Kā ik rudeni – vienam dārzā ābeļu zari liecas vai līdz zemei, cits savās ābelēs starp lapām var ieraudzīt vien kādu sārtvaidzi. Latvijā reta ir māja, pie kuras neaug kāda ābele. Tā ir simbols tik daudz kam labam, arī labklājībai un mīlestībai, tāpat kā naidam un ļaunumam. Āboli ir kārums un reizē bagātība.
Diemžēl rudeņos daudzi nezina, kur ražu likt. Tik daudz pašam nevajag. Mirdza Kerliņa dzīvo pie Cēsu robežas, dārzā ābeļu daudz. “Āboli šoruden mazi, daudzi jau kokā sapuvuši. Katru dienu zeme ir pilna. Puvekļu klajumu taču atstāt nevar. Apkārt dārzam lauka malā ir lielas lazdas, ābolus salasu ķerrā un tur katru rudeni vedu. Jau izveidojies valnis,” pastāsta Mirdza Kerliņa un atzīst, ka tā droši vien pievilina stirnas, kas pavasarī noēd tulpes. Mirdza zina stāstīt, ka daudzi ābolus ved uz mežu, jo vienkārši nav, kur likt.
“Ja saimniecībā ir lopi, tad laukos nav problēmu, lai cik liela ir raža. Šoruden dārzā ir mazāk ābolu nekā pērn. Visi tiks apēsti,” stāsta raunēniete Modrīte Sarmule un uzsver, ka vecās ābeles, tās, kuru āboli pašiem negaršo, vienkārši ir jāizzāģē. “Kāpēc sev rudeņos radām papildu darbu? Zinu, ka kaimiņi liek komposta kaudzēs. Ir cilvēki, kuri atved uz Raunas centru, noliek, lai paņem, kam nav. Tā kā lielākoties āboli vienu rudeni ir daudz, otru mazāk, kaimiņi iedod cits citam,” domās dalās Modrīte un atzīst, ka lasīt un pārdot par dažiem santīmiem gan neatmaksājoties.
Raivo Puzulis no Drabešu pagasta stāsta: “Šogad cilvēki neatsaucas, kaut gan āboli krīt zemē un iet postā. Mēs uzpērkam dažādus ābolus, šķirnei nav nozīmes, ja vien tie ir rudens āboli. Protams, puvušus pretī neņemam. Uzpērku par četriem centiem kilogramā. Man ir vieta to uzglabāšanai, kad 20 tonnas savāktas, āboliem atbrauc pakaļ. Kurp ved tālākais ābolu ceļš, es nezinu,” saka Raivo.
Savukārt Didzis Zvirbulis no Smiltenes puses zemnieku saimniecības “Veccepļi” ābolus šogad iepērk par pieciem centiem kilogramā, ja nepieciešams, pats piebrauc klāt. “Mēs uzpērkam dažādas šķirnes. Man pašam ir septiņu hektāru liels ābeļdārzs, bet šopavasar ābelēm apsala ziediņi, tāpēc pirmo gadu esmu spiests ābolus piepirkt klāt, taču nesūdzos – pagaidām tā ir ļoti pozitīva pieredze.” Didzis ābolus iepērk, pats izspiež sulu, karsē un fasē: “Pagājušajā gadā piedalījos atbalsta programmā “Skolas auglis”. Bērniem sula garšoja,” stāsta Didzis. Viņš ieplānojis uzpirkt kopumā 10 tonnas ābolu. Sulas cena atkarīga no iepakojuma un kopējām izmaksām. Cik nu Didzis izpētījis, Cēsīs neviens ābolu sulu nespiež, tāpēc iespējams barters, āboli pret sulu, bet, ja cilvēks sulu vēlas akurāt no saviem ābolīšiem, var tikt arī pie tādas.
Cēsniekiem ir iespēja tik vaļā no āboliem, tos kā zaļos atkritumus atvedot uz ekolaukumu. “Cēsnieki ved cītīgi. Vēl jau tikai vasaras āboli beigušies. Katru nedēļu uz Daibes poligonu aizved ap 30 kubikmetriem ābolu,” pastāsta ekolaukuma pārzine Ilze Tabūne un piebilst, ka dzirdēti arī neapmierinātie, ka laukumam ir darba laiks, nevar kā kādreiz, kad zaļos atkritumus visu diennakti varēja vest uz Austrumu ielu. Cēsnieci Lailu Mardasovu “Druva” satika, kad viņa bija atvedusi vairākus spaiņus ar āboliem. “Tā ir brīnišķīga iespēja. Agrāk, kad pilsētā šādu laukumu nebija, vedu uz mežu,” bilst cēsniece. Lailai dārzā aug sešas lielas ābeles un bumbiere. Bagātas ražas gados ābolu izaug pārāk daudz. Laila pastāsta, ka agrākos gados vedusi uz zaļo atkritumu laukumu Austrumu ielā. “Dārzā ir liela komposta kaudze, bet tur āboli nesapūst. Vajadzīgs kompostētājs, jāpārrok, bet tas nav tā vērts. Labi, ka āboli vienu gadu ir, otru nav,” pieredzē dalās Laila Mardasova.
Arī ekolaukuma pārzinei Ilzei Tabūnei mājās ābolu raža liela. “Lieku kompostā, daži kilogrami arī pārdoti uzpircējiem, lai nav tā, ka pārlieku daudz tiek izmests,” pastāsta Ilze Tabūne.
Rudens nesteidzas. Arī āboli vēl tikai gatavojas, nav bijis lielu vēju un lietu, pēc kuriem noteikti zeme būs augļu pilna. Tikai vakar ekolaukuma lielajos konteineros parādījās lapsenes.
Komentāri