Ziņas

Redzeslokā

Ziemas gulētāji un nakts viesi

Dabas ritmi diennakts 24 stundās neapstājas ne mirkli. Par to, kas notiek dienā, esam pārliecināti, ka zinām, jo varam novērot, taču, kurš tumsā garām mājai lidojis, skrējis vai dārzā kaut ko sa­postījis, bieži vien paliek noslēpumā tīts. Mūsu apkārtnes vērošanas paradumi gadsimtu gaitā ir mainījušies, redze vairs nav tik trenēta, tādēļ bieži vien nepamanām ne dzīvniekus, ne putnus, ne arī viņu atstātās zīmes.

Latvijā vairākums dzīvnieku ir aktīvāki rīta un vakara krēslā, kad notiek pārvietošanās ēdiena meklējumos, medības, ierastais gājiens uz kādu ūdenstilpi, lai padzertos, teritorijas iezīmēšana un attiecību kārtošana, kā arī rūpes par pēcnācējiem. Riesta laikā, partnera vai pretinieka meklējumos, dzīvnieki naktīs migrē kilometriem tālu. Naktī tikai retais atļaujas saldi gulēt un aizmirsties sapņu valstībā, vairākums pasnauž un turpina meklēt barību. Tādi īsti miegamices, kas vakarā godīgi dodas uz dusu un mostas reizē ar gaismu, Latvijas dabā nav, toties ir sezonālie guļavas, kuri pārlaiž ne tikai vienu saltu nakti, bet cenšas netērēt tauku krājumus un atpūsties “krietni nosiltinātā dzīvoklītī” gandrīz visu ziemu, izlienot laukā tikai atkušņos.

Daudzi ziemas pārlaišanai ietaupa līdzekļus par apkuri un pirms miega krietni pazemina savu ķermeņa temperatūru. Šādā hibernācijas miegā guļ liela daļa kukaiņu, daļa zivju, gandrīz visi abinieki, pilnīgi visi rāpuļi un nedaudzu sugu zvēri. Kamēr vēdzele ziemas beigās pat nārsto, sams, karpa, karūsa, līnis, ķīsis jau vēlā rudenī uzmeklē ūdenstilpju dziļākās vietas jeb ziemošanas bedres, ierokas dūņās, neko neēd un nekustas.

Izņemot sikspārņus, lāčus, āpšus, jenotsuņus, susurus, ežus un vēl dažus, pārējiem pārziemotājiem ķermeņa temperatūra ir tāda pati kā apkārtējā vidē, tādēļ jau krietni pirms sala tiek meklētas dziļas un drošas paslēptuves. Susuri ir gulēšanas rekordisti – no rudens līdz pat maijam -, un ķermeņa temperatūra atdziest līdz pat četriem grādiem. Daži izvēlas gulēt atsevišķi, bet jenotsuņi un āpši – visa ģimene draudzīgi kopā.

Ja ziema iestājas vēlu un sals mijas ar ilgstošiem atkušņiem, daudz vieglāk pārziemo tie dzīvnieki, kuri visu laiku ir aktīvi un barojas. Savukārt gulētāji pēc siltām, nepastāvīgām ziemām pavasari sagaida novājējuši. Gluži pretēji ir aukstajās ziemās ar noturīgu sniega segu un ilgstošu salu. Ziemas miega gulētāji pārziemo labi, jo netiek traucēti, toties cieš aktīvie dzīvnieki, it īpaši pārnadži, kam zem sniega grūti atrast barību un ķermeņa sasildīšanai iztērējas daudz enerģijas. Stirnas un staltbrieži dažkārt nobeidzas pat pie barotavām.

Reizēm nav nemaz tālu jāiet un novērošanas poligonu var ierīkot mājās pie loga, jo naktīs vai krēslas stundās dzīvnieki tuvojas apdzīvotām vietām, meklē ko ēdamu pagalmos. Drošākie ielāgojuši, ka ērtāk izmantot cilvēka izaudzēto vai arī pamesto, tādēļ uz dārziem, komposta kaudzēm, lopbarības novietnēm, vaļā atstātiem šķūņiem, kā arī uz izgāztuvēm tiek iemītas kārtīgas taciņas.

Ziemā sniegs nodod jebkuru meža radību, kas naktī pārvietojusies uz četrām vai divām kājām. Jā, arī divām, jo krēsla un tumsa ir plēsīgo putnu laiks. Nākamajā rītā sniegā varam lasīt jaunākās ziņas: tieši sunim gar būdu pagalmu šķērsojusi lapsa, dārza galā pēdējos ābolus nolasījuši staltbrieži, nezināma zvēriņa sīko pēdiņu virtene nozūd malkas šķūnī, bet uz sētas staba dežūrējusi pūce.

Ir tāda jauka latviešu tautas mīkla: “Četri taisa gultu, divi rāda uguni, viens pats apguļas.” Kas tas ir? Atbilde – kaķis. Taču viņa acis tāpat vien nemēdz spīdēt kā kabatas baterijas. Aiz tīklenes ir īpašs slānis tapetum lucidum, kas atstaro ienākošo gaismu kā spogulis. Šāda īpatnība piemīt ne tikai plēsējiem, bet arī stirnām, briežiem, mežacūkām un citiem meža zvēriem. Gaisma acīs iekļūst uz gaismu uztverošajām šūnām vairākas reizes. Tumsā, braucot ar auto, reizēm uz ceļa vai grāvī gadās redzēt kādu savvaļas zvēru, kam spīd acis. Labi vien, ka tā, jo bez “atstarotājiem” mēs viņu nepamanītu, un, iespējams, notiktu sadursme.