Juris Cibulis un Elga Kalniņa no Priekuļu novada Veselavas pagasta zemnieku saimniecības “Lejas Ennēni” nākamā gada jūnijā cer vietējos iedzīvotājus iepriecināt ar koši sarkanām, smaržīgām, sulīgām un saldām zemeņogām.

Zemeņu laiks ir tikai īsu brīdi pašā vasaras vidū. Nepagūsti pat attapties un saēsties, cik kārotos, kad tas jau beidzies. Gaidi nu atkal citu gadu. Visgaršīgākās ir pašu audzētās ogas, to zina katrs zemeņu mīļotājs. Kāda dobīte tām tiek atlicināta pat tajos dārzos, kur tomātus un gurķus vairs neaudzē. “Lejas Ennēnos” stāsts ir par dobēm, kurām gala neredz, un apņēmību, kas izpelnās apbrīnu.

Uz zemeņu audzēšanu Juri Cibuli pamudinājis kāds attālāks kaimiņš – Didzis Pogulis. “Palīdzēju Didža saimniecībā dažādos darbos, tur arī smēlos iedvesmu un zināšanas,” atklāj Juris. Varētu teikt, ka Didža saimniecība ir kā eksperimentāls lauks, un to, kas Didzim sanāk, Juris ņem vērā un iegaumē: “Sākotnēji šajā tīrumā bija kartupeļi, bet tie negribēja augt. Kaut kas nepatika. Pāris gadus pacīnījāmies, bet tad Didzis iedrošināja sākt audzēt zemenes.”

Zemenes, Juraprāt, ir vispazīstamākās, tāpēc vieglāk audzēt nekā avenes, upenes, jāņogas, dzērvenes, brūklenes vai kartupeļus, lai gan kartupeļu audzēšanai Juris un Elga nemaz netaisās atmest ar roku. Kartupeļu audzēšanā saimniekiem ir ilggadēja pieredze.

Pēc idejas un iedrošinājumiem sākusies darbība: “Sagatavojām augsni, iestrādājām kūtsmēslus, kultivējām un tagad dobes pārvilkām ar plēvi. Didzis, kā pieredzējis saimnieks, ir arī mūsu padomdevējs,” Juris norāda uz melnajām strīpām, kas skaisti ieguļ meža ielokā, piebilstot, ka plēves vilkšanai mazāk vajag zināšanu, bet vairāk praktisko pieredzi. Šādam audzēšanas veidam ir ne tikai savas priekšrocības, bet arī mīnusi. Piemēram, audzējot zemenes paaugstinātās vagās vai dobēs, augsne ātrāk iesils, augiem būs vairāk gaisa un samazināsies pelēkās puves izplatība, taču zemenes būs grūtāk apkopt, augsne ātrāk zaudēs mitrumu, un augi var sliktāk pārciest salnas.” Tomēr “Lejas Ennēnu” saimnieki nosliekušies par labu šādai audzēšanas metodei, jo plēve zemenes pasargās no nezālēm, celiņus Juris plāno apstrādāt ar tehniku, bet zem ogām, lai tās nepūtu, paklāt sienu, kā viņiem netrūkst. “Uzskatu, ka celiņiem ir jāpievērš tikpat liela uzmanība kā zemenēm, ja tos neuzbužinās, nezāles augs griezdamās un atņems zemenēm barības vielas,” skaidro Juris.

Šajā zemes gabalā saimnieks investējis tūkstoti eiro, tāpēc darbus izplāno septiņreiz, lai vienreiz un ar rūpību darītu: “Mēs noteikti laistīsim stādījumus. Ravēšana pati par sevi saprotama lieta, bet nekādas minerālpiedevas nav ieplānotas, gribam, lai viss notiek saskaņā ar dabu. Ar miglošanu neaizrausimies, jo daba te ir tīra un putnu daudz. Pret putniem pašiem gan kāds biedēklis būs jāparedz. Postījumus varētu nodarīt mežacūkas, kas te pa vakariem cītīgi saimnieko. Būs pašam savs lauks jāsargā, jo cūkas ēd visu, kas nekust,” domīgi nosaka Juris.
Apkārt dzird tikai vēja šalkoņu apsēs un putnu čalas krūmos, jo saimniecība atrodas nomaļus – drošā attālumā no ceļa un piesārņojuma. Kopējā apstādītā platība pašlaik ir pushektārs, tomēr Juris atzīst: “Nākotnē domāju stādījumus paplašināt, jo zemes mums pietiek.” Saimnieks gan uzsver, ka par nākotnes plāniem vēl pārdroši runāt, jo šis pagaidām ir tāds pilotprojekts. Vēl dobēs augusta beigās jāsastāda ap 8 000 zemeņu stādu. Zemē ieguls gan “Polka”, gan “Zefīrs”, tās ir vienas no pieprasītākajām zemeņu šķirnēm. “Zefīrs” ir agrīna šķirne, bet “Polka” vidēji agrīna šķirne ar lielām, stingrām ogām un saldu garšu. Zemnieks skaidro, ka pagaidām variēs tikai ar šīm divām zortēm, jo tās cilvēkiem ir zināmākas, turklāt šīs zemenes būs viegli transportējamas.

Nākotnē raugoties, Juris piebilst: “Visu izšķirs mūsu spēks. Esam tikai divi, tāpēc sākumā jāpaļaujas tikai uz sevi. Cenšos, cik iespējams, visu mehanizēt.” Juris ir ne vien uzņēmīgs saimnieks, bet arī veiksmīgs inovators, jo prot no vienkāršām lietām sameistarot saimniecībā noderīgo, kas citkārt būtu maksājis brangu naudu. “Idejas tehniskiem uzlabojumiem un dažādiem risinājumiem smeļamies visu zinošajā internetā. Tur var pašpikot, kā kaut ko darīt vai nedarīt,” smejas saimnieki.
Zemnieks stāsta par lauka paplašināšanu, arī par apkurināmās siltumnīcas izveidi. “Pašlaik vienu apkurināmo siltumnīcu uzstādām Didža Poguļa saimniecībā. Šoreiz ar metāla karkasu. Iepriekš viņam siltumnīcas ribas bija no plastmasas, un stipro lietavu, kā arī ziemā lielo sniegu dēļ viss sašķobījās, deformējās. Tagad mēģināsim citādāk. Atkal paskatīšos, kā viņam vienu gadu veiksies, un, ja konstrukcijas un apsildāmā sistēma sevi pierādīs, ņemšu par piemēru un sekošu idejai,” nosmīn J. Cibulis.

Par realizāciju saimnieki pagaidām izsakās ar pietāti, jo grūti vākt vēl neesošu ražu, tomēr aprēķināts, kāda pirmajā gadā no viena stāda varētu būt raža. Zemeņogas viņi cer pārdot brīvajā tirgū vietējam patēriņam. Par konkurenci “Lejas Ennēnu” saimnieki nebaidās, jo tuvākajā apkārtnē neesot neviena liela ogu audzētāja un poļu zemenes, lai arī lētākas, neesot tik garšīgas kā Latvijā augušās: “Varēja būt vairāk zemeņu audzētāju. Veselavā tikai vienu zinu, kas zemenes audzē ne tikai sev.”

Saimnieks atzīst, ka, tikko būs beidzis darbus ar zemenēm, ķersies klāt kartupeļiem, jo mājās ir visa nepieciešamā tehnika un kartupeļu audzēšana ir labi pazīstama.