Sausuma dēļ šogad zāles lopbarība nav sagatavota pietiekamā daudzumā, skābsiena iznākums uz vienu hektāru krietni atpaliek no ikgada normas. Katram saimniekam zināms, cik zāles lopbarības nepieciešams, nu jāsāk domāt, ko darīt, ja to neizdosies sagādāt.

“Čaklākie saimnieki laukus jau nopļāvuši, skābbarību vai skābsienu sagatavojuši un ilgi negaidīs līdz siena pļaujai. Šogad sausuma dēļ krietna daļa saimnieku skābbarību sāka gatavot maija divdesmitajos datumos, tāpēc vairums zālāju nopļauti. Visu diezgan būtiski ietekmējusi ziema, jo nebija sniega. Ziemā jābūt sniegam, tad zeme ir mitra, bet šogad tā nebija, zeme ātri izžuva, bet tagad Vidzemē ir liels sausums. Pirmā, otrā gada zālāji vai kultivētie zālāji izskatās labi, bet visgrūtāk iet bioloģiskajiem lauksaimniekiem, kam ir dabīgie zālāji, tajos zāles raža ir uz pusi mazāka nekā parasti, ja ne vēl niecīgāka. Kopumā situācija ir smaga, zāles maz, prognozējams, ka šī vasara zemniekiem būs grūta, lopus ar ziemas lopbarību, iespējams, nāksies piebarot jau augusta beigās, kā arī trūks lopbarības ziemai. Par risinājumiem jādomā steidzīgi un jāvienojas, lai vāktu arī to kaimiņu laukus, kuri savas platības neizmanto, jo viegli nebūs,” saka Lauksaimniecības konsultāciju centra lopkopības konsultante Andra Seredina, pieminot, ka vēl var pagūt laukus uzart un iesēt auzas, rudenī no tām gatavot skābbarību.

“Cilvēki, kas jau nopļāvuši ganības, pārsvarā gaida atālu,” saka konsultante, pieminot, ka stiebrzāles jau ir izvārpojušas, retums neizziedējis vēl tikai vēlais āboliņš. Viņa teic, ka arī tie saimnieki, kas nogaidījuši, cerot uz zāles masas pieaugumu, mērķim varētu pietuvoties, taču, ja masa būs, kvalitāte būs zema. “Jārēķinās, ka būs jāpērk proteīna piedevas,” pauž A. Seredina.

Priekuļu novada zemnieku saimniecības “Bajāri” saimniecei Dzintrai Bajārei šis ir darbīgs brīdis, jo jānopļauj 70 hektāru zālāju: “Pašlaik darbi rit pilnā sparā. Mēs skābbarību gatavojam ruļļos. Sezona nelutina, un no ikgadējā zāles apjoma gūstam tikai trešdaļu. Skatos līdzi, cik ruļļu sanāk no hektāra, un iznākums katrā laukā citāds. Divdesmit ruļļu, kā vidēji vajadzētu sagatavot no hektāra, nav ne no viena lauka. Labākajā gadījumā iegūstam sešpadsmit rituļu, bet dažās platībās pat mazāk par desmit ruļļiem. Tāpat mums vajag platības, kur lopus ganīt, tāpēc pirmos parasti cenšamies pļaut tos zālājus”

Vieni darbi būs apdarīti, kad nākamie jau padomā. “Bajāru” saimniece gatavojas siena pļaujai un saka, ka vēl nevienu gadu siens nav palicis uz lauka, turklāt viņai siens saglabājies no iepriekšējā gada krājumiem. “Man ir iesētas zirņauzas, tās vēl paaugs, arī no tām gatavošu skābēto lopbarību. Mums nepieciešams sagatavot vismaz tūkstoš ruļļu skābbarības, man tie ir jādabū, vienalga, ko tas prasītu,” saka saimniece. Vaicāta, vai plāno iepirkt zāles lopbarību, piemēram, no Polijas, saimniece šo domu neapsver, jo, viņasprāt, arī citur Eiropā situācija nav labāka.

Priekuļu pagasta zemnieku saimniecība “Jaunakmeņi” jaunais saimnieks Kristaps Aleksejevs sarunā ir nevaļīgs, jo salabojis tehniku un atkal rosās pa lauku. Kristaps vien īsi atbild, ka vasaras sausums savu esot padarījis. “Kopumā raugoties, ir slikti. Laukus apstrādājām pēc saviem ieskatiem, kad uzskatām, kad ir īstais brīdis, pļaujam un gatavojam ruļļus. Tādus noteiktus skaitļus nerēķinām, bet pērn bija ap 20 ruļļiem no hektāra, tagad kādi 12.” Jaunais saimnieks atzīst, ka par ātrāku lopu piebarošanu saimniecībā visu laiku tiek domāts. “Ir jau traki. Govis nelaižam ganībās, tās visu gadu uzturas kūtī, zaļbarību pievedam klāt. Ziemas barībai vajag četrus tūkstošus skābbarības ruļļu, bet, kur tiem zāli savākt, pagaidām nezinām.”

Tā kā lopkopības fermu saimniekiem svarīgākais ir sagatavot skābbarību, kas bagāta ar enerģiju, tad ķerts tiek katrs izdevīgs mirklis.