās ģimenēs, tagad arī mongo-ļiem bērnu dzimst daudz mazāk, bet savējie ir svarīgi tamdēļ, ka Mongolija ir ļoti skarba. Pilsētā var dzīvot un izdzīvot, bet ja tu laukos paliec viens, tad laiks rit uz dzīvības un nāves robežas. Tāpēc mongoļi sevi nedala savējos un svešos. Ja esi pie jurtas un vajag padzerties vai ēst, tad tevi noteikti aicinās un cienās. Tur visi ir savējie. Plašajā teritorijā dzīvo vien divi ar pusi miljoni cilvēku, bet mana dzimtene ir 26 reizes lielāka par Latviju. Ir valsts daļa, kur 400 kilometru garumā stiepjas vien stepe, ir kalnainais apvidus, kur ļoti grūta dzīve, un tāda pati tā ir tuksnesī. Esmu piedzīvojis 45 grādu karstumu un tikpat lielu salu,” daudzajos nezināmajos par tālo austrumu zemi dalījās Bata, un tad sarunā iesaistījās arī Inese. Tapa skaidrs, ka Inese Aide, kas tagad jau 17 gadus nostrādājusi par angļu valodas skolotāju Cēsu sanatorijas internātpamatskolā, desmit gadus mācījusi krievu valodu mongoļu bērniem. Viņa labi zina, ko nozīmē gaļa, kas jāskalda ar cirvi, jo iesalusi ledus klucī, grauzusi nedaudz atkausētu biezpienu, kas sezonas laikā, kad lielie lopu ganāmpulki laukos dod samērā daudz piena, izvārīts, sasaldēts uz jurtas jumta un glabāts kā gardākais našķis bērniem un pieaugušajiem.
“Es pāris vārdos jums varu pateikt, kas notika 1984. gadā. Es Cēsu lidlaukā lidoju ar paraplānu, lecu ar izpletņiem, bet Bata armijā bija zenītnieks. Es lidoju, viņš mani nošāva,” smejas Inese, cerot, ka izdosies īsā stāstījumā iekļaut latviešu meitenes un mongoļpuiša neparasto satikšanās stāstu. “Garākais variants? Es bērnībā interesējos par Austrumu zemēm. Pirku un lasīju žurnālus par Indiju, Vjetnamu, Mongoliju. Un uzvarēju vēstuļu konkursā, kur bija taujāts par mongoļu tautu. Žurnālā bija mana adrese, un Bata, kas toreiz studēja Odesā, man atrakstīja. Sarakstījāmies trīs gadus. Tad kravāju koferi un devos uz Odesu. Mana mammīte sacīja: “Tevi pārdos, nokaus!” Es nekam sliktam neticēju. Braucu pie Batas. Toreiz biju jauna, droša un zināju, ka agri vai vēlu braukšu uz ārzemēm. Mongolija tāda bija. Odesā apprecējāmies, piedzima mūsu pirmā meita Zuči. Pārcēlāmies uz dzīvi Ulanbatorā, un tur piedzima Marta. Jā, tas bija laiks, kad arī tur jūsmoja par filmu “Ilgais ceļš kāpās”, “ gadus, kas paskrējuši ļoti interesanti, centās pārstāstīt Inese. Viņa tagad zina, ka apprecējusi pašu labāko vīrieti pasaulē, kurš, sabrūkot Padomju Savienībai, kad Inesei nācies izlemt, kāda būs viņas pilsonība -latviete vai krieviete – un kur ģimene paliks, Bata piekritis pamest Mongolijas plašumus un mērot ceļu uz Eiropu.
Cēsīs piedzimusi trešā meita Ojūna. Četrpadsmitgadniece, kurai jauki austrumnieku sejas vaibsti, mācās Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā.
“Neprotu mongoļu valodā ne vārda. Ar tēti sarunājamies tikai latviski. Vai es gribētu satikt savu vecmammu un vectēvu, kas Mongolijā? Droši vien,” smaidīja Ojūna, kuras vārds tulkojot nozīmētu dārgakmeni opālu. Meitenes klasesbiedri zinot, ka viņas tētis ir mongolis, kurš visus šos gadus palicis piederīgs savai zemei, saglabājot tās pilsonību, bet interese par to, ka ģimenē joprojām reizēm top nacionālie ēdieni, ka vakaros vismaz pats Bata malko zaļo tēju ar pienu, kur pialā iemesta arī šķipsniņa sāls, un arī par to, ka Ojūnas istabas sienas rotā budismam raksturīgās zīmes, ir mazāka. Tajā pašā laikā Bata smej, ka viņš ir integrējies. Ģimenē svin kristīgos Ziemassvētkus, svētvakarā dedzinot desmitiem sveču, Bata novērtē salūtu gadu mijā, bet gaida arī savējo Jauno gadu, kuru Mongolijā atzīmē, ievērojot Mēness kalendāru. Mongolijā joprojām ir pāris ciemu, kur dzīvo šamaņi, kur pielūdz garus, citā valsts malā pret debesīm slejas kristīgo dievnami. Kolorīts, kas stāsta par pārmaiņām Austrumu un Rietumu sabiedrībā.
Ziemassvētkos Bata visiem cēsniekiem, latviešiem un krieviem, novēl pašu galveno- saticību. “Novēlu būt labiem, darīt labus darbus un pašu labāko otram cilvēkam, kurš blakus. Un dāviniet, pārsteidziet viens otru, jo mongoļi tā dara. Dāvināšana ir tradīcija, kas liek zināt, ka nekad nebūsi viens un vari justies droši,” tā Bata, kurš plāno, ka līdzko naudas maciņš būs biezāks, viņš atkal dosies apciemot savējos, kas tūkstošu kilometru tālumā, lai uzrunātu, apdāvinātu un iepriecinātu. Bet mums, kas varbūt nekad neapskatīs šo savādo Austrumu zemi klātienē, aicina to kaut nedaudz iepazīt, lasot mongoļu tautas pasakas. Viena no tām, daļēji to interpretējot, iestudēta Valmieras teātrī. Divi aktieri uz skatuves dēļiem izdzīvo īpašu dzīvesstāstu. Tas notiek izrādē “Baltā kamielēna sapnītis.” “Mēs bijām, izrādi noskatījāmies. Tur aktieriem esam iedevuši autentiskus rekvizītus. Mongolijā viss notiek pa īstam, samākslotā tur tiešām ir maz,” tā mongoļa Batas sieva Inese Aide.
Ilze Kalniņa
Komentāri