Slimnīcas pagarbstāvā atvērta jauna kafejnīca. Tā ieguvusi mājīgāku noskaņu un jaunu 19 gadīgu pavāru Kārli Kiršfeldu, kurš solās kādu reizi arī pagatavot kaut ko no franču virtuves.Viņš ir arī šī uzņēmuma vadītājs.
Spert drosmīgu soli un atteikties no akadēmiskās izglītības, pārejot uz profesionāloValmieras pārtikas ražotāju vidusskolā, Kārlis izlēma 10. klases laikā, kad
vēl mācījās Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā. ”Ne mirkli nenožēloju izdarīto!” ar lielu pārliecību un manāmu lepnumu
par sevi saka jaunais uzņēmējs un rāda jauniekārtotās telpas „Daudz darba ieguldīts – logos bija
vēl vecās vitrāžas, te bija ļoti tumšs un noskaņa bija padrūma, tādēļ centāmies padarīt šo vidi mājīgāku, patīkamāku, lai cilvēki varētu aizbēgt no slimnīcas baltajām sienām atpūsties. Man jau prātā idejas, ko vajadzētu papildināt un uzlabot, bet tas viss noteikti vēl būs.” Jaunietis ir pozitīvi noskaņots, bet vēl aizvadītas tikai pirmās trīs nedēļas jaunajā uzņēmumā. Drosmīgs solis, kad valstī ekonomiskā situācija nav no stabilākajām, bet jaunais pavārs uz šo atbild īsi un lakoniski – trakajiem pieder pasaule! Kā ēnas pusi
Kārlis piemin arī faktu, ka viņa klienti ir noslēgta cilvēku grupa –
atliek pieļaut kādu kļūdu un reputācija uz kādu laiku var tikt sabojāta.”Taču cilvēki nāk un esmu jau ievērojis, ka daži
regulāri. Mēs cenšamies būt tolernti, līdz ar to arī cilvēki ir saprotoši, ja arī gadās kaut ko kādu reizi sajaukt. No otras puses slimnīca
dod drošības sajūtu, jo te vienmēr būs apmeklētāji.”
Kārlis stāsta, kapēc vidusskolas beigšanas skaitījies pavārs, kulinārs un bārmenis. Tā kā trīs gadu laikā viņš daudz praktizējies ārzemēs, bijusi iespēja doties tur un uzsākt savu dzīvi.
Taču vēl gribējies palikt mājās. Nekad jaunietis nav pieļāvis domu par mājās sēdēšanu, gribējies kaut ko darīt, kaut ko tādu, kas nekad neieietu rutīnā, tādēļ pašsaprotama bija ideja atvērt uzņēmumu, kad viņš uzzināja par brīvajām telpām slimnīcā. „Aizgāju parunāt ar slimnīcas direktoru un viņš bija ar mieru. Bat realitātē tas nebija tik viegli kā izklausās. Mājās jorojām stāv kaudze ar dokumentiem, kas jāsakārto. Pprotams,palīgā nāca arī draugi. Arī pirmo darba dienu iespaidi ir vēl atmiņā svaigi saglabājušies, bijusi neliela neorganizētība, ko vēlāk izdevies labot. „ Ja komanda ir laba, tad visam var tikt pāri.Galvenais visu tvert ar humoru un vieglu garu. Kolēģus arī izvēlējos zināmus cilvēkus.”
Taču idejas par to, ko darīt nākotnē pusism jau stāv sagtavotas, un viņš tās gandrīz vienā elpas vilcienā uzskaita: „ Vēlos attīstīt šo biznesu tālāk, tā, lai pašam būtu vairāk jāvada, jāorganizē. Varbūt nākotnē atvēršu saldumu veikalu,tas man tāds sens sapnis. Bet arī šī ir laba vieta, kur to visu izmēģināt un pārdot.”
Runājot par arodu, Kārlis atzīst, ka
Latvijā situācija nav tik slikta.”Vienīgais, kas traucē ir cilvēku
priešstats,ka pavārs ir melnstrādnieks. Visās valstīs,kur praktizējos-Francijā,Vācijā, Somijā – pavārs tiek uzskatīts par Dievu. bet Latvijā tas vēl ilgi nemainīsies. Iespējams, ka tā ir arī kultūras atšķirībā, Francijā tā tiek uzskatīta par mākslu, bet Latvijā kā
līdzekis, lai apmierinātu savu izsalkumu un tikai. Ceru, ka pēc gadiem latvieši būs lepni par to, ko ēd, nevis ēdīs tikai ēšanas pēc. Pret ēdienu vajadzētu izturēties ar ielāku cieņu, neuztvert to kā līdzekli. Kad cilvēks vispirms novērtēs to, kāds ēdiens izskatās, kā smaržo un tikai tad
– kā tas garšo,t ad tā jau būs cita sabiedrība.”
Katram pavāram sava filosofija, tā arī Kārlis dalās savējā: ” Jāgatavo tā, lai pašam gribētos to apēst, jāmīl ēdiens. Gatavojot, cenšos domāt par cilvēkiem, kas to ēdīs. Es nevaru gatavošanas procesā domāt par finanšu lietām vai kaut ko citu, ir jākoncentrējas uz ēdienu. Cenšos ielikt labās emocijas–
tā ir mana slepenā garšviela.”
Agita Salmiņa
Komentāri