Cilvēktirdzniecība nav mistisks jēdziens, problēma, kas skar vien konkrētas sociālās grupas cilvēkus vai ļaudis citās zemēs. Diemžēl cilvēku tirdzniecība, fiktīvās laulības, sutenerisms, krāpniecība, kas robežojas ar darba ekspluatāciju, kas savukārt jau robežojas ar cilvēktirdzniecību, skar arī Latvijas, tai skaitā Vidzemes, iedzīvotājus.
PIEREDZES IR SKARBAS
Pirms gada Madonas novadā izveidota biedrība „Par brīvu Vidzemi no cilvēku tirdzniecības”. Tās dibinātājs Artūrs Vaišļa ilgus gadus bijis Valsts policijas Organizētās noziedzības pārvaldes Cilvēku tirdzniecības un sutenerisma nodaļas apkarošanas priekšnieks, bet pirms trim gadiem devās izdienas pensijā. Biedrības darbība nav šauri reģionāla – aktīvisti palīdz katram, kas pie tās vēršas, piedāvā konsultācijas, apmācības par cilvēktirdzniecības jautājumiem. A.Vaišļa skaidro motivāciju izveidot biedrību: „Visu darba mūžu esmu strādājis, lai novērstu un ierobežotu cilvēku tirdzniecību, nelegālo imigrāciju, sutenerismu. Gadu gaitā esmu uzkrājis apjomīgu pieredzi, tādēļ nolēmu, ka zināšanas varu izmantot, arī darbojoties biedrībā. Līdz šim reģionos par šo tēmu diemžēl ir maz runāts, bet cilvēktirdzniecība, ekspluatācija ir skārusi un skar daudzus.”
A.Vaišla neslēpj – stāstu ir daudz. Daļai ir laimīgas beigas, bet daļai nav, diemžēl vēl daļu no gadījumiem neviens tā arī neuzzina. Daudz skarbu stāstu ir saistīti ar jaunām sievietēm. Neapdomīgi piekrītot attiecībām ar ārzemniekiem, fiktīvajām laulībām, darbam ārzemēs vai pat dodot piekrišanu darbam bordelī, sekas mēdz būt baisas. „Meitenes izvaro, piespiež strādāt bordelī, ierobežo pārvietošanās, saziņas iespējas. Ir gadījumi, kuros, lai piespiestu meitenes slēgt fiktīvās laulības Īrijā, meitenes iesloga, mērdē badā, reizi dienā iedod sālītu zivi, bet dzert nedod. Ja tas nelīdz, viņas izvaro. Grupveidā. Ja arī tas nav līdzējis, meitenes graiza ar parastajām papīra šķērēm, kamēr meitenes piekrīt. Daudzās musulmaņu valstīs valda uzskats – ja sieviete atļāvusies ko darīt par samaksu, tad viņa būtībā ir mājdzīvnieks, kuru var izmantot, kā vien vēlas. Tāpēc, lai atpelnītu ieguldīto naudu, mūsu sievietes pēc laulību noslēgšanas tiek ar varu iesaistītas prostitūcijā tepat civilizētajā Eiropā.”
A. Vaišļa priecājas, ka Latvijā ir izdevies samazināt fiktīvo laulību gadījumus, 2013. gadā paredzot arī kriminālatbildību par vervēšanu šādām laulībām. Tomēr fiktīvās laulības aizvien notiek, bet sekas var būt skumjas, sākot no finansiāliem zaudējumiem, līdz pat drošības un dzīvības apdraudējumiem.
A. Vaišļa atminas gadījumu, kad latviešu meitene aizbraukusi strādāt uz Īriju. Tur par apmēram tūkstoti eiro piekritusi fiktīvajām laulībām ar Pakistānas pilsoni, lai viņš varētu dzīvot Eiropā. Meitene atgriezusies Latvijā, par it kā esošo vīru piemirstot. Pēc laika pie jaunās sievietes ieradies tiesu izpildītājs, paziņojot, ka viņas vīrs Īrijā paņēmis kredītu, bet pats atgriezies dzimtenē ar visu naudu. Kredītsaistības par it kā ģimenes vajadzībām ņemto kredītu kļuva par jaunās sievietes saistībām, līdz ar to viņa zaudēja daudzās paaudzēs lolotu saimniecību, aitu ganāmpulku un mežu. To viņai kā mantojumu bija pārrakstījusi vecmāmiņa. „Diemžēl viss, kas sievietei būtu varējis piederēt, tika zaudēts neprātīgu fiktīvo laulību dēļ. Vai ir tā vērts?” vaicā A. Vaišļa, piebilstot, ka trešo valstu pilsoņi nereti ir ļoti ieinteresēti ne tikai laulībās, bet arī bērnu radīšanā, kas būtu kā enkurs palikšanai Eiropas Savienībā.
