Vairāk nekā 20 Veselavas skolas bijušie skolotāji un darbinieki
otro reizi septembrī satikās pie savas skolas. Daudziem reizē tā bija arī kaimiņu tikšanās, jo gadiem dzīvojuši vienā mājā blakus skolai. Atkalredzēšanās prieks mijās ar skumjām atmiņām.
“Mums, kas dzīvoja blakus mājā, bija visgrūtāk. Mašīnās krāva visu inventāru, fotografēja, kāda izskatās promvešana. Stāvējām ar Valdu un abām bija asaras acīs,” atceras Baiba Rancāne. Viņa skolā par pavāri strādāja
16 gadus. Tagad dzīvo Liepā, strādā Cēsīs.
“Sākums bijis ļoti grūts. Tagad jau pamazām iedzīvojos.
Traki, ka dzīvoklis 5.stāvā, grūti izstaigāt,”
saka Lilija Šļivka, kura 48 gadus skolā darījusi dažādus darbus un tepat arī dzīvoja, nu arī viņa, tāpat kā Baiba Rancāne, dzīvo Liepā.
Bijušajos pedagogos un darbiniekos nav zudis aizvainojums, kā skola tika likvidēta. Priekuļu novada pašvaldības teikto, ka nav ko liet asaras, tās nelīdzēs – atceras visi. Juris Zariņš, bijušais kurinātājs, vien nosaka – pat karus skola izdzīvoja, tagad varai traucēja.
“Sarunās stāstu
par Vecpiebalgas novadu, kas saglabājis visas skolas. Veselavā
pilnīgs tukšums un posts. Vai to vajadzēja! Mums bija 103 skolēni, bērnudārzu grupu te nebija. Pirmajā gadā, kad bija jābrauc garām, nevarēju paskatīties uz skolas pusi. Es jau tikai sešus gadus
nostrādāju, bet tiem skolotājiem un darbiniekiem, kuri te strādājuši visu mūžu, neviens pat paldies nepateica,” domās dalās skolotāja Ērika Arāja.
Vairāki skolotāji tagad jau pensijā, citi pamazām atraduši darbu skolā vai kur citur.
“Arī es ar mazu solīti esmu skolā, strādāju par nakts aukli, jo pedagoģiskajai izglītībai ir vērtība. Velk jau uz to skolu. Te nostrādāju 17 gadus, 13 gadus dzīvoju skolotāju mājā.
Katru dienu jābrauc garām, acis ik reizi paskatās uz skolas pusi,” saka skolotāja Margita Bērziņa.
Vecais skolas zvans, ko izmantoja, kad nebija elektrības, atkal sasauc visus kopā. Skolas bijušais kolektīvs apiet apkārt ēkai. Pazūd tikšanās prieks, ieraugot uz skolas jumta un notekcaurulēs mazus bērziņus, nobirušo apmetumu pie kādreizējās virtuves loga. Pa kāda kabineta logu telpā redzama liela, nokaltusi monstera. Skujeņu dobe, ko visi kopā stādīja, gan zaļo, bet tūju stādījumi iznīkuši.
Pērn pirmoreiz septembrī doma par sanākšanu radās sākumklašu skolotājai Ingrīdai Rencei. “Atliek vienam pateikt – tiekamies, ātri sazvanāmies un satiekamies,” saka ilggadējā Veselas skolas direktore Velta Kaņepe un piebilst, ka nākamgad septembrī atkal visi brauks uz savu skolu.
Sarmīte Feldmane
Komentāri