Kopš brīža, kad Limbažu novada pašvaldība saņēma VAS “Latvijas Valsts ceļi” iesniegumu, kurā tika lūgts saskaņojums 139 koku nociršanai autoceļa Ragana-Limbaži Bīriņu posmā, nav pieņemti bezatbildīgi lēmumi vai veiktas pārsteidzīgas rīcības, savu viedokli uz deputāta Kārļa Šadurska vēstuli aģentūrai LETA pauda pašvaldībā.
Pašvaldībai rūp vides aizsardzība, tādēļ arī prasīti ekspertu viedokļi, tādēļ arī tapa Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistu vērtējums – vai un kurus kokus drīkst vai nedrīkst nocirst, jo jāatceras, ka problēmas – nepieciešamības nocirst kokus – radās rūpju par satiksmes drošību dēļ. Deputātam tiks nosūtīts Dabas aizsardzības pārvaldes sagatavotais novērtējumus.
Bīriņu alejas jautājums novadā ir bijis aktuāls vēl ilgi pirms tikšanās ar iedzīvotājiem Bīriņos. Pašvaldība ar Vidrižu pagasta iedzīvotājiem par Bīriņu aleju runāja jau janvārī, kad notika tikšanās ar iedzīvotājiem un iedzīvotāju konsultatīvajām padomēm. Tad iedzīvotāji tika informēti, ka pašvaldība lūgs Dabas aizsardzības pārvaldes vērtējumu. Par situāciju saistībā ar alejas vērtējumu bija iespējams uzzināt no pašvaldības izdevuma “Limbažu Novada Ziņas”, kas tiek nogādāts katrai novada mājsaimniecībai. Visbeidzot, 7.aprīlī Bīriņos iedzīvotāji tika aicināti iepazīties ar šo vērtējumu. Tie sabiedrības pārstāvji, kas nevarēja ierasties uz tikšanos, ar vērtējumu var iepazīties novada mājaslapā “www.limbazi.lv”, kā arī uzzināt par sanāksmē runāto no reģionālā laikraksta “Auseklis”.
Pašvaldībai ir svarīgs katrs un ikviens viedoklis, tostarp arī deputāta Šadurska viedoklis. Ļoti žēl, ka, viesojoties Limbažos, deputāts šo Bīriņu alejas jautājumu nebija iekļāvis darba kārtībā.
Jau ziņots, ka 12.Saeimas deputāts Šadurskis nosūtījis Limbažu novada domei vēstuli par plānoto alejas pārveidošanu uz autoceļa P9 (Ragana-Limbaži) ar lūgumu izvērtēt alejas kultūrvēsturisko vērtību no arhitektoniskā viedokļa un kompleksi risināt vēsturisko aleju kā seno alodiālu īpašumu telpiskās struktūras pieminekļu saglabāšanu.
Šadurskis vēstulē raksta: “Vides aizsardzības likuma 1. un 3.pants, Meža likuma 35.pants, Teritorijas plānošanas likuma 4.pants paredz bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. 2015.gada 23.janvāra Dabas aizsardzības pārvaldes dokumentā faktiski ir bioloģiski analizēti augi, kā arī augu vērtība faunas aizsardzībā (reto un aizsargājamo bezmugurkaulnieku, kā arī putnu un sikspārņu aizsardzībā). Analizēti lapkoku praugrauzis, marmora rožvabole, bērzu briežvabole, dobumu māņskorpions, skudru, sprakšķu, vārpstiņgliemežu un citu bezmugurkaulnieku sugu populācijas. Rezultātā dota ainaviskas vērtības rekomendācija par ciršanu.”
Viņaprāt, lai noskaidrotu, vai saskaņā ar Satversmē noteiktajiem principiem alejas iznīcināšana vai pārveidošana ir izvērtējama ar šādu metodoloģiju, jānoskaidro, kāds ir jēdziena “aleja” statuss un kā nošķirt vietējās nozīmes un nacionālās nozīmes alejas.
Alejas jēdzienu likumā min vienīgi Krimināllikuma 109.panta otrā daļa par patvaļīgu ciršanu un likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 6.panta pirmā daļa, kas min alejas kā atsevišķus, savrupus dabas veidojumus kā dabas retumus, kam ir kultūrvēsturiska, estētiska vai ekoloģiska vērtība. Pēdējā norma 1993.gada likuma redakcijā ietvēra “alas, avotus, gravas, klintis, ūdenskritumus, akmeņus”, 1997.gada redakcijā likums papildināts ar “dendroloģiskiem stādījumiem”, 2002.gadā ar “alejām”. Pamatojoties uz likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” 13.panta otro daļu, Ministru kabinets ir izdevis 2001.gada 20.marta noteikumus par aizsargājamiem dendroloģiskiem stādījumiem, kas ietver alejas, kā arī parku, dārzu, kapu un cita veida dendroloģiskos stādījumus.
Savukārt 2005.gada 22.novembrī izdoti Ministru kabineta noteikumi par aizsargājamām alejām. Analizējot šīs alejas, var redzēt, ka šīs alejas gandrīz neskar alejas uz valsts nozīmes reģionālajiem autoceļiem, kas ir valsts iedzīvotāju vizuāli visvairāk uztvertie estētiskie objekti. “Taču atsevišķu aleju esība aizsargājamu dabas objektu statusā nenozīmē, ka aizsargājamā dabas objekta vērtība var būt vienīgais alejas jēdziena saturs un tiesiskais statuss. Arī autoceļu alejas var būt ar vēsturisku kultūras vērtību vai tikai ainavisku,” domā deputāts.
Taču nepieciešams uzsvērt, ka Latvija 2006.gadā ir parakstījusi un 2007.gadā ratificējusi 2000.gada 20.oktobra Florences Eiropas ainavu konvenciju, kas uzsver, ka ainavas ir svarīga vietējās kultūras veidošanās sastāvdaļa un ka tās ir Eiropas dabas un kultūras mantojuma pamatelements, kas veido cilvēku labsajūtu un dod ieguldījumu eiropeiskās identitātes nostiprināšanā.
“Vienlaikus jāatzīst, ka alejām kā nacionālās nozīmes vai vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļiem ir nepieciešams komplekss risinājums. Diemžēl esmu spiests aizrādīt, ka likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, kas paredz mehānismu, kādā īpašumtiesības tiek apgrūtinātas, 14.pants joprojām pēc divdesmit trim gadiem paredz, ka valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstu un grozījumus tajā apstiprina kultūras ministrs. Ministra rīkojums ir individuāls tiesību akts un nav normatīvs akts. Īpašuma tiesības Latvijā ir civila privāttiesiska apgrozījuma objekts, tās privātpersonas var mainīt neatkarīgi no suverēnas gribas. Nosacījums, ka ierobežojumam jābūt noteiktam likumā, nozīmē, ka valstij, kas vēlas ierobežot starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos nostiprinātās cilvēktiesības, ir pienākums tiesiskajai sistēmai atbilstošā veidā nostiprināt ierobežojumu,” uzskata Šadurskis.
9.aprīlī Limbažu novada pašvaldības vietnē publicēta ziņa, ka šā gada 7.aprīlī Vidrižu pagasta pārvaldnieks esot aicinājis pagasta iedzīvotājus uz tikšanos sabiedriskajā centrā “Bīriņi”, lai iepazīstinātu ar Dabas aizsardzības pārvaldes sagatavoto koku novērtējumu uz autoceļa.
Deputāts pauž personiskas šaubas, vai notikušo var pilnvērtīgi dēvēt par sabiedrisko apspriešanu Satversmes 115.panta izpratnē. Eksistē virkne Satversmes tiesas spriedumu, kas kā būtisku trūkumu norāda sabiedriskās apspriešanas formālumu, kā arī starptautiskas judikatūras, kas norāda, ka gan valstij, gan pašvaldībai pirms projekta īstenošanas ir pienākums veikt pienācīgu un pilnīgu izvērtēšanu, apsverot alternatīvus risinājumus, lai atrastu iespējami labāko projekta īstenošanas risinājumu un nodrošinātu līdzsvarotu dažādu interešu ievērošanu. Viņaprāt, plaši un publiski šāda apspriešana nav tikusi izsludināta.
Šadurskis raksta, ka saskaņā ar likuma “Par autoceļiem” 3.panta trešās daļas 3.punktu reģionālie autoceļi ir autoceļi, kas savieno novadu administratīvos centrus savā starpā vai ar republikas pilsētām vai galvaspilsētu, vai savā starpā republikas pilsētas. Piemēram, lai arī formāli autoceļš P9 savieno Krimuldas novada Engelhārtes muižu ar Limbažiem, faktiski šis ceļš vienlaikus savieno Siguldu ar Limbažiem un Limbažus ar Rīgu.
“Iepriekš minētā sakarā man nav saprotams, kā tikai Limbažu novada Vidrižu pagasta Kolcenes iedzīvotāju uzaicināšana uz sabiedrisko centru “Bīriņi” var kalpot par pamatu apgalvojumam, ka ir notikusi nacionālas nozīmes estētiska arhitektūras objekta pārveidošanas sabiedriskā apspriešana. Ir īpaši ironiski iedomāties, ka, piemēram, Rundāles pils regulārā dārza daļējā izmantošanas veida transformācijā vai Turaidas pils Dainu kalna zemes vai pieguļošo ainavu pārveidošanā piedalītos tikai attiecīgi Rundāles novada Pilsrundāles vai Krimuldas novada Turaidas ciema iedzīvotāji, kam būtu izredzēta iespēja lemt kultūras mantojuma likteni,” uzskata deputāts.
Viņaprāt, Raganas-Limbažu ceļš ir tikai viens paraugs lēnai, tomēr sistemātiskai vēsturisko aleju izskaušanai valsts un reģionālās nozīmes autoceļos. Posms Kolcene-Idsele ir senas Livonijas būves – ceļa, kas no Rīgas caur Enneseli (Sēju) veda uz Lemeseli kā arhibīskapijas līvu gala administratīvo centru un arhibīskapa rezidenci, – sastāvdaļa, veidojot īpaši vērtīgu viduslaiku pilsnovados sakņotu kultūrvēsturisku telpu un pilsētbūvniecības vēstures arhitektūras objektu. No 16.gadsimta tas bija arī sindika Dāvida Hilhena muižas pārceltuvē turpinošā Gaujas labā krasta puses Rīgas-Pērnavas ceļa posms, kuru plašāk izbūvēja 17.gadsimtā pēc 1652.gada zviedru valdības lēmuma, vēlāk šis ceļa posms savienoja arī Turaidu ar Limbažiem. Šādu un līdzīgu iemeslu dēļ 19.gadsimta aleju nevar vērtēt vienīgi dendroloģiski un kā dabas objektu.
LETA
Komentāri