Valkā 2.maijā ar svinīgiem pasākumiem tiks atzīmēta Latvijas armijas ģenerāļa, divkārtējā Lāčplēša kara ordeņa kavaliera Pētera Valdemāra Radziņa 135.jubileja, aģentūru LETA informēja Valkas novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste Zane Brūvere.
Pasākuma programma sāksies plkst.9, kad Valkas ģimnāzijas skolēni dosies pārgājienā uz ģenerāļa dzimto māju vietu “Jaunvīndedzes”. Plkst.11 paredzēta Valkas novada vadības un Latvijas un ārvalstu amatpersonu tikšanās Valkas novadpētniecības muzejā, bet plkst.12 paredzēta svinīga ziedu nolikšana pie piemiņas akmens “Jaunvīndedzēs”. Jubilejas atzīmēšana noslēgsies plkst.13 ar svinīgu pasākumu Valkas kultūras namā.
Militāro dienestu Radziņš sāka vēl 19.gadsimtā noslēgumā Krievijas impērijā, bet neatkarīgajā Latvijā viņš kļuva par armijas štāba priekšnieku, spēlēja būtisku lomu brīvības cīņu uzvarās un pēc tam tika iecelts arī par armijas komandieri, liecina no Riharda Treijas grāmatas “Latvijas ģenerāļi (1918 – 1940)” apkopotā informācija Aizsardzības ministrijas portālā “sargs.lv”.
Radziņš dzimis 1880.gada 2.maijā Valkas apriņķa Lugažu pagastā lauksaimnieku ģimenē. Savu pirmo izglītību viņš ieguvis vietējā draudzes skolā, tad mācījies Valkas pilsētas reālskolā un Nelsona privātskolā. Apsverot turpmākās profesijas izvēli, Radziņš izšķiras par militāro dienestu, un 1898.gadā brīvprātīgi sāk dienēt Kauņā izvietotajā 112.Urālu kājnieku pulkā. Seko mācības Viļņas junkurskolā, kas tiek pabeigtas 1901.gadā. 1905.gadā Radziņš brīvprātīgi tiek nosūtīts dalībai Krievijas – Japānas karā Mandžūrijas armijas sastāvā, kurā viņš ir 10. Sibīrijas Omskas strēlnieku pulka rotas komandieris.
Novērtējot Radziņa spējas, talantu un erudīciju, viņu 1907.gadā nosūta studēt cara Nikolaja vārdā nosauktajā Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. 1910.gadā viņš pabeidz akadēmiju, ar izcilību aizstāvot diplomdarbu “Rezerves loma augstākās priekšniecības rokās”. Tad Radziņš saņem kapteiņa pakāpi.
Pirmā pasaules kara laikā Radziņš ieņem vairākus štāba virsnieka amatus Krievijas karaspēkā, kas darbojas Rietumu un Rumānijas frontē. 1917.gada jūlijā latviešu virsnieks saņem pulkveža pakāpi. Par izcilu dienestu viņš ir apbalvots ar trim Sv. Annas ordeņiem, diviem Sv. Staņislava un vienu Sv. Jura ordeni. 1918. un 1919.gadā Radziņš dien vairākos augstos amatos Ukrainas hetmaņa armijā un Ukrainas Tautas Republikas armijā. Pēc armija sakāves 1919.gada septembrī viņš dodas uz Varšavu, kur oktobrī vizītē uzturas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meirovica vadītā Latvijas delegācija, un šis notikums palīdz Radziņam pieņemt galīgo lēmumu par atgriešanos dzimtenē.
Radziņš Latvijā atgriezās brīdī, kad neatkarību apdraud Pāvela Bermonta-Avalova vadītais vācu un krievu karaspēks un izšķiras tās turpmākais liktenis. Tūlīt pēc atgriešanās 1919.gada oktobrī viņš tiekas ar Latvijas armijas virspavēlnieku Jāni Balodi, kurš Radziņu pazina kopš laika, kad abi 1898.gadā dienēja krievu 28.divīzijā. Balodis pulkvedi Radziņu iecēla par Latvijas armijas štāba priekšnieku. Radziņš nekavējoties sāk pildīt jaunos amata pienākumus un, balstoties uz savām asajām prāta spējām, erudīciju un lielisko situācijas izpratni, kopā ar Balodi un štāba virsniekiem izstrādā uzbrukuma plānu Bermonta armijai. 1919.gada 3.novembrī tiek uzsākts izšķirošais uzbrukums, un 11.novembrī Pārdaugava tika atbrīvota.
Tālāk Radziņa vadībā tiek izstrādāts plāns Latgales atbrīvošanai no padomju Krievijas karaspēka. 1920.gada februāra sākumā Latgale tiek atbrīvota. Par ieguldījumu Latgales atbrīvošanā Radziņu 1920.gada 5.februārī paaugstina par ģenerāli, bet augustā viņš tiek apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
1920.gada oktobrī Radziņš atvaļinās un pievēršas akadēmiskajam darbam. Viņš raksta gan par kara vēstures un kara teorijas, gan politiska un sabiedriska rakstura jautājumiem, būdams viens no kompetentākajiem autoriem Latvijas militārajā literatūrā. Pieminams ir viņa fundamentālais darbs “Latvijas atbrīvošanas karš”. Līdztekus Radziņš lasa lekcijas militārās mācību iestādēs. Valsts prezidents Jānis Čakste 1924.gada 28.februārī ieceļ Radziņu Latvijas armijas komandiera amatā. Pildot armijas komandiera pienākumus, viņš īpašu uzmanību velta aviācijas un flotes attīstībai. 1928.gada aprīlī Radziņu pēc paša vēlēšanās atbrīvo no Latvijas armijas komandiera amata un ieceļ par Kara akadēmisko kursu priekšnieku.
20.gadu nogalē Radziņa veselība sāk pasliktināties, un viņš ir spiests ārstēties gan ambulatoriski, gan stacionāri. 1930.gada 8.oktobrī Radziņš mirst. No viņa atvadīties ierodas aptuveni 10 000 cilvēku, viņu vidū ir Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs un Ministru prezidents.
LETA
Komentāri