“Latviešiem pret latiem ir īpaša attieksme, viņi ar tiem ir apsēsti,” saka
rozulietis
Mārcis Lunte un atzīst – nevarējis nejust, ka
tuvojas
eiro, īpaši jau no novembra. Mārcis kopā ar Armandu Hmeļņicki jau četrarpus gadus no koka gatavo latu turētājus.
Tiem ir gan Latvijas kartes forma, gan ozola. Puiši ir izgatavojuši un pārdevuši ap 15 tūkstošus latu turētāju. Kaut arī Latvijā lata vairs nav, turētājus iegādāties grib daudzi.
“Esmu pataupījusi visus latiņus. Skaisti gan! Ziemassvētkos man uzdāvināja Latvijas karti, kur katrai monētai sava vieta. Visas kopā vienā bildē tās ir kā pērlītes,” “Druvai” saka cēsniece Inese Krieviņa un piebilst, ka sakrātos latus kādreiz uzdāvinās mazbērniem, kā citādi viņi zinās, kāda Latvijai reiz bija nauda.
“Lielākā karte paredzēta visiem latiem, mazākā divlatniekam un santīmiem,” paskaidro Mārcis un atklāj, ka pats gan piemiņai atstājis tikai santīmus un divlatnieku. Viņš ikdienā latu turētāju vienkārši sauc par karti. Kā un kuram radās ideja no koka izgatavot šādas kartes, Mārcis vairs neatceras. Tas bija vaļasprieks. Mārcis strādāja galdniecībā, brīvā laikā pats kaut ko sameistaroja.
Latu turētājs, lai gan tagad jau pareizāk būtu teikt glabātājs, toreiz bija kas jauns.
“Pirmoreiz aizbraucām uz tirgu turpat Straupē, paņēmām desmit līdzi, septiņas kartes pārdevām. Mums deva padomu, ka vajag braukt uz Rīgu, tur noteikti būšot noiets. Aizbraucām, pārdevām tikai vienu
karti,” ar smaidu atminas Mārcis un atzīst, ka izdevīgi tirdziņi ir Ziemassvētkos Doma laukumā, vēl Brīvdabas muzejā amatniecības gadatirgus. Uz citiem tirdziņiem
lata turētāju gatavotāji vairs nebrauc. Tas prasa laiku.
Armands uzņēmies rūpēties par tirdzniecību, Mārcis par
karšu gatavošanu. Abi puiši ir pašnodarbinātie.
“Patlaban izdevīgākais ir tirgot interneta veikalos. Pārdevēji ņem pretī lielā vairumā, un abām pusēm darījums ir izdevīgs,” vērtē Mārcis. Portālos arī paši var sekot līdzi, kā pircēji, kā pieprasījums palielinās.
“Pat sapņos nerādījās, ka reiz pēc kartēm varētu būt tāds pieprasījums. Cītīgi strādājot, dienā var izgatavot ap pussimts. Aicināju palīgus,
dienā gatavojām vairāk nekā simts. Pēdējie mēneši bijuši ļoti saspringti, pieprasījums ir ļoti liels, arī patlaban nesarūk,” tirgus jaunumus pastāsta Mārcis un atzīst, ka abiem ar Armandu laimējies īstajā brīdī būt īstajā vietā ar īsto preci. “Tā daudziem negadās pat reizi mūžā,” pārliecināts Mārcis. Otro gadu viņš nomā galdniecības telpas Raiskumā. Mājās tik daudz karšu izgatavot vienkārši nav iespējams.
Lai gan ir nokārtots patents latu turētāju gatavošanai Latvijas kartes formā, atdarinātāju netrūkst. Par viņiem puiši īpaši neuztraucas. “Viņu ir daudz un dažādi. Bet tās kartes, kuras esmu redzējis, ir zemas kvalitātes, tā īsti nav konkurence. Dažs gatavo kartes no finiera. Mūsu ir no sausa ozola vai oša, tās ir 20 līdz 22 milimetri biezas, nevar sajaukt,” domās dalās meistars un piebilst, ka nav vērts tērēt laiku, strīdēties vai pat tiesāties ar atdarinātājiem. Tiesa ilgs septiņus gadus, kam tad vairs vajadzēs tādas kartes.
Naudas turētāju izgatavošana nebūt nav tik vienkārša, kā varētu šķist. Uz koka uzzīmē kontūru, izzāģē, tad nofrēzē,
izurbj caurumus lata monētas lielumā, pēc tam vēl karte jānoslīpē, jānopulē. Sākumā, ja varēja izgatavot desmit kartes, jau šķita daudz.
Armands un Mārcis skaidri zina, ka ilgākais vēl pāris mēnešu latu glabātājiem būs pircēji, tāpēc jādomā kas jauns. “Idejas jau ir, domājām, ka līdz ar eiro mums būs mazāk darba. Bet labi, ka tā,” domās dalās Mārcis un apcer variantus par eiro monētām. Eiropā taču tās ir tik dažādas. “Pirmajam eiro komplektam gan piedāvāsim kartes,” saka Mārcis.
Kad nebija pārņēmis latu bums, Mārcis gatavoja arī koka rotaļlietas, dažādus suvenīrus, mēbeles. Un kopā ar Armandu aizvien izdomāja ko jaunu. Starp citu, latu monētas var rotāt arī sienas pulksteni. Reizē atgādināt par latu un to glabāt piemiņai.
Sarmīte Feldmane
Komentāri