Cēsu Sv. Jāņa baznīcas atjaunošanas darbi kļūst arvien redzamāki. Pirms dažiem mēnešiem iekšpusē sienām daļēji tika nokalts apmetums, tagad baznīcā notiek rakšanas darbi un arheoloģiskā izpēte.
Baznīcas atjaunošanas fonda valdes loceklis Ivars Zukulis stāsta, ka pirmajā kārtā ieplānots veikt darbus dievnama iekšpusē un tornī: “Torņa iekšpuses sakārtošanai finansējums jau ir, drīzumā sāksies darbi, kurus ceram pabeigt līdz jūnija beigām, karstākajai tūrisma sezonai. Pēc pabeigšanas varēsim teikt, ka no iekšpuses tornis pilnībā sakārtots.”
Vēl svarīgāki šobrīd ir baznīcas iekšpusē notiekošie darbi, jo I. Zukulis norāda, ka visu atjaunošanas darbu pamatā ir nepieciešamība īstenot iekšpuses meliorāciju, lai novadītu gruntsūdeņus, kas ēkai nodara kaitējumu.
“Galvenais uzdevums patlaban izpētīt pamatu dziļumu, noskaidrot, vai zem tiem ir koka pāļi, jo savulaik bija šāda būvniecības prakse. Ārpusē tas konstatēts, svarīgi noskaidrot, vai tā ir arī iekšpusē, iespējams, pat visai ēkai.”
Tāpēc šobrīd izrakumi notiek pie ārsienu galvenajiem balstiem, bet plānots tos veikt arī pie iekšējiem balstiem. Jau pirmie darbi apstiprināja ļoti augstu gruntsūdeņu klātbūtni, pat līdz 1,3 metriem. I. Zukulis stāsta, ka gadsimtu gaitā, attīstoties pilsētai, notiekot būvniecībai, veidojoties kultūrslānim, izjaukts gruntsūdeņu līmenis. Piedevām baznīcas iekšpusē veiktie apbedījumi radījuši organisku, irdenu slāni, kas vairāk uzsūc mitrumu, tāpēc iekšpusē gruntsūdens līmenis augstāks nekā ārpusē.
“Pēdējo gadsimtu gaitā pamati atradušies ūdenī, caur tiem mitrums spiests augšā mūros. Pagājušā gadsimta pirmajā pusē to mēģināja “noslēpt”, uzliekot ruberoīdu, apmetumu, bet tas tikai pastiprināja ūdens klātbūtni mūrī. Noņemot šo uzslāņojumu, atverot mūrus, tie var elpot, žūt, un pozitīvais rezultāts jau redzams. Lai no pamatiem aizvadītu lieko mitrumu, nepieciešama pamatīga meliorācija, kas
novadīs gruntsūdeņus pilsētas kopējā notekūdeņu tīklā,” stāsta I. Zukulis.
Paredzēts, ka tiks meliorēta visa baznīcas zemgrīdas platība, un skaidrs, ka darbs būs ilgs, jo galvenā loma tajā arheoloģijai. Zinot, ka baznīcā veikti apbedījumi, notiek skrupulozs darbs, kurā atkāpju nedrīkst būt. Darbus veic arheologs, vēstures maģistrs Oskars Ušpelis, un jau pirmais laukums apliecināja, ka apbedījumi varētu būt visā baznīcas iekšpuses platībā.
“Pašreiz atraktas tikai divas zonas, kurās jau konstatēti apmēram 14 apbedījumi,” stāsta O. Ušpelis. “Zinājām, ka tie būs, bet liels bija pārsteigums, konstatējot, ka seklākais no tiem tikai kādus 30 centimetrus zem grīdas flīzēm. Pārsteidzoši, ka esam tik tuvu tam vēstures laikam, kam gadu simtus esam staigājuši pa virsu. Te tomēr notikuši dažādi darbi, un varēja domāt, ka apbedījumu augšējā kārta būs izpostīta, taču izrakumi pierāda pretējo. Protams, dažādās vietās dziļums, izvietojums un saglabāšanās pakāpe var būt atšķirīga. Visticamāk, apbedījumi saglabājušies visas grīdas platībā, pie tam vismaz divās kārtās.”
Arheologs norāda, ka apbedījumus sarežģīti datēt, jo tajos nav nekādu priekšmetu, kas ļautu precīzi noteikt to apbedīšanas laiku. Pagaidām tikai par vienu apbedījumu zināms, ka tas veikts ne senāk par 1740.gadu, jo kapā atrasta monēta – Krievijas impērijas puskapeika, datēta ar minēto gadu. Vēstures avoti liecina, ka Vidzemē apbedīšana baznīcās un to teritorijās ar likumu aizliegta 1773.gadā, tātad visi apbedījumi baznīcas iekšpusē veikti pirms tam.
Protams, ikviens nevarēja tikt apbedīts baznīcā, to noteica vai nu sociālais statuss, vai arī kāds lielāks ziedojums dievnamam. Statuss un ziedojuma apmērs arī noteica, kurā vietā baznīcā aizgājējs tiks apglabāts, jo tas nozīmīgāks, jo tuvāk altāra daļai.
Arheologs O. Ušpelis stāsta, ka izrakumi jāveic uzmanīgi un darbs prasa laiku: “Ilgākais ir attīrīšana, jo skeletā ir sīkas detaļas, kas rūpīgi jāattīra. Kad tas paveikts, apbedījums tiek aprakstīts, fotografēts, uzzīmēts, proti, veikti visi nepieciešamie fiksācijas darbi. Tad konsultējos ar antropologu, kurš nosaka apbedījuma vecumu, dzimumu, redzamās patoloģijas. Pēc izpētes katrs apbedījums tiek ievietots atsevišķā iepakojumā, klāt pievieno informāciju, lai vēlāk veiktu pārapbedīšanu baznīcas teritorijā.”
I. Zukulis informē, ka pēc izrakumu veikšanas, ūdens savākšanas sistēmas ierīkošanas tiks atrasta vieta, kur veiks pārapbedīšanu: “Tie, kuri vēlējās tikt apbedīti baznīcā, tur arī paliks.”
Līdztekus tehniskajam atjaunošanas darbam notiks zinātniskā izpēte, viss materiāls tiks apkopots, izpēte noslēgsies ar monogrāfiju, kurā arheoloģiskā sadaļa būs kā atsevišķs pētījums. O. Ušpelis norāda, ka arī viņš darbu noslēgumā veidos atskaiti par arheoloģiskās izpētes rezultātiem, kas tiks iesniegta Cēsu Vēstures un mākslas muzejā kopā ar iespējamajiem atradumiem.
Viņš arī atzīst, ka arheologam šis ir interesants darbs, jo nekad nevar zināt, kas tiks atrasts: “Tā kā visi darbi baznīcā notiek būvniecības ietvaros, mans uzdevums ir fiksēt arheoloģiskos atsegumus, kas ir daļa no Cēsu pilsētas un tās iedzīvotāju vēstures, un iespēju robežās tos saglabāt.”
Darbi grīdas līmenī turpināsies visu vasaru, tāpēc dievnama iekšpuse fragmentāri būs slēgta, bet, kā norāda I. Zukulis, tas nepieciešams, ja gribam, lai baznīca atdzimtu.
Jānis Gabrāns
Komentāri