A. Vaišļa piemin vēl kādu, pavisam nesenu, gadījumu: „Jauna sieviete devās dzemdēt mazuli uz Pakistānu, bet tur it kā nomira. Ņemot vērā, ka šajā valstī sievietes, īpaši jau baltās sievietes, ir pieprasītas, mani māc šaubas, vai viņa patiešām ir mirusi…”
IZGLĀBT VAR ZINĀŠANAS
A. Vaišļa atzīst – kamēr cilvēktirdzniecība nav skārusi, tikmēr cilvēkiem šķiet, ka tā nepastāv, ka tā skar tikai citus. Tāpat nereti cilvēktirdzniecība un ekspluatācija netiek atpazīta. „Semināros bijis pat tā, ka dažādu dienestu darbinieki iesākumā uzsver, ka viņu novadā nav itin nekādu problēmu un neviens nav saskāries ar cilvēktirdzniecību. Pārrunājot dažādas situācijas, atklājas, ka tā nav. Semināra noslēgumā viņi jau māk atpazīt cilvēktirdzniecības un ekspluatācijas gadījumus un zina, kā rīkoties,” stāsta A. Vaišļa, uzsverot, ka visbūtiskākās ir zināšanas. Svarīgi, lai policijas un tiesu, arī sociālo dienestu darbinieki zina neapskaužamajās situācijās nonākušajiem ieteikt, kur vērsties pēc palīdzības.
A. Vaišļa skaidro – ir aplami domāt, ka, nonākot bīstamā situācijā, bez pases bēgt nevar. Šo nezināšanu ļaundari izmanto, bet cilvēks šādi apdraud pat savu dzīvību. Piemēri dažādi. A. Vaišļa stāsta, ka nereti arī ļaundari – darba devēji – atņem upurim pasi. Ja cilvēks vēlas pasi atgūt, par to tiek prasīti, piemēram, 500 eiro. Daudzi, nezinādami, ka var doties prom vai pat bēgt bez pases, turpina vergot, lai atpelnītu pasi. A. Vaišļa arī atgādina, ka nevienā valstī nevienam nav tiesības cilvēkam atņemt pasi. Tas ir kriminālsodāms pārkāpums, bet cilvēki to nezina. Tāpat – darba devēji nedrīkst piespiest atstrādāt parādus.
Skarbs ir vēl kāds piemērs – arī šajā gadījumā bijis grūti upuri pārliecināt bēgt, pasi atstājot pie ļaundariem. A. Vaišļa atminas: „Tik tikko pilngadīga meitene aizbrauca strādāt par auklīti Vācijā. Meitene tika sagaidīta un aizvesta uz kādu namu, bet tur atklājās, ka bērnu pieskatīšanas vietā meitenei paredzēts strādāt kā prostitūtai. Viņai ierādīta maza istabiņa, kurā būtu jāpieņem klienti. Par laimi, viņas telefonam bija neierobežots kredītlimits, un viņa piezvanīja draugam, kurš sazinājās ar meitenes mammu. Viņa savukārt – ar Ārlietu ministriju, tās darbinieki ar Valsts policiju, un informācija nonāca pie manis. Tas bija ļoti ātri. Piezvanot meitenei teicu, lai pamet visu un tiek prom no ēkas, kaut vai lecot no otrā stāva loga. Kā vienu no iespējām ieteicu, lai izsit tuvākā veikala skatlogu un gaida apsardzi, policiju, kas varētu palīdzēt izglābties. Meitene sākotnēji vēl teica, ka nevar, jo viņai bija likts ietērpties mini svārkos un nepiedienīgos zābakos, pase bija pie ļaundariem, un meiteni jau gaidīja klienti. Par laimi, meiteni izdevās pierunāt aizbēgt.”
A. Vaišļa vērtē, ka bieži ir gadījumi, kad cilvēki, aizbraucot strādāt uz citām valstīm, strādā necilvēcīgos darba apstākļos, nesaņem gaidīto peļņu vai vispār paliek bez samaksas. Bijis gadījums, kad septiņi Latvijas valstspiederīgie devušies strādāt uz Zviedriju. Tur strādājuši teju vergu apstākļos, darba devējs neko nemaksāja, bet ienākumus piesavinājās. Atšķirībā no daudziem gadījumiem, kad cilvēki samierinās ar apkrāpšanu un bez naudas dodas atpakaļ uz mājām, šie darbinieki meklēja palīdzību. Sazinoties ar A. Vaišļu, tika rasts risinājums situācijai, ko eksperts atzīst par klasisku cilvēku ekspluatāciju. Lai palīdzētu, atbalsts saņemts arī no Zviedrijā strādājoša latviešu uzņēmēja. Viņš palīdzējis sagatavot iesniegumu Zviedrijas ieņēmumu dienestam, darba inspekcijai. Kad darba devēju latviešu uzņēmējs iepazīstināja ar pretenzijām, sekoja strīdi, ļaundaris pat draudēja ar vēršanos policijā. Taču darbinieki un latviešu uzņēmējs zinājuši savas tiesības un teikuši – labi, dodamies uz policiju kopā! Situācija atrisinājās ātri un bez tiesu darbiem, jo krāpnieks uzreiz samaksājis visus parādus. Turklāt Latvijā darbinieki saņēma cilvēku tirdzniecības upuru rehabilitāciju.
Nereti darbiniekus algo starpniekfirmas, kuras ne vienmēr ir godīgas. A.Vaišļa stāsta: „Aizbraucēji ir pārņemti ar domām par lielo peļņu, bet darba līgumus nelasa. Tur sākas problēmas. Līgumā mēdz rakstīt, ka darbinieks saņems atbilstošu atalgojumu. Ko tas nozīmē? Juridiski tāda termina nav. Jābūt noteiktai minimālajai darba stundas vai mēneša algai. Gadās, ka starpniekfirma bankrotē un cilvēks paliek tukšā.”
„Nav atšķirības, kurā valstī strādā. Ja zini savas tiesības, ja zini, kam lūgt palīdzību, tad iespējams sevi izglābt. Svarīgi, lai cilvēks ir informēts, lai ir kaut vai minimālas svešvalodu zināšanas,” uzskata A. Vaišļa, piebilstot: „Nav jau vairs tie laiki, kad cilvēks tika noķerts, pārvadāts vēršu vilktos ratos un pārdots vairāksolīšanā vergu tirgū. Mūsdienās cilvēktirdzniecība notiek rafinēti, ar solījumiem vai draudiem piespiežot cilvēkus darīt to, ko viņi nevēlas.” Ekspluatatori cilvēkus cenšas savažot ar visdažādākajiem līdzekļiem. Zināmi gadījumi, kad ļaundari liek pārvadāt narkotikas, kas īstenībā ir vienkārši balts pulveris, bet šādā veidā tiek panākts, lai cilvēki jūtas vainīgi. To ļaundari izmanto savās interesēs, piedraudot – ja cilvēks nedarīs to, ko viņam liek, par it kā izdarīto pārkāpumu tiks ziņots policijai. Cilvēki notic un klusējot pakļaujas.
A.Vaišļa uzsver, ka, nonākot neapskaužamās situācijās, nedrīkst nolaist rokas – atšķirībā no situācijas, palīdzība jāmeklē, piemēram, konkrētās valsts darba inspekcijā, policijā, Latvijas vēstniecībā: „Ja cilvēks nemeklē palīdzību, kā lai viņam palīdz? Anglijā policijas darbinieki daudzās situācijās pat nedrīkst iejaukties, ja cilvēks pats nevēršas pēc palīdzības. Piemēram, pat ja policija redz, ka cilvēki strādā un nesaņem pienācīgu atalgojumu, viņi nevar neko iesākt, kamēr darbinieki klusē un nevēršas pēc palīdzības.”
Sarunas noslēgumā A. Vaišļa mudina lasītājus ieskatīties mājas lapās www.cilvektirdznieciba.lv un www.patverums-dm.lv – tur rodama visa nepieciešamā informācija, kā sevi pasargāt no cilvēktirdzniecības, tai skaitā – kur meklēt palīdzību, atrodoties citās valstīs.
Komentāri