Katru gadu kāds dalās ar stāstu un jaukiem foto, ka Ziemassvētkos vai Jaungadā dodas uz mežu izrotāt eglīti dzīvnieciņiem. Savukārt biologi un dabas eksperti uzskata, ka tas nav vajadzīgs.

Liekas, tā taču ir jauka ģimenes tradīcija ar pārgājienu, pikniku pie ugunskura un eglītes rotāšanu, iekarot burkānus, bietes, kāpostlapas, ābolus un kartupeļu šķēlītes. Pa vidu vēl kāda svecīte, virtenīte un pašdarināta mantiņa. Sak, bērniem audzinošs pasākums un rūpes par zvēriņiem arī – lai tiem tiek svētki un prieciņš! Vai patiesi dzīvnieki ziemā gaida mūsu dāvanas un ikgadējās sirsnības un līdzjūtības “nodevas”?

Biologs Jānis Ozoliņš skaidro, ka tieši dabiskā izlase ir nepieciešama sugas izdzīvošanai: “Cil­vēks vēlas būt cilvēcīgs, kas, iespējams, nav dabiski, bet tas ir vairāk filozofisks jautājums. Mūsdienu sabiedrība ir norūpējusies par bioloģiskās daudzveidības, citu sugu un dabiskās izlases procesu saglabāšanu. Pie­ba­ro­ša­na pilnīgi noteikti ir pretrunā ar šo mērķi. Tomēr ikdienā tik ļoti gribas parūpēties. Arī medniekiem dzīvnieku piebarošana ir brīvprātīga izvēle, un gandrīz visi ar to nodarbojas.”

Mednieki barošanas vietas uztur jau daudzus gadus, pamazām pieradinot pie kādas noteiktas vietas. Paiet ilgāks laiks, līdz zvēri atrod, iemin takas un regulāri dodas cienāties ar sienu un zaru slotiņām. Barga sala ziemās zvēri iet bojā pat pie barotavām. Tāds ir bijis dabas lēmums.

Gadsimtu gaitā cilvēki aizņēmuši kādreizējās meža zvēru teritorijas, tādēļ nav brīnums, ka stirnas vai zaķi nāk uz apdzīvotām vietām pa senču iemītajām takām un paņem to, kas vieglāk pieejams. Ja jūsu dārzs nebūs pienācīgi sagatavots ziemai – nožogots, augļkoku stumbri aptīti ar sietu, salmiem vai egļu skujām -, tad dzīvnieki bargā ziemā nodarīs postījumus neatkarīgi no tā, vai tiek piebaroti. Cilvēki, kuri izšķiras par piebarošanu, to vienkārši grib darīt, jo tas ir nozīmīgi viņiem pašiem, nevis dzīvniekiem.

Tūristu apmetnēs pie Gaujas, arī citās iecienītās pikniku vietās pavasaros var atrast skumīgas eglītes ar visiem neapēstajiem dārzeņu rotājumiem. Diemžēl rūpes bijušas veltas. Kāpēc tāds rezultāts, skaidro dabas pētnieks Vilnis Skuja: “Augēdāju domāšana un saprašana ir daudz neelastīgāka kā plēsējiem. Stirna, kas šajā laikā barojas ar asniem, pumpuriem un ziemājiem, neiedomāsies, ka vajadzētu pieiet tuvāk tai spocīgajai eglei un tās izpušķotajos zaros pēkšņi atrast ko ēdamu. Un tā atnestais cienasts sasalst. Varbūt kāda lapsa būs apostījusi bietes un burkānus, jo apdzīvoto vietu tuvumā lapsas ir lielas oportūnistes un zina, ka pēc cilvēku apmeklējuma mežā šad un tad var atrast ko ēdamu. Bet lapsas neēd burkānus. Savukārt vistu stilbiņus eglītē neviens parasti nekar. Stirnas un brieži, kam cienasts domāts, ir ļoti konservatīvi dzīvnieki.”
Ja tomēr gribas Meža mātes bēr­nus ar kaut ko pacienāt, tad biologu ieteiktajā sarakstā ir sakaltusi maize un āboli, ko knābās sīļi, eglītē vai kādā citā kociņā iekarams speķis zīlītēm un vistu stilbiņi lapsām